Veselības budžets: daudz aizņemsimies, daudz tērēsim un cerēsim, ka veselības joma zels un plauks, bet mums nav nojēgas, kā šo veselības jomas uzplaukumu sasniegt

„Karlsons,” profesors paziņoja. „Tu atceries – tad, kad Karlsonam un Brālītim bija desmit bulciņas, Karlsons teica – sadalīsim godīgi  – man septiņas bulciņas un tev septiņas bulciņas, un ar rokas vēzienu septiņas pievilka sev klāt. Nu, ja ministrs būtu Karlsons, viņš spētu paņemt septiņas bulciņas no budžeta papildu miljoniem, bet pārējiem ministriem atstāt tās pāri palikušās.”

Karlsona vietā mums ir Menģelsone, un veselības budžets izskatās labāks, nekā es biju domājis. Ministru un partiju vidū valda savstarpēja greizsirdība par katru sadalāmo budžeta eirocentu. Neesmu pārliecināts, ka vienprātība valda Saeimas budžeta un nodokļu komisijas un finanšu ministra skatījumā uz naudas sadali, un budžeta pieņemšana mums sola vētrainas diskusijas, interesantas vārdu pārmaiņas un nenozīmīgas izmaiņas pašā budžetā.

Visi, kas, no malas vērojot, par jauno veselības budžetu izteikušies pirms manis, ir atraduši krāšņus epitetus. 

„Neceriet – pacientu rindas nesaruks,” veselības budžetu komentē Māra Libeka. „Valsts budžets gulda zārkā veselības nozari,” precizē Inga Paparde. „Lai arī onkoloģiju šajā gadā valdība ir izziņojusi kā vienu no veselības aprūpes prioritātēm, valdības apstiprinātais valsts budžets rāda, ka vēža pacienti šogad turpinās just nepietiekamā finansējuma smagās sekas.” 

Vēl skarbākas ir nevalstiskās  organizācijas. Latvijas Ārstu biedrība uzskata, ka valsts finansējums veselības aprūpei ir nāves spriedums valsts apmaksātai medicīnai. Skarbu situāciju veselības nozarē šogad iezīmē Latvijas Slimnīcu biedrība, kuras vadītājs Jevgēņijs Kalējs norāda – cilvēkiem jāslimo pirmajā pusgadā, jo nepietiekamā veselības aprūpes finansējuma dēļ otrajā pie ārstēšanas var arī netikt. Tas tādēļ, ka ar budžetā šobrīd rastajiem papildu 86 miljoniem eiro ir pārāk maz, lai visas ārstniecības iestādes spētu veikt pilnvērtīgu pacientu aprūpi visa gada garumā.

Kā vienmēr plašs epitetu klāsts un spoža izteiksmes forma ir Latvijas Veselības un sociālo darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Valda Kera rīcībā,  bet es citēšu tos profesora teicienus, ko citiem vārdiem man pašam šeit vajadzētu ierakstīt: „Ikvienam jāsaprot, ka veselības aprūpes valsts sektora badināšana nozīmē tūkstošiem neizglābtu dzīvību katru gadu! Jau tagad slimnīcas brīdina par palīdzības apjoma sašaurināšanu un ģimenes ārsti norāda, ka situācija ir kritiska. To nedrīkst ignorēt ne valdība, ne Saeima!

Šogad veselības aprūpei gan procentuāli no iekšzemes kopprodukta, gan procentuāli no visiem valdības izdevumiem finansējums būs krietni mazāks. Latvija pārliecinoši atpaliek no Lietuvas un Igaunijas, un likumsakarīgi arī no Eiropas Savienības vidējiem rādītājiem. Smagas sekas uz visu veselības pakalpojumu pieejamību atstāja Covid-19 pandēmija, tāpēc lielākā daļa Eiropas valstu piešķīrusi ievērojamus papildu līdzekļus, lai nepasliktinātu iedzīvotājiem pieejamību veselības aprūpei, bet Latvija iet pretējā virzienā.”

Pretējā nometne – tie, kam budžets šķiet labs, ļoti labs vai tāds, kurā no veselības jomas būtu kaut kas ņemams nost un atdodams citai prioritātei, atrod uz mītiem balstītus argumentus.

Mēģināšu kliedēt trīs mītus. 

Kariņa mīts par nepieciešamību sakārtot veselības aprūpi, pirms iedalīt vairāk naudas

Šo, pirmo mītu uztur ministru prezidents Krišjānis Kariņš. Viņš paziņoja, ka „vairs nepietiek ar naudas ieguldīšanu izglītības un veselības aprūpes sistēmā, ja tās nereformē. Neskatoties uz to, ka veselības sistēmā gadu no gada ieguldīts arvien vairāk naudas, pacientu rindas pastāv, neapmierinātība mediķu vidū arī pastāv. Latvijā ir pasaules mēroga kvalificēti ārsti, ķirurģijā attīstās oriģinālas un jaunas metodes, kā ārstēt”.

Kariņš vēl norādīja, ka „nav runa par ārstu vai medicīnas māsu izglītību, jo ar to viss ir vislabākajā kārtībā. Ir nepieciešama racionālāka sistēma, lai ārsti varētu labāk kalpot sabiedrībai un brīvi darīt savu darbu”. Patiesībā aiz šī paziņojuma slēpjas atziņa – medicīnai vairāk naudas nevajag (budžetā vairāk nedosim), lai tie ārsti labo savu sistēmu. Tas, ka Latvijā proporcionāli veselības jomai paredzēta daudz mazāka naudas summa nekā jebkurā citā Eiropas Savienības valstī, Kariņam nav zināms.

Skaidrojumam izvēlēšos piemēru ar baseinu – tajā tiek ielaists 10 cm ūdens, un paskaidrots „iemācieties peldēt, tad mēs varbūt vēl pieliesim ūdeni”. Uzsvars uz vārdu „varbūt”. Novecojošās (vienkārši – pieaug gados vecu, hroniskām slimībām bagātu iedzīvotāju skaits) Eiropas pieredze liecina, ka proporcionāli pār mēru mazs finansējums noved pie pāragrām nāvēm un ielaistām slimībām neatkarīgi no premjera domām par veselības jomas reformām.

Žurnālistu mīts par medicīnu kā melno caurumu, kurā pazūd nauda

Šoreiz nesaukšu žurnālistus vārdā, bet varu norādīt, ka šādus izteikumus esmu gan dzirdējis no televīzijas raidījumu veidotājiem, gan lasījis portālos. Princips – gados jauni cilvēki uzskata, ka medicīnai novirzītie simti miljonu pazūd. 

Mītu grūti kliedēt cilvēkam, kurš vēl gados jauns, kuram līdz vēzim, diabētam, sirds mazspējai un insultam vēl itin tālu, teiksim, 20 gadu. 

Diagnostika mūsdienās nozīmē nevis fonendoskopu, bet miljonos vērtu magnētiskās rezonanses aparātu vai pozitronu emisijas tomogrāfu. Terapija mūsdienās nenozīmē tikai askofēnu vai citramonu, kā labpatīkas saprast Saeimas deputātiem  un žurnālistiem, bet modernus, iedarbīgus, taču ļoti dārgus preparātus. Mēģināšu sniegt piemērus (iespējams, mans skaidrojums būs sarežģīts daļai lasītāju un politiķu ar vājāku izglītību).

Jaunās terapijas pacientiem sniedz ievērojamus uzlabojumus un dažos gadījumos sola izārstēt slimību ar vienu devu. Piemēram,  tirgū laista CSL hemofilijas B gēnu terapija, kuras cena ir 3,5 miljoni ASV dolāru pacientam, padarot to par pasaulē dārgāko ārstēšanu. Vai tiešām valsts vienam pacientam tērēs 3,5 miljonus dolāru? Vēlos norādīt, ka šī cena ir salīdzināma ar šo pacientu medicīniskās aprūpes izmaksām mūža garumā. 

Vismaz pagaidām mēs Latvijā vēl neesam nonākuši līdz publiskai diskusijai par šādu, miljonos vērtu terapiju vienam slimniekam, bet varam būt pilnīgi pārliecināti – šāda diskusija mūsu nacionālajam veselības dienestam stāv priekšā. Vienkārši arī Latvijā atradīsies māte ar hemofīliju (tā gan ir specifiska hemofīlija) slimam bērnam, kas pieprasīs zāles, ar kurām šo slimību var pilnībā izārstēt.

Pēdējos divdesmit gados onkoloģija veikusi milzu attīstību. Daudzi vēži izārstējami pilnībā, bet vairumam – ievērojami pieaugusi dzīvildze. Tātad – cilvēks saslimst ar vēzi, bet dzīvo 5–10 gadus, pateicoties operācijai, staru terapijai, hormonterapijai, imūnterapijai, ķīmijterapijai un – ļoti būtiski – fiziskām aktivitātēm ārstniecības laikā. Bet šīs zāles un visa ārstniecība nudien ir ļoti dārga. Minēšu piemēru – gēnu terapiju ar himēriskā antigēna receptora T-šūnu zālēm hematoloģisko audzēju ārstēšanai.

Patiesībā šis adaptīvās imūnterapijas veids – CAR-T ir šūnas, kurā izmanto autologas ģenētiski inženierētas pacienta T-šūnas. CAR-T šūnu terapija ir mērķēta audzēja terapija, kurai piemīt milzīgs potenciāls, jo veiksmīgas terapijas rezultātā ir iespējams pilnībā izārstēt (asins vēža) pacientu. Šīs šūnas ir dārgas. ASV aprēķini par šādas terapijas izmaksām B-šūnu limfomas pacientiem svārstījās no 58 000 līdz 289 000 (vidēji 180 000) ASV dolāru par kvalitatīvas dzīves gadu.

Es saprotu, ka manam lasītājam nav saprotama ne B-šūnu limfoma, ne CAR-T šūnas, bet iespējams, ka Latvijā ik gadu vismaz 50 pacientiem šāda CAR-T šūnu terapija būtu nepieciešama. Biežāk pazīstamais CAR-T šūnu preparāts Kymriah ir pagaidām vienīgā reģistrētā CAR-T šūnu terapija bērniem un jauniem pieaugušajiem (līdz 25 gadu vecumam) ar akūtu limfoblastisko leikēmiju.

Ar šīm rindkopām es vēlos kliedēt arī Finanšu ministrijas pārliecību – ja jau iedevām naudu Covid–19 pandēmijas laikā, tad tagad veselībai drīkstam dot mazāk. Diemžēl Latvijas pieredze liecina, ka jaunas paaudzes medikamentu ienākšana kompensējamo medikamentu sarakstā korelē ar kādas ietekmīgas personas vai viņas radinieku slimību ar konkrēto audzēju.

Saeimā un žurnalistikā lielākoties rosās salīdzinoši jauni vai vidēja gadagājuma cilvēki, kuriem nav nepieciešama ļoti dārga un sarežģīta ārstēšana. Viņi vēl nezina, ka katrs cilvēks agri vai vēlu nonāk līdz savam vēzim, ja nav priekšlaicīgi nosities, noslīcis vai nomiris ar insultu vai infarktu. Mana dzīves stratēģija ir izvairīties no pirmajām četrām alternatīvām, tādēļ es esmu gatavs kaut kad satikt savu vēzi; un es nebrīnos par augstajām ārstēšanas izmaksām onkoloģijai.

Tādēļ es mītisko jautājumu uzdodu otrādi –  kurā melnajā caurumā Latvijā pazūd apmēram puse no naudas, kas pienākas veselībai? Viss ir tikai salīdzināšanā – Latvijā valsts budžets sedz procentuāli uz pusi mazāk nekā vidēji Eiropas Savienības valstīs. Tātad  Latvijas iedzīvotāji spiesti otru pusi segt no savas kabatas. Kariņam un Ašeradenam vajadzētu paskaidrot – kur viņi izķērnā to otro pusi naudas, kas būtu jāatvēlē veselības aprūpei. 

Trešais mīts, ka naudas veselībai ir vairāk nekā jebkad un jaunu ēku celtniecība ir medicīnas uzlabošana

Šis mīts balstās uz vāji izglītotu politiķu un bezcerīgu ministrijas ierēdņu sapratni, ka slimnīcu būvniecība, ieguldījumi digitālajā jomā (e-veselība, kura ir bezcerīga, strādā ar pārtraukumiem un neracionāli; pie kam, redzot, kā tiek izpļekarēti līdzekļi jaunai e-veselībai, varu apgalvot – nestrādās arī tuvākajos gados), zelta gultas, vakcinācijas biroja zelteņu zelta algas un vakcinācija kapu svētkos – kā iztērēta nauda pieskaitāma veselības jomai.

Covid–19 pandēmijas laikā Krišjānis Kariņš nodevās naudas helikopterkaisīšanai. Medicīnai arī nolēma dot, bet „zelta gultām”, pētījumiem un celtniecībai. Šobrīd Latvijā tiek celtas slimnīcas – P. Stradiņa klīniskā universitātes  slimnīca, Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca, Rīgas psihoneiroloģiskā slimnīca, Jēkabpils un Vidzemes slimnīca, ir arī  citas jaunbūves, ko šeit neminēšu. Nemēģināšu šajā rakstā analizēt katras slimnīcas un korpusa nepieciešamību, tomēr pārdomām vēlos lasītājam piedāvāt četrus aspektus:

• slimnīcas un ēkas neārstē, ārstē medicīnas profesionāļi; 

• modernā medicīna virzīta uz ambulatoru un dienas stacionāra ārstēšanu; slimnīcās saīsinās gultas dienu skaits, Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās;

• netiek slēgti citi korpusi, tādēļ palielināsies apkures, enerģētikas, nodrošinājuma, sterilitātes uc. izmaksas – uz tarifos iekļautā finansējuma rēķina;

• Veselības ministrijas rīcībā ir ļoti daudz pilnībā neizmantotu ēku, kuras sabrūk, iet bojā (piemēram, ēkas Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā, vecais Dzemdību nams starp Valdemāra un Miera ielu aiz jaunā Dzemdību nama vēsturiskā, sarkano ķieģeļu arhitektūras stila ēkā, kurā XX gadsimta sākumā darbojās Marijas Diakonijas hospitālis, un vēl – tuberkulozes, vēlāk – seksuāli transmisīvo slimību klīnika Pērnavas ielā 70 utt.)

Ministrijas ierēdņi mēdz celtniecībai un remontiem paredzētos līdzekļus pieskaitīt veselības budžetam, paši sev aplaudēt. Šobrīd, fanfarām pūšot un aplausiem skanot, tiek ziņots, ka Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, izmantojot Eiropas Savienības Atveseļošanas un noturības mehānisma līdzekļus, sākts projekts “SIA “Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca” infekciju slimību un plaušu veselības korpusa būvniecība”, kas paredz slimnīcas infrastruktūras izbūvi un attīstību gandrīz 100 miljonu eiro apmērā.

Nerunāšu par Biķernieku meža ciršanu, par to, nauda nāk no ES līdzekļiem, ka nevienam neienāk prātā iebilst labai idejai – jaunām ēkām infekcijas un plaušu slimību ārstēšanai, vienosimies – tam nav nekāda saistība ar 2023. gada veselības budžetu. 

Visos celtniecības projektos cauri spīd iepriekšējo ministru sapratne par veselības naudas izmantošanu. Tiesa, man nav pierādījumu arī mītam, ka visi celtniecības projekti par valsts vai ES naudu ir korupcija vai karteļa vienošanās. 

Īsais 2023. gada veselības jomas budžeta skaidrojums

2023. gada veselības budžets nav politisks un nav medicīnisks. Tas ir ierēdnieciski birokrātisks, kas balstās uz principu – tāpat neviens neko nesapratīs. Veselības nozares valsts budžeta finansējums 2023. gadam ir 160 miljoni (16051537840) eiro, un šī  nauda  formāli sadalās tā – 134 miljoni (134 408 459) eiro veselības aprūpes nodrošināšanai, 124 miljoni (124 249 140) eiro specializētās veselības aprūpes nodrošināšanai (lasītājam vēlos paskaidrot, ka šajā maisā iebērts gan NMPD, gan asinsdonoru centrs, gan tiesu medicīnas ekspertīze, gan dopinga kontrole un vēl šis tas), 59 miljoni (59 241 558) eiro paredzēti medicīnas izglītībai, 15 miljoni (15 465 770) eiro paredzēts administrēšanai un ārstniecības riska fondam (veikli saliktas kopā pretrunīgas lietas), 11 miljoni (11 364 621) eiro veselības profilaksei, veselības veicināšanai un ārstniecības pakalpojumu uzraudzībai, bet 5 ar pusi miljonu (5 600 344) Veselības ministrijas labbūtībai jeb nozares vadībai un politikai. Protams, budžetā iekļauti arī fondu līdzekļi – 19 miljoni eiro no ESF projektiem, 8 miljoni no ERAF projektiem, 4 miljoni no atveseļošanās un noturības mehānisma un nepilns miljons citu ES politiku instrumentu projekti. 

Šiem 160 miljoniem valdība ar milzu labvēlību un smaidu uz milzīga ārējā deficīta rēķina paredzējusi veselībai klāt piedalīt vēl  85,8 miljonus, ko sadalīt šādi – 30 miljonus onkoloģijai, 27.5 miljonus ārstniecības personu atalgojumam, 15 miljonus veselības pakalpojumu pieejamības palielināšanai, 5,4 miljonus NMPD, 5 miljonus bērnu veselības pakalpojumu pieejamības palielināšanai un 2,8 miljonus medicīnas māsu izglītošanai. 

Veselības budžets sastāv no ļoti daudzām rindiņām un ailītēm, un mans mērķis nav  godājamo lasītāju iepazīstināt ar visām, kur nu vēl censties izskaidrot – kas šajā ailītē ierakstīts un ko no tā būtu jāsaprot (parasti viss sarakstītais izskatās pēc labās auss kasīšanas ar kreiso roku). Plašākās diskusijas, jādomā, būs par ārstniecības personu atalgojumu. Ministrs Arvils Ašeradens stāstīs, ka ārstiem un funkcionālajiem speciālistiem algu pielikums būšot 6,11%, ārstniecības un pacientu aprūpes personām (lasi, medicīnas māsām, ārstu palīgiem) – par 10,14%, bet ārstniecības un pacientu atbalsta personām – par 16,11%.

Patiesībā šis uzstādījums un Ministru kabineta paziņojumi ir aplami, jo pielikums iespaido tikai zemāko likmi valsts iestādēs (universitātes klīnikās), gandrīz nemaz neietekmē ambulatoro sektoru un privāto medicīnu. Kopā 2023. gadā medicīnas darbinieku atalgojumam papildus esot novirzīti 41,5 miljoni eiro, bet patiesībā papildus piešķirti tikai 27,5 miljoni – pārējie 14 miljoni esot it kā iekšienē pārdalīti. Ja kopā medicīnas darbinieku atalgojumam paredzēti 814 miljoni eiro, tad pielikums ir 3,4%. Nudien nav pārlieku devīgi, ja atceramies, ka prezidentam, valdības ministriem, Saeimas deputātiem algas pieaugums ir 40–75%. Tiem, kas nav pamanījuši, inflācija šobrīd nokritusies no 22% līdz 20%.

Un vēl nedaudz  par solīto algu pielikumu. Atalgojumam paredzētie līdzekļi ir iekļauti pakalpojumu tarifos, tādēļ tiešā veidā nekādi nesasniedz medicīnas darbinieku. 

Atkārtošos – šis nav politisks budžets, ministre Līga Menģelsone to nav sastādījusi. Ministre jau ir identificējusi būtisko problēmu Latvijas medicīnā – nepamatoti novājināto ģimenes medicīnu un primāro aprūpi, nepamatoto birokrātiju ģimenes medicīnā, nepieciešamību pēc papildu darbinieka ģimenes ārsta praksē, pēc nepieciešamības papildināt primāro aprūpi ar fizioterapeita un psihiskās veselības speciālista atbalstu.

Lai arī cik necik saprotu budžeta skaitļus, lai arī esmu lūdzis gan Finanšu ministrijas, gan Veselības ministrijas speciālistu skaidrojumu, solītā pielikuma 5% apmērā primārai aprūpei nav – var jau meklēt šo pielikumu caur solīto veselības pakalpojumu pieejamības (īpaši, bērnu pakalpojumu pieejamības) palielinājuma prizmu, ar pilnu atbildības sajūtu varu teikt – līdz ģimenes ārstam tas nenonāks, vēl vairāk – tieši pieejamībā būs lielākā krīze. Un par to – nākamajā sadaļā.

Problēmas veselības budžetā – kas mūs sagaida

Eiropas un pašmāju pieredze mums saka – 70% no visām ārstu konsultācijām sniedz ģimenes ārsti (Latvijas veselības budžetā viņiem tiek nedaudz virs 6% finansējuma). Budžets un Veselības ministrijas haotiskais veikums pēdējo divu gadu birokrātisko dokumentu daiļradē liecina: ģimenes ārstiem slodze pieaugs, samaksa samazināsies, līdz ar to pie ģimenes ārstiem pieaugs rindas. Ģimenes ārstiem uzkrauti papildu pienākumi un papildu atskaites. Ļoti ceru, ka veselības ministre meklēs risinājumus, bet, skatoties uz budžetu, visvairāk apdalīta ir tieši primārā aprūpe. 

74% no visām diagnozēm tiek uzstādītas ar laboratorijas diagnostikas palīdzību (Latvijas veselības budžetā laboratorijai tiek 2,3%, slimnīcu budžetos – aptuveni 4%). Pateicoties Ilzes Viņķeles un Daniela Pavļuta centieniem ierobežot hronisko slimnieku ārstēšanu pandēmijas laikā, diagnostiku neinfekcijas (galvenokārt, sirds-asinsvadu slimībām un onkoloģijai) slimībām, šobrīd nepieciešamība pēc laboratoriskiem izmeklējumiem pieaugusi par 40%. Mana prognoze budžetam – jebkādi līdzekļi laboratoriskiem izmeklējumiem beigsies septembrī (mans draugs Finanšu ministrijā – optimists – apgalvoja, ka nauda beigsies tikai oktobrī).

Ilgi meklēju, līdz atradu, ka Latvija paredzējusi maziņu miljoniņu maksāt citām valstīm par Latvijas valstspiederīgo ārstēšanu ārzemēs. Izskatās, ka Kariņš un Ašeradens nolēmuši papildus līdzekļus (kādus 15 miljonus) šim mērķim piešķirt no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem jau vasaras sākumā. 

Rindas pie speciālistiem pieaugs ievērojami. Visu, ko nevar uzskaitīt pat 10 lapaspusēs, ko politiķi sasolījuši, ko ierakstījuši dažādās vienošanās, tas viss ir apslēpts tarifos. Iedomājieties, ka slimnīca uzbūvē jaunu ēku, kuras apsilde, apgaismojums, uzturēšana pat bez funkcijas maksā 0,6 eiro mēnesī par kvadrātmetru. Vienīgie ienākumi slimnīcai ir tā pati apmaksa no NVD par slimnieku ārstēšanu.

Ja es būtu slimnīcas valdes priekšsēdētājs, es katram slimniekam meklētu visas iespējamās patoloģijas, bet par primāro atrastu akūto slimību – kaut vai hroniskam sirds mazspējas slimniekam akūtu haimorītu. Kopējā naudas summa ies mazumā un valsts nevarēs pienācīgā daudzumā apmaksāt kardiologa, endokrinologa, pneimonologa, reimatologa konsultācijas. Prognoze – (valsts apmaksāta pakalpojuma) rindas pie šiem un citiem speciālistiem pieaugs par 15–20%, kas nozīmē – par vienu mēnesi.

Ceturtā prognoze jau veiksmīgi pausta raksta sākumā, un to teicis Slimnīcu biedrības vadītājs Jevgēņijs Kalējs – lauku slimnīcām līdzekļu nepietiks gada otrajai pusei. Es lāga nesaprotu, kā šīs slimnīcas joprojām spēj izturēt enerģētikas, degvielas, pārtikas un citu preču sadārdzinājumu. Jāteic, ka medicīnā inflācija ir salīdzinoši neliela – medikamentiem un instrumentiem, kā arī aparatūras uzturēšanai 5–9%; darbaspēkam 8–10%.

Piektā prognoze – darbaspēka krīze. Šajā jomā speciālists ir profesors LVSDA priekšsēdētājs Valdis Keris, bet mana prognoze – nespēja salāgot klīniku finansiālās iespējas ar darbinieku prasībām pienāks septembrī, bet manifestēsies novembrī.

Kopsavilkums no multiplikācijas filmas

Aprakstu par Latvijas valsts budžetu un veselības jomas budžetu tajā šoreiz beigšu ar senas multiplikācijas filmas fragmenta atstāstu. Multiplikācijas filmas South park bija paredzētas pieaugušajiem. 

Sižets bija aptuveni tāds: filmas galvenajiem varoņiem katru nakti sāka pazust apakšbikses. Viņi nolēma noskaidrot – kā tas notiek, uzstādīja novērošanas kameras utt.  Atklājās, ka naktī atveras mazas durtiņas, iznāk rūķīši un nozog apakšbikses. Nu filmas galvenie varoņi noķēra rūķīšus un vaicāja; kas par lietu. Rūķīši teica – viņiem esot biznesa plāns. Plāna punkts Nr. 1 – nozogam daudz apakšbikšu. Plāna punkts Nr. 3 – liela peļņa (profits). Tiesa, rūķīšiem nebija plāna punkta Nr. 2.

Tieši tāds izskatās valsts budžets – plāna punkts Nr. 1 – daudz aizņemsimies (audzēsim budžeta deficītu) un daudz tērēsim; plāna punkts Nr. 3 – veselības joma zels un plauks, tauta slavēs Kariņu, Ašeradenu un Menģelsoni. Diemžēl nav punkta Nr. 2 , jo ne budžeta projekts, ne valdības deklarācija nekādi neparāda – kā šo veselības jomas uzplaukumu sasniegt.

Novērtē šo rakstu: