Iesaki rakstu: 
Latvijas sabiedrībā joprojām aktuāls ir neatrisināta vēsturiskā taisnīguma jautājums. Otrā pasaules kara un pēckara periodā piedzīvotā okupācija, masveida represijas un īpašumu atsavināšana nav tikai pagātnes fakti – tās ir dzīvas brūces daudzu dzimtu vēsturē. Saimniecību iznīcināšana un deportācijas uz Sibīriju skāra inteliģenci un turīgākos slāņus neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes, bieži vien kalpojot par ieganstu brutālai salaupīto labumu pārdalei režīma kolaborantu starpā.
Būtiski uzsvērt, ka atbildība par šiem noziegumiem gulstas uz konkrētām totalitārām institūcijām un amatpersonām. Kolektīvās vainas meklēšana veselās tautās ir vēsturiski neprecīza; taisnīgums pieprasa individuālu un institucionālu izvērtējumu.
Netaisnības izjūtu pastiprina arī mūsdienu Latvijas pieredze – banku krīzes un lēmumi par valsts līdzekļu novirzīšanu finanšu sektora glābšanai. Represijās cietušajām un viņu pēcnācējiem rodas pamatots morāls un tiesisks jautājums: kādēļ nodokļu maksātājiem jāuzņemas finansiāls smagums par citu subjektu bezatbildīgu vai noziedzīgu rīcību? Patiesa sabiedrības saliedētība ir iespējama tikai tad, ja valsts politika balstās faktos, dokumentētā personīgā atbildībā un skaidrā vēsturiskajā izpratnē, nevis selektīvā kompensāciju mehānismā.
Priekšlikumi rīcībai: ko un kā darīt?
Lai šis teksts nepārvērstos tikai par retoriku, ir nepieciešami praktiski soļi. Lūk, priekšlikumi, kā virzīt šo diskursu politiskā un juridiskā līmenī:
1. Juridiskais un tiesību aktu izvērtējums
Individuālo prasību analīze: veicināt diskusiju par iespēju veidot īpašu tiesisku mehānismu, kas izvērtē zaudējumus, ko radījušas konkrētas amatpersonas vai institūcijas (gan vēsturiskās, gan finanšu krīžu laikā).
Regresa prasību mehānisms: pilnveidot normatīvos aktus, lai valsts, glābjot kādu sektoru, primāri vērstos pret atbildīgo personu privāto mantu, nevis kopējo budžetu.
2. Vēsturiskā izpēte un dokumentēšana
Nacionalizēto īpašumu digitālais arhīvs: izveidot publiski pieejamu reģistru, kurā dokumentēta katra atsavinātā saimniecība un tās tālākais liktenis (kurš to pārņēma, kas tajā dzīvoja). Tas palīdzētu personalizēt atbildību, nevis vainot abstraktus režīmus.
Lustrācijas procesa turpināšana: aktīvāka "čekas maisu" un citu arhīvu pētniecība, lai identificētu personas, kuras tieši guva labumu no represēto mantas pārņemšanas.
3. Izglītība un sabiedriskā doma
Muzeju ekspozīciju papildināšana: iekļaut Okupācijas muzeja un citu fondu programmās sadaļu par "ekonomisko genocīdu" – ne tikai par izsūtīšanām, bet par mērķtiecīgu Latvijas saimnieciskā pamata sagraušanu.
Publiskās debates: organizēt konferences, kurās tiekas vēsturnieki, ekonomisti un juristi, lai vilktu paralēles starp vēsturisko mantas atņemšanu un mūsdienu finanšu netaisnībām.
4. Politiskā iniciatīva
Simboliskā un materiālā reparācija: prasīt starptautiskā līmenī (pret okupācijas varas tiesību pārņēmējiem) turpināt darbu pie okupācijas zaudējumu aprēķināšanas un kompensēšanas mehānismiem.
Nodokļu atvieglojumi represēto pēcnācējiem: kā kompensācijas mehānismu par vēsturiski atņemto starta kapitālu (saimniecībām), apsvērt nekustamā īpašuma nodokļa atlaides vai valsts atbalsta programmas represēto dzimtu īpašumu atjaunošanai.
Seko mums 
Mūsu valsts prezidents Edgars Rinkēvičs pirms vairākiem gadiem, vēl būdams ārlietu ministrs, no Saeimas tribīnes saistībā ar Brexit citēja Vinniju Pūku. Toreiz tas daudziem 12 Saeimas deputātiem lika pasmaidīt, bet trāpīja mērķī.
Vienreiz iemaldās drons, to laikus nepamana, neziņo sabiedrībai, pēc tam klaji melo. Otrreiz iemaldās drons, nu centīgi stāsta, ka nopeilēts, bet, kamēr ar auto braukuši pretīm, tas jau uzsprādzis. Un tāpat melo, vieniem sakot, ka tas ukraiņu, otriem – ka nezināms. Trešo reizi pat neiemaldās: garām valsts robežai palido drons – izziņo brīdinājumus pierobežā un daudziem arī tālu no tās esošajiem, bet… izrādās, ka izslavētā 112 aplikācija tādā brīdī uzkaras…
1. Latvijas Sabiedriskais medijs (LSM) ar savu rīcību visos šos gadus veicinājis divvalodību un divkopienas sabiedrības uzturēšanu Latvijā. Šādi, iespējams, apzināti grauta sabiedrības integrācijas politika.
Latvijas ekonomika 2026. gadā atgādina cilvēku, kurš ir iemācījies dzīvot piesardzīgi. Viņš zina, kā izturēt aukstumu, kā sadalīt spēkus, kā neizšķiest to, kas ir. Taču jautājums paliek atklāts – vai viņš vispār vēl sapņo?
Latvijas iedzīvotāju saliedēšana, dažādu grupu integrēšana un, no pretējās puses, satraukums par sabiedrības “sašķeltību” ir tēma, kas sabiedriskajā telpā ir bijusi klātesoša un nereti pat centrāla kopš Trešās atmodas laikiem 1980. gados, kad latvieši reāli varēja sākt cerēt uz politiskās neatkarības atjaunošanu. Jēdzieni “saliedēšana” un “integrācija” šajās garajās desmitgadēs ir parādījušies gan valdības līgumos, gan stratēģiskajos un rīcībpolitikas dokumentos. 2001. gadā Latvijā nodibināts Sabiedrības integrācijas fonds – Ministru prezidentam pakļauta iestāde, kurai integrācijas uzdevumu veikšanai 2025. gadā novirzīti EUR 35,4 miljoni (no tiem 40% no Latvijas valsts budžeta).
Kad valsts saņem vairāk nekā atdod atpakaļ, tā vairs nav politika. Tas ir bizness. Bizness “Jaunās Vienotības” stilā.
Ziniet ko, gudrinieki? Beidziet apd...st Hermani.. Es viņa saturisko stostīšanos klausos daudz labprātāk nekā visu to eviku, laumiņu, hosamu, zandiņu, briškenu un pārējās rinkija kompānijas gludo, tekošo, bezsaturīgo vāvuļošanu.
Latvijas Raido „Krustpunktā” pie Aida Tomsona bija Alvis Hermanis. Cilvēks ar milzīgu potenciālu. Viņš atnāca ar savu ideju, savu redzējumu. Tomsona kungs neizdarīja neko, lai atvērtu intervējamo. Intervijai bija tikai viens mērķis - Tomsona kungs man atgādināja farizeju, kurš mēģināja pieķerties pie sīkām, nesvarīgām detaļām.
Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (turpmāk – SEPLP), ņemot vērā Satversmes tiesas lietā Nr. 2024-30-01 – par mazākumtautību valodu lietošanu sabiedriskajos elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos – 2026. gada 30. martā pasludināto spriedumu, pauž gatavību iesaistīties izmaiņu sagatavošanā tiesiskajam regulējumam par mazākumtautību valodām sabiedriskajā medijā. SEPLP neredz nepieciešamību šobrīd mainīt 2026. gada sabiedriskā pasūtījuma plānu, kā ietvaros šogad uzsākta jauna pieeja mazākumtautību satura veidošanā, kas ir saskanīgs ar Satversmes tiesas atziņām minētajā spriedumā par mazākumtautību valodu sabiedriskajos medijos. Šie principi tiks ievēroti, arī strādājot pie sabiedriskā pasūtījuma plāna sagatavošanas 2027. gadam.
