Veselības aprūpe Latvijā: sistēmas dizaina kļūdas, bet cenu maksā sabiedrība
Pietiek lasītājs11.12.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Veselības nozare Latvijā pēdējos gados piedzīvo nebijušu sabiedrības uzmanību. Ne tāpēc, ka tā būtu kļuvusi efektīvāka vai pieejamāka, bet tāpēc, ka tās strukturālās problēmas kļuvušas redzamas ikvienam pacientam, nodokļu maksātājam un veselības sistēmas lietotājam. Lai gan nav iespējams uzreiz aptvert visus nozares aspektus, trīs jautājumi izceļas īpaši skaidri: pakalpojumu pieejamība, resursu sadale un projektu vadības kvalitāte.
Kvotas, pieejamība un sistēmas dizains
Latvijā kvotu sistēma bieži tiek pasniegta kā unikāla problēma, taču patiesībā tās mērķis – kontrolēt izmaksas un novērst neierobežotu pieprasījumu – ir līdzīgs citām Eiropas valstīm. Atšķirības rodamas izpildē. Skandināvijā noteikti maksimāli gaidīšanas laiki; ja tie netiek ievēroti, pacientam, ir tiesības doties uz citu iestādi, arī privāto. Vācijā pakalpojumu apjoms pacientiem netiek ierobežots vispār – pacienti saņem nepieciešamo palīdzību, un tikai gadījumā, ja budžets tiek pārtērēts, gada beigās tiek koriģēti tarifi ārstiem. Pacients nekad nav tas, kurš “gaida nākamo gadu”.
Latvijā ir pretēji: mēs ierobežojam nevis samaksu, bet pašu pakalpojumu pieejamību. Pacients stāv rindā vai pakalpojumu nesaņem vispār.
Atšķirību pastiprina tas, kā tiek organizēta finansējuma plūsma. Francijā un Šveicē nauda seko pacientam – iestādes konkurē par cilvēku, nevis cilvēks cīnās par piekļuvi sistēmai. Tas veicina kvalitāti, bet sistēmai izmaksā dārgāk. Latvijā finansējums tiek piešķirts ārstniecības iestādēm neatkarīgi no to efektivitātes, un pacients pielāgojas sistēmas ierobežojumiem. Rezultātā iestādēm ir vāji stimuli uzlabot pakalpojumu kvalitāti un organizatorisko kapacitāti.
Patiesā nevienlīdzība veselības pieejamībā rodas nevis no kvotām, bet no sistēmas arhitektūras. Turpretī attīstītās valstis pāriet uz elastīgākām sistēmām, dinamisku iepirkumu, telemedicīnas risinājumiem un datu vadītu lēmumu pieņemšanu.
Latvija iestrēgst komisijās un darba grupās, kas rada politisko retoriku, nevis praktiskus lēmumus.
Resursu sadale un atalgojuma disproporcijas
Vēl skaidrāk sistēmas kļūdas atklājas atalgojumā. Latvijas veselības un drošības sektors atspoguļo uzkrītošu disbalansu, kas rāda nevis profesiju vērtību, bet politisko prioritāšu deformāciju.
2022. gadā vidējā ārstu bruto alga Latvijā bija gandrīz pieci tūkstoši eiro mēnesī. Tas atbilst augstām kvalifikācijas prasībām, atbildībai un tirgus spiedienam. Taču policista alga pēc pieciem darba gadiem bieži nesasniedz divus tūkstošus eiro, neraugoties uz diennakts darbu, augstu psiholoģisko slodzi un sabiedrības drošības atbildību. Ugunsdzēsēji nereti pelna ap tūkstoti eiro profesijā, kas ik dienu saistīta ar dzīvības apdraudējumu.
Šis kontrasts nav tikai morāles jautājums. Tas atklāj, kuras profesijas valsts uzskata par stratēģiski svarīgām un kuras atstāj funkcionēt uz entuziasma un pienākuma apziņas. Medicīnas atalgojumu virza tirgus un privātā sektora konkurence, savukārt drošības profesijās galvenais pasūtītājs ir valsts, kas pati ar sevi nekonkurē – un tāpēc atalgojums stagnē.
Stradiņu gadījums un valsts projektu vadības problēma
Trešā un varbūt vissmagākā sistēmiskā problēma ir projektu vadība. Stradiņu slimnīcas jaunās infrastruktūras projekts pēdējos gados kļuvis par simbolu tam, kā lielas ambīcijas un politiskie solījumi saduras ar realitāti – kavējumiem, sadārdzinājumu un sabiedrības vilšanos. Taču šis gadījums nav viena cilvēka vai vienas institūcijas vaina.
Lieli veselības infrastruktūras projekti visur pasaulē ir tehniski sarežģīti un riskanti. Tie ietver modernu tehnoloģiju integrāciju, drošības prasības, epidemioloģiskos risinājumus, loģistiku, personāla plūsmu un pacientu aprūpes organizāciju. Tie ir dārgi pat valstīs ar spēcīgu pārvaldības kultūru. Atšķirība ir tā, vai valsts spēj šos riskus profesionāli vadīt.
Stradiņu gadījumā sākotnējā kļūda bija pieņēmums, ka slimnīca var pati vadīt tik apjomīgu projektu. Lēmums to nodot vadīt profesionālai valsts institūcijai bija pareizs, taču pieņemts par vēlu.
Latvija šajā ziņā nav vientuļa. Lielbritānijā Royal Liverpool University Hospital[1] projekta pabeigšana no 2017. gada tika pārcelta uz 2022. gadu, un izmaksas dubultojās, pārsniedzot vienu miljardu mārciņu. Norvēģijā Oslo University Hospital[2] projekts, apstiprināts 2014. gadā, vairākkārt atlikts, un tā izmaksas sasniegušas ap 4,5 miljardiem eiro. Dānijā Odense University Hospital[3] kavējas vairāk nekā 18 mēnešus. Pat valstīs ar spēcīgu institucionālo kultūru veselības infrastruktūras projekti mēdz būt novēloti, sarežģīti un dārgi.
Atšķirība ir tā, ka šajās valstīs darbojas profesionālas, centralizētas projektu vadības struktūras, kas nodrošina skaidru atbildību, riska uzraudzību un finanšu disciplīnu. Nīderlandē tā ir Rijksvastgoedbedrijf, Somijā – Senaatti-kiinteistöt, Dānijā – reģionālie projektcentri un Bygningsstyrelsen. Latvijā šādas sistēmas vēl nav – un rezultāti ir atbilstoši.
Brīdinājums, nevis izņēmums
Stradiņu stāsts nav traģēdija. Tas ir brīdinājums. Latvijas veselības aprūpei vairs nav greznības gaidīt ideālus apstākļus vai kārtējo reformu “kādreiz nākotnē”. Infrastruktūra noveco, personāls izdeg, pacienti maksā ar sliktākiem veselības rezultātiem, un katra sistēmiska kļūda atstāj sekas reālos cilvēkos. Projekts ievilkās nevis tāpēc, ka tas bija slikts, bet tāpēc, ka sistēma nespēja atbalstīt ambīciju, ko pati retorika bija radījusi, un arī tāpēc, ka būvnieks acīmredzami pārvērtēja savas spējas.
Ja vēlamies modernu slimnīcu un modernu veselības aprūpi, mums nepieciešama moderna valsts pārvaldība un ievērojami mazāk komisiju un preses relīžu, bet reāla kapacitāte, kompetence un atbildība. Un drosme.
Jautājums nav, kāpēc tas līdz šim nav noticis. Jautājums ir, cik ilgi vēl mēs varēsim atļauties gaidīt rezultātus no sistēmas, kas pati padara tos neiespējamus.
[2] https://www.nrk.no/stor-oslo/nye-oslo-sykehus-vedtatt—kan-koste-over-50-milliarder-1.16221614
[3] https://www.thelocal.dk/20240223/major-danish-hospital-construction-gets-18-month-completion-delay
Seko mums 
Apvienotā saraksta (AS) Saeimas frakcijas deputāti vērsušies ar pieprasījumu pie iekšlietu ministra Riharda Kozlovska, prasot skaidrot ministra rīcību un atbildību par telefonkrāpniecības apkarošanu. Saskaņā ar pētījumu aģentūras «Norstat» 2025. gadā veikto aptauju 71% Latvijas iedzīvotāju ir saskārušies ar telefonkrāpniecību. Savukārt Valsts policijas dati liecina, ka 2025. gadā krāpnieki Latvijas iedzīvotājiem izkrāpuši vismaz 23,7 miljonus eiro, salīdzinot ar 16 miljoniem eiro 2024. gadā.
Tuvojas Krievijas uzsāktā pilna mēroga kara pret Ukrainu ceturtā gadadiena. Nemainīgs ir fakts, ka šis ir masīvākais un intensīvākais bruņotais konflikts Eiropā kopš 1945. gada. Krievijas agresiju raksturo bezprecedenta kara vešanas un okupācijas nosacījumu pārkāpumi Ukrainā, kuru dēļ masveidā cieš civiliedzīvotāji, civilā infrastruktūra un Ukrainas tautas vēsturiskais mantojums. Jāpieņem, ka uz jautājumu, vai šo karu varēja izbeigt ātrāk un vai to var izbeigt drīzumā, atbildes būs atšķirīgas politikas, militāro, ekonomikas un dažādu citu ekspertu vidū.
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
