“Varavīksnes un slapjdraņķa koalīcijas” pirmās 100 dienas Rīgas domē

Koalīcijas darbā iezīmējies Progresīvo pieredzes un darba prasmes trūkums: politiskās pieredzes neesamība nebūtu liela bēda (visas jaunievēlētas amatpersonas kādreiz pārdzīvo savas pirmās simts dienas), taču lēmumu pieņemšanas ātrumu bremzē viņu vēlme rīkot bezgalīgas apspriedes un nevis nonākt pie rezultāta.

Tā kā ir gadījumi, kad apspriešanas Progresīvie cenšas ierosināt par tikai viņiem pašiem saprotamām lietām (piemēram, vai kāds zina, kas ir “mikromobilitāte”?), tad koalīcijas darbs tiek nobremzēts attiecībā uz reāli svarīgām lietām — piemēram, sociālo mājokļu programmu, pašvaldības ieguldījumiem ielu un tiltu infrastruktūrā, rūpniecības investoru piesaisti degradēto teritoriju pārveidei par jaunām darbavietām utt.

Interesanta ir opozīcijas partiju darbība — tās visas, šķiet, savā starpā sarunājušas, ka tēlos “konstruktīvo opozīciju”, turklāt katra aiz saviem motīviem. Tā kā iepriekšējais domes sastāvs bija plaši pazīstams ar bezgalīgu šķeltniecību un mēģinājumiem vieniem otrus izsviest no amatiem, turklāt vēlētāji deva negatīvu vērtējumu tieši lielākajiem strīdniekiem un kolēģu metējiem ārā no amatiem, tad Saskaņas frakcija pašreizējā domē izmanto iespēju ar savu korekto uzvedību pasvītrot: “Mēs nemēģinām taisīt skandālus par neko.”

Turklāt tagadējais Saskaņas frakcijas līderis Konstantīns Čekušins un daudzi viņa deputāti nav bijuši klāt pie Nila Ušakova laika iepirkumiem, finansu shēmām un “konsultēšanas” līgumiem, tātad ar savu izturēšanos cenšas pasvītrot, ka tagadējo Saskaņas frakciju domē nevajadzētu saistīt ar tās iepriekšējo līderi un pilsētas mēru. Tikmēr Krievu savienības deputāti sapratuši: viņu “hārdkora putinismam” vēlētāju vidū atbalsts lēni, bet stabili mazinās — pat etnisko krievu vidū, un šis var būt partijas pēdējais sasniegums tās norieta periodā, līdzīgi tam, kā no politiskās aprites (pat pašvaldību līmenī) pilnībā izkritusi Alfrēda Rubika vadītā Sociālistiskā partija.

Līdz ar to Krievu savienība uzvedas konstruktīvi, jo zina: pieklājīga attieksme pret domes darbu kopumā garantēs, ka viņu vēlētājiem svarīgi jautājumi kaut vai attiecībā uz, piemēram, krievu skolu remontiem tiks izlemti pozitīvi gan departamentos, gan komisijās, gan komitejās. Savukārt Gods Kalpot Rīgai arī norobežojas no iepriekšējās Ušakova — Amerika laiku skandalozās politikas, turklāt pie praktiskā darba pieradušie Oļegs Burovs un Juris Radzēvičs, pirmo reizi mūžā nonākot opozīcijā, jūtas slikti un drīzāk gatavi atbalstīt kādu Mārtiņa Staķa iniciatīvu, lai būtu izdarījuši ko derīgu, nevis principa pēc riebt oponentiem katrā iespējā.

Ārējas konkurences neesamība (vai oponentu mierīgums, kā šajā gadījumā) nozīmē to, ka Staķa vadītās koalīcijas locekļi ātri pierod pie vieglas dzīves un sāk kašķēties savā starpā, jo neizjūt pretinieku spiedienu. Kā stāsta avoti domē, cīņa notiek mazāk par to, kas būs nākamais Rīgas domes izpilddirektors, bet gan par to, “kas būs nākamā Strautiņa”. (Ar to tiek domāta Ušakova dzīvesbiedre Iveta Strautiņa, kas vienlaikus bija biroja vadītāja un kas reāli kontrolēja iesniegumu, dokumentu, lūgumu plūsmu un jebkuru personu fizisko piekļūšanu mēra kabinetam.) Neatkarīgi no tā, kas uzvarēs domes kadru spēlēs, var prognozēt, ka zaudētājs būs Mārtiņš Staķis — saturēt kopā liberāļu “varavīksni” (kam turklāt septiņas dažādas krāsas) ar JKP un nacionāļu konservatīvo “slapjdraņķi” var tikai tad, ja mērs iziet uz nepārtrauktiem kompromisiem.

Novērtē šo rakstu: