Varas „dzīres mēra laikā” notiek uz nākamo paaudžu rēķina
Vilis Krištopans*23.01.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Mēdz būt gadījumi, kad aizņemties ir ieteicams un tas pat ir nepieciešams. Finanšu pasaulē tā rīkojas, kad ieguldītā kapitāla atdeve ir augstāka par aizņemšanās izmaksām. Uzņēmējdarbībā tā rīkojas, lai attīstītu biznesu, iekarotu jaunus tirgus, uzņēmums augtu utt. Taču, vai aizņemties 80 miljonus, lai izveidotu 120 gultasvietas Covid-19 pacientiem, ir šāds gadījums, - to katrs pats var spriest.
Paradoksāli ir tas, ka esošā vara sistemātiski ir izvēlējusies risināt tautsaimniecības problēmas pretēji visiem ekonomikas pamatprincipiem. Tā vietā, lai pelnītu, uzlabotu Latvijas uzņēmumu konkurētspēju, saglabātu pragmatiskas attiecības ar kaimiņvalstīm, izmantotu mūsu ģeogrāfisko stāvokli, mēs esam sevi padarījuši par atkarīgiem no kārtējiem aizņēmumiem.
Ar šo fiskālo "nedisciplinētību", kad valsts ieņēmumi sistemātiski ir zemāki par izdevumiem, valsts vadītāji – kā premjers, tā arī Valsts prezidents – nekautrējās sev palielināt atalgojumu.1 Privātajā sektorā tas būtu pilnīgi neiedomājami, taču ne pašreizējai valsts varai. Un tiem, kuri saka, ka nekā slikta ārējā parādā nav, ļaujiet man atgādināt slaveno Marka Tvena teicienu par baņķieriem: "Baņķieris ir cilvēks, kurš iedos lietussargu, kad spīd saule, bet prasīs to atpakaļ līdz ar pirmajām lietus lāsēm."
Spilgts piemērs tam ir pašlaik notiekošais Melnkalnē.2 Tieši šāda fiskālā nedisciplinētība ir novedusi šo mazo Rietumbalkānu valsti neapskaužamā bezizejā. Neatbildīgā naudas aizņemšanās no Ķīnas (Jaunā zīda ceļa iniciatīvas ietvaros) ir piespiedusi šo valsti vērsties pēc palīdzības pie Eiropas Savienības, kura likumsakarīgi palīdzību atteica.3 Melnkalnei, kurā ir 630 tūkstoši iedzīvotāju, ārējais parāds uz cilvēku ir 675 eiro. Mums tas pašlaik ir nedaudz virs 9000 eiro uz vienu iedzīvotāju.
Bet vai šī valstsvīru nekompetence un bezatbildība ir mums kaut kas jauns? Vēl pagājušā gada martā Krišjānis Kariņš izteicās, ka vēlme attīstīt tranzītu ir "novecojusi domāšana, kas valsti ilgstoši atturējusi no attīstības". Premjers uzskata, ka tā ir "novecojusi doma, ka tranzīts – tilts starp Austrumiem un Rietumiem – mūs glābs".4
Atļaušos piebilst, ka šajā "novecojušajā nozarē", kura ir veiksmīgi strādājusi no Livonijas ordeņa laikiem, salīdzinoši nesen vēl bija nodarbināti 80 000 strādājošo jeb 8% no visa Latvijas darba tirgus. Ik gadu šis mums "tik nevajadzīgais tranzīts" valsts ekonomikā ienesa vairāk nekā miljardu eiro (otrā lielākā tautsaimniecības nozare aiz kokrūpniecības un mežistrādes).
Neizmantot mūsu ģeogrāfiskās atrašanās vietas priekšrocības ne tikai ir ekonomiski aplami, bet to pat varētu traktēt kā noziegumu pret tautsaimniecību. Tas laikam arī ir izskaidrojums, kādēļ mūsu premjers nevēlas pragmatiskas attiecības ar austrumu kaimiņvalstīm. Savukārt, kad ir iespēja aizņemties, miljards šurp vai miljards turp acīmredzot Krišjāņa Kariņa kungam ir maznozīmīgs lielums.
Rodas jautājums: kas ir bīstamāk? Ļaut ieplūst dabīgi kapitālam no Austrumiem vai aizņemties no Rietumiem? Ņemsim kā piemēru "Latvijas Balzamu", kas pieder Jurijam Šefleram, kurš nereti pats uzturas Latvijā un ir spilgts piemērs cilvēkam, kurš ir pret Kremļa režīmu. "Latvijas Balzams" ir viens no lielākajiem Latvijas nodokļu maksātājiem un eksportētājiem, eksportējot produkciju uz 175 (!) dažādām valstīm un nesot Latvijas vārdu pasaulē, kā arī nodarbinot vairāk nekā 600 darbinieku.
Vai varbūt Pjotra Avena piemērs? Reti kurš mūsu valstī var lepoties ar tādu mecenātismu, kādu ir izradījis šis kungs pēdējā desmitgadē. Vai mums viņus nevajag? Labi, tad, Kariņa kungs, sakiet – kur ir tie miljardieri no Rietumiem, kuri ir gatavi šeit dzīvot, nodrošināt darbvietas, maksāt nodokļus un atbalstīt kultūrvēsturisko mantojumu?
Skaidrs, ka situācijā, kad esošā vara neprot atbildīgi saimniekot, aizņemšanās ir vienīgais risinājums. Taču nākamajā krīzē, kura strauji tuvojas augstu energoresursu cenu un nekontrolējamas inflācijas ietērpā, aizņemties būs gan grūtāk, gan arī dārgāk. Tāpēc varbūt paklausiet Paula kungam un atkāpieties ar godu.
PS. Aicinu lasītājus iepazīties ar Krišjāņa Kariņa valdības deklarāciju5 un izvērtēt, cik šodienas realitāte ir tālu no valdības solījumiem.
1 Levita, Kariņa un ministru algu palielinājums Covid-19 krīzes laikā nokaitina sabiedrību | LA.LV
2 Montenegro agrees hedging deals to ease Chinese debt burden -report | Reuters
3 Brisele atsaka Melnkalnes lūgumam palīdzēt segt parādu Ķīnai - Ārvalstīs - Ziņas - TVNET
4 Kāda jēga reformai, ja premjers grib iznīcināt tranzītu? - BNN - ZIŅAS AR VĒRTĪBU
5 kk-valdibas-deklaracija_red-gala-1.pdf (mk.gov.lv)
* Uzrādīts kā raksta autors
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
