Iesaki rakstu: 
Lai cik garšīgi ne man vienam būtu noskatīties, kā mūžam tik pašpārliecinātie "nacionālkonservatīvie" oļiņieši paši bāž savu galvu ilūziju cilpā un paši braši lec no ķeblīša, bailes par mieru sabiedrībā un par valsts pamatiem tomēr ir daudz stiprākas.
Tāpēc man – un, cerams, ne man vienam – ļoti gribētos cerēt, ka nekādas pilsoniskas jukas un «ticību kari» nav vajadzīgi arī Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas locekļu vairumam. Šorīt 9:00 ir paredzēta komisijas sēde, kurā tiks apspriests likumprojekts "Grozījumi Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas likumā" pirms tā pirmā lasījuma Saeimas sēdē. Gribas cerēt, ka racionāli domājošie tautas kalpu radītu vajadzīgo pamatu šī dokumenta un tajā ieaustās idejas – izsniegt Jāņa Vanaga virsvadītajiem luterāņiem valsts galvenās konfesijas statusu – rāmai un gaumīgai "noairēšanai".
Kā jūs domājat: vai katoļu baznīca un (autonomā) Latvijas pareizticīgā baznīca, abu to baznīcēnu simttūkstoši būtu mierā ar to, ka ir demonstratīvi pasludināti par «otrās šķiras konfesijām»? Un kā šis ne-/miers ietekmētu Saeimas vēlēšanas un sabiedrisko stabilitāti vispār?
Gan jau pēc kāda laika arī tie politiķi, kuri nesen tik traki iedegās par "konservatīvās vērtībās dziļi sakņotu, globālistus un pidarus apkarojošu latviski nacionālu valstsbaznīcu", būtu sirds dziļumos pateicīgi latvju D#viņam un Laimesmātei, ka ar varu paglābti no iekulšanās dižķezā. Kaut, protams, skaļi viņi to nemūžam neatzītu.
Diemžēl vienlaikus daži Nacionālās apvienības (esošie un topošie) ideologi tādējādi negūtu vērtīgu pedagoģisko mācību – netiktu sagrautas šo cilvēku ilūzijas par to, ko «viņu» arhibīskaps īsti var un ko vēlas darīt ekspektāciju gandarīšanai. Maz ko var, vēl mazāk viņš grib. Diez vai Jānis Vanags vēlas radīt no savas baznīcas valstiskotu struktūru – līdzīgu cara laiku «pravoslavije» ar valsts nozīmētu ierēdni patriarha vietā...
Visu cieņu luterāņu virsganam, viņa sekotājiem un – izsakoties kristīgā poētikā bez jebkādas ņirgas – visam Vanaga garīgajam ganāmpulkam. Tomēr man ir dīvaini noskatīties, kā tik spožs intelektuālis apzināti tin ap pirkstu sirdsšķīstos Jēkabielas lāpnešus – gluži kā rūdīts pokera blefotājs.
Arhibīskapa un LEBL menedžmenta galvenā laicīgā rūpe patlaban ir pārvaldītās mantas – no tās daudz kas pieder TIEŠI draudzēm, ne konfesijai – sargāšana. Pats Vanags savu pozīciju tieši, nopietni un dusmīgi argumentē, piemēram, intervijā Rīgas Apriņķa Avīzei – 25.05. Ir bažas, ka «konkurējošā» latviešu baznīca LELBĀL pārvilinās pie sevis liberālāk noskaņotās draudzes, un līdz ar tām aizies arī dievnami, īpašumi, zemes. Tas gan netiek piesaukts, bet droši vien ir arī risks, ka karojoši luterāņu vai citas ievirzes fundamentālisti var atraut arī savu tiesu no LEBL baznīcēniem – jo droši vien ir arī tādi, kam Vanags šķiet par "mīkstu" vai "katolisku".
Kā jau ir daudzkārt norādīts, LELBĀL darbojas pēc 1928. gada Satversmes, kas paredz sinodālu jeb decentralizētu baznīcas pārvaldes modeli ar izteiktu draudžu autonomiju. Savukārt luterāņu baznīcas Latvijā 2007.gada Satversme paredz vairāk episkopālu jeb hierarhiski centralizētu baznīcas pārvaldi. Domāju, ka tas nav tikai mans vērtējums: Vanaga komandai šāds kategorisks likums ir steidzami vajadzīgs, lai varētu jau ar tiesisku pamatu turpināt veidot savu «varas vertikāli» ne tikai ticības dogmātos un organizācijā, bet arī īpašumtiesībās. (Ziniet, es tiešām pilnīgi saprotu šo LEBL merkantilo vajadzību – kam ir manta, tikai ar to Latvijas politikā un iestādēs rēķinās! Ja nav šī autoritātes pamata, jebkādi dievvārdi ies gar ausīm…)
Esmu runājis ar cilvēkiem, kurus pārsteidza nacionālo politiķu «teokrātiskais» eksperiments likumdošanā: vēršoties pret LELBĀL tie nokaitina savus agrāk dedzīgos un joprojām svarīgos atbalstītājus – ārzemju latviešus; turklāt mums nacionālisma idejiskais pamats vienmēr bija drīzāk pagānisks un pat dozēti pretkristīgs, «krustnešu uzspiestai ticībai» patriotiskajā leksikā tranformējoties «mācītājmuižu ticībā» utt. Taču sen runa nav vairs ne par LNNK, ne par TB. Šodienas nacionālfundmentālistiem kristīgais konservatīvisms iet rokrokā ar autoritārisma godāšanu. Arhibīskaps pārāk labi zināja tās stīgas, kuras viņam bija jāaizskar naivo lāpnešu dvēselēs.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.