Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Dzīvē vairums cilvēku negrib ticēt un netic ļaunumam, kas ar viņiem var notikt. Mani šī ilūzija nemaldina. Mums ir jābūt gataviem uz visu, kuru katru acumirkli.(Pēteris Supe)

Priekšvārds

Publiskajā telpā dažreiz izskanējis vērtējums par mūsu valsti kā „nozagtu”, un šīs nozagšanas izmeklēšanai bez īpašām sekmēm savulaik pievērsusies pat Saeima[i].

Manuprāt, valsts nozagšana nav sākusies tikai pēdējā laikā, bet gan notiek pretējs process – mēs pakāpeniski atgūstam nozagto valsti. Apmēram pirms četriem gadu desmitiem, ikdienā apmeklējot cīņu vietas un pieminekļus, domājot par Latvijas valsti un tās aizstāvjiem, par kuriem klusēja vai meloja oficiālie plašsaziņas līdzekļi, apzinājos, ka valsts nolaupīšana (kas krimināltiesiskā izpratnē atbilst slepenai vai atklātai zādzībai vai laupīšanai)[ii] bija notikusi 1940. un tam sekojošajos gados, kad tika atņemtas galvenās tiesības un brīvības: uz īpašumu, arī dzīvību, personas brīvību un neaizskaramību, taisnīgu tiesu, vēlēšanu tiesības un vārda brīvība. Valsts bija nolaupīta, par to nerunāja un neļāva šo nolaupīšanu novērst.

Sapratne par valsts nolaupīšanu radīja vēlēšanos uzturēt valsts ideju, apceļojot dzimto zemi, rūpējoties par dabas un kultūrvēsturiskajiem objektiem, godinot priekštečus, runājot un diskutējot ar dažādu uzskatu cilvēkiem, izplatot informāciju par faktiem, aizstāvot patiesību un pretojoties netaisnībai, lai novērstu valsts nolaupīšanu. Rezultātā izdevās atgūt lielu daļu no nolaupītās valsts, taču šis process vēl nav beidzies un, papildus nolaupīšanas nepieļaušanai ikdienā, jāpalīdz valstij atbrīvoties no komunistiskā režīma mantotām un koruptīvām iezīmēm, kuru dēļ nav atgūta valsts daļa vai turpinās tās nolaupīšana.

Katram ir sava īpaša pieredze. Es nepiekrītu ne Latvijas, ne Eiropas norakstīšanai, “birku” karināšanai vai priekšlaicīgai kapakmeņu velšanai, bet par lietderīgāku uzskatu problēmu izpēti un novēršanu. Tā kā piedalījos valsts neatkarības atgūšanā, kā arī virzu krimināljustīcijas reformu un ar visiem iespējamiem līdzekļiem aizstāvu Satversmei atbilstošu tiesu varu, tostarp jau ilgāk kā piecpadsmit gadus tiesneša statusā, tad savas pārdomas un ieteikumus par man un vēl vismaz dažiem cilvēkiem aktuālajiem valsts teritorijas un tiesu sistēmas, kā arī krimināljustīcijas sfērā ietvertiem iekšējās drošības jautājumiem tālāk izklāstīšu rakstos ar kopējo virsrakstu “Valsts nezagšana”, kas aptver gan valsts nolaupīšanas nepieļaušanu, gan nolaupītās valsts atgūšanu dažās konkrētās jomās.

1. daļa. Sapņa par Abreni satversmība

Valsts nolaupīšana visuzskatāmāk un tieši vērojama situācijā ar Abrenes apvidu, par kura atdošanu Aigars Kalvītis, Satversmes tiesa u.c. tiek lamāti. Šai lamāšanai un viedoklim par Abrenes galīgu atdošanu īsti nepiekrītu[1].

Citur pasaulē vēl vairāku valstu agrākās teritorijas pārvalda Krievija, taču tikai Japānai un Ukrainai ir oficiālas pretenzijas. Citu valstu – Vācijas, Somijas, Ķīnas un Igaunijas – sabiedrība apzinās situāciju, pieļauj attiecīgo teritoriju atgūšanu nākotnē, atceras ar tām saistītos jautājumus, taču konkrētas atgūšanas darbības neveic, tomēr atvēlot līdzekļus palīdzībai šīm teritorijām un pievēršot uzmanību to attīstībai. Pēc Otrā pasaules kara radies Krievijas un Ķīnas konflikts par Ženbao u.c. salām gan ir atrisināts par labu Ķīnai.

Tādēļ izklāstīšu savu viedokli un ieteikumus, kādēļ arī mēs saglabājam Abrenes apvidu, taču šajā ziņā nozīmīgi ir vismaz pieci nosacīti atsevišķi aspekti.

Pirmkārt, militāra darbība pašlaik nedotu ilgtermiņa labumu, tādēļ to sīkāk neapskatīšu.

Otrkārt, ir iespējama saimnieciska un politiska virzība. Līdzīgi citu Krievijas robežvalstu rīcībai, arī Latvijas – Krievijas pārrobežu sadarbības programma Eiropas Kaimiņattiecību instrumenta ietvaros[2] vai tamlīdzīgi pasākumi varētu būt starp līdzekļiem, kas veicina vēlamo attīstību abpus robežai, gan atceroties par izvairīšanos no negatīvām sekām.

Abrenes apvidus sakārtošanai tiešām būtu nepieciešami lieli ieguldījumi, taču tie vajadzīgi arī tagad esošo pierobežas apvidu uzturēšanai, depopulācijas novēršanai[3]. Šim mērķim varētu labāk izmantot Latvijas iestāžu rīcībā esošos resursus un godīgi izturēties pret jau esošajiem valsts, arī Latgales iedzīvotājiem, pret kuriem konkrētos gadījumos tiek realizēta pretrunīga un nodevīga tiesībpolitika[4]. Protams, “mūsējos tas nebaida”, un savu valsti cenšamies atbrīvot no komunistiskā režīma mantojuma iestāžu darbībā, taču nenosvērtos prātos “it kā” valsts vai tautas vārdā realizēta netaisnība var radīt negatīvu reakciju pret valsti. Tāpēc jau tagad jādara viss iespējamais pēc labākās apziņas, pret visiem jāizturas taisnīgi, bet savējie jāatbalsta.

Arī 1919.gadā Latvijas neatkarībai atbalsts uzreiz nebija visaptverošs un pašsaprotams, tas tika iegūts cīņas un pieredzes rezultātā. Taisnīga, ekonomiski un tiesiski pamatota valstiskā attieksme pret iedzīvotājiem un dabas resursiem ir svarīga visur, arī un jo īpaši pierobežas reģionos, lai ilgtermiņā ne tikai veicinātu attīstību, bet vispār saglabātu vēl palikušo valsti ne tikai teritorijas, bet arī iedzīvotāju izpratnē, atgūstot svārstīgo valsts varu.

Treškārt, ar Abrenes jautājumu saistīta dažāda emocionālā pieredze. Personiskāk to uztver tie, kuriem tuvinieki un/vai citi zināmi cilvēki dzīvojuši, strādājuši un (kā mans tēvocis) cīnījušies Ziemeļlatgalē un konkrēti Abrenes apvidū. Taču mani radi ir cēlušies arī no citiem apvidiem un nevienas teritorijas vai izcelsmes iedzīvotāji nav a priori labāki vai sliktāki, visur ir ne tikai “svēts mantojums”, bet arī savas grūtības.

Ziemeļlatgalē jau vismaz no Neatkarības kara laika ir senas dažādu tautību partizānu cīņas tradīcijas, kas pierāda iespējamu latviešu, krievu, ebreju, pat vācu un poļu integrāciju uz valsts neatkarības pamata. Tomēr pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados pēc 1944.gada 22.augusta Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija “lūguma” Krievijai un tās sekojošās piekrišanas pieņemt Abrenes pilsētu un sešus apriņķa pagastus šajā senās latgaļu Atzeles zemes daļā cīņa pret okupantiem saprotamu iemeslu dēļ bija koncentrēta uz iespējamo pretestību vispār, bez kuras nebija iespējama nekāda nolaupītās teritorijas atgūšana, un nacionālie partizāni bāzējās uz rietumiem no tagadējās robežas, kur bija vairāk iespējams atbalsts.

Arī vēlāk Abrenes jautājums galvenokārt apstrīdēts un raksturots Saeimā un pie tās, Satversmes tiesā Rīgā un plašsaziņas līdzekļos, nevis pašā Abrenē un uz vai aiz tagadējās Latvijas robežas.

Var secināt, ka atsauces uz Abrenes apvidu sabiedrības apziņā vairāk saistītas ar retoriku un nav tik emocionāli jūtīga praktiska problēma kā, piemēram, Dāvida Garedžas alu klosteru komplekss[5] uz Gruzijas un Azerbaidžānas robežas, kur pēc Azerbaidžānas robežsargu kādu laiku īstenotās robežpārejas slēgšanas gruzīnu aktīvisti protestēja ne tikai pie parlamenta, bet arī devās pāri robežai uz Azerbaidžānas pusē esošo kompleksa daļu un tur uzturējās, skaidri paužot savu nostāju un apliecinot šīs teritorijas nozīmīgumu.

Ceturtkārt, jāpievēršas tiesiskajam aspektam, kurā svarīgs ir Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra spriedums lietā Nr. 2007-10-0102 (“Robežlīguma lieta”).

Salīdzinoši nedaudzās valstīs konstitucionāli ir nostiprināta valsts robeža. Šajā ziņā Robežlīguma lietā vieglāk būtu bijis ar detalizētāku Satversmes tekstu – kā Kambodžas konstitūcijā ar atsauci uz karti[6] vai Ugandas konstitūcijā ar robežas novietojuma aprakstu[7].

Tomēr uzskatu, ka Satversmes tiesas spriedums Robežlīguma lietā nav neatgriezenisks attiecībā uz Abrenes apvidus piederību. Svarīgi ir atcerēties, ka Robežlīguma lietas priekšmets būtībā bija robežlīguma un tā ratifikācijas likuma nenodošanas tautas nobalsošanai tiesiskums, par ko Robežlīguma lietas sprieduma 43.4.punktā tika secināts, ka valsts robežas ir grozāmas, bet Latvijas pilsoņu kopuma kompetencē ir tikai “latviešu vēsturiski etnogrāfisko apgabalu vienotības” grozīšana, bet 43.6.punktā – ka citu teritoriju (arī Abrenes apvidus, kuru Satversmes tiesa uzskata par “jauniegūtu”, nevis Latgales vai Vidzemes teritoriju) robežu izmaiņas ar starptautiskajiem līgumiem var apstiprināt Saeima.

Problemātiska ir arī suverenitātes pār Abreni realizēšana. Pat Satversmes tiesas juridiskā izsmalcinātība neļauj panākt tās nolēmumu bezierunu globālu respektēšanu un pat ja tā un/vai valdība Robežlīguma lietā būtu rīkojušās citādi, tad esošā situācija de facto automātiski neuzlabotos, jo praktiski panākt Latvijas suverenitāti pār Abrenes apvidu diez vai tuvākā laikā izdotos. Un otrādi, Abrenes apvidus nosaukšana par “jauniegūtu teritoriju” Robežlīguma lietā nenozīmē atteikšanos arī no citām “jauniegūtajām teritorijām”, tostarp iepriekš cariskās Krievijas Pleskavas guberņai piederējušās “Trans-Kūkovas” (ar Maksiem, Teležnīkiem un Punduriem).

Respektīvi, spriedums Robežlīguma lietā nenozīmē mūžīgu un negrozāmu atteikšanos no kādas Satversmes spēkā stāšanās brīdī Latvijas teritorijā esošās daļas. Abrenes apvidus piederību var pārskatīt, taču, lai to realizētu, tik un tā vajadzēs vienoties savstarpēji un arī ar kaimiņvalsti.

Piektkārt, ir iespējams tiesiskais risinājums “sapņa par Abreni” saglabāšanai.

Latvijas un Krievijas robežlīgumā nav īsti nodrošināta tā apstiprināšanas procesa laikā Aigara Kalvīša[8] minētā valsts tiesiskā nepārtrauktība ar 1991.gada 21.augustā pieņemto konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” ar atsauci uz 1990.gada 4.maija deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, kurā savukārt ir atsauce uz 1920.gada Latvijas un Krievijas miera līgumu.

Taču uzskatu, ka ir viegli iespējams un pat vēlams tiešu atsauci uz 1920.gada Latvijas un Krievijas miera līgumu iekļaut no 2014.gada 22.jūlijā spēkā esošajā Satversmes preambulā, kurā norādīts, ka 1990.gada 4.maijā atjaunota valstiskā neatkarība uz valsts nepārtrauktības pamata, bet arī nav citas atsauces šajā ziņā.

Var iebilst, ka Satversmes preambulas pieņemšanas mērķis bija vēlēšanu kampaņa, ka citi konstitucionālie likumi jālasa kopā ar Satversmi, kā arī ne Satversmi, ne tās preambulu tiesas tāpat īpaši neņem vērā. Šādi iebildumi ir pamatoti, taču smago padomju tiesiskā nihilisma mantojumu var izskaust (par tiesu sistēmu ir atsevišķs stāsts), bet, ja jau Satversmes preambula ir pieņemta, tad to var un vajag izmantot tieši paredzētiem mērķiem.

Tādēļ, manuprāt, jādara viss iespējamais un nav īpašu problēmu papildināt Satversmes preambulu, piemēram, ar trešo rindkopu kā atsauci uz būtiskajiem starptautiskajiem līgumiem Latvijas izveidošanai, tostarp uz 1920. gada Latvijas un Krievijas miera līgumu. Protams, šāda Satversmes preambulas redakcija ar patiesu vēsturisku apskatu nebūtu jāsaskaņo ne ar vienu citu valsti, bet nenozīmētu arī nekādas agresīvas teritoriālas pretenzijas.

Nobeigumā jāsecina, ka Abrenes apvidus atcerēšanās gan publicistikā, gan tiesību aktos un konkrētās darbībās varētu palīdzēt ne tikai mūsu kaimiņvalsts civilizēšanā, bet arī attīstīties un veidot politiku mums, un būtu ar simbolisku nozīmi kā, piemēram, attiecībā uz citām teritorijām Armēnijas ģerbonis[9] vai no XVIII gadsimta beigām poļu leģionu dziesma Itālijā[10]. Neatbalstot Krimas aneksiju 2014.gadā, krievu intelektuāļi tomēr uzskata, ka tās vietā varēja būt brīvāka pārrobežu sadarbība, kad sabiedrības apziņā nebūtu īpašas nozīmes formālajai teritorijas piederībai, līdzīgi kā, piemēram, Elzasas vai Dienvidtiroles gadījumā. Lai gan arī minētajā Dāvida Garedžas kompleksa jautājumā ir izteikti priekšlikumi par teritoriju apmaiņu starp Gruziju un Azerbaidžānu, tomēr ieinteresētā sabiedrības daļa Gruzijā pieļauj arī esošo robežas izvietojumu, ja netiks apgrūtināta robežas šķērsošana un netiks nodarīts kaitējums šim kompleksam.

Tā arī mēs varam labāk attīstīt gan savus pierobežas reģionus, gan saprātīgi palīdzēt Abrenes apvidum, gan burtiski uzturēt mūsu valsts tiesisko nepārtrauktību, ar Latvijas Republikas Satversmes un tās preambulas palīdzību atgādinot par valsts nezagšanu ne tikai katrs savā, bet arī valsts labā.


[i] Skat. “Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par Valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911 galaziņojums”. Skat. https://likumi.lv/ta/id/296711-parlamentaras-izmeklesanas-komisijas-par-valsts-nozagsanas-pazimem-un-pirmstiesas-izmeklesanas-kvalitati-kriminalprocesa. Skatīts 06.06.2019.

[ii] Valsts “nolaupīšanu” (krimināltiesību izpratnē) uzskatu par precīzāku apzīmējumu, tomēr vēsturiskās situācijas dēļ lietošu arī “nozagšanu”, lai gan tieši attiecībā uz “valsts” nozagšanu tai nav nekādu ar zagšanu un zagļiem kultūrvēsturiski bieži saistīto pozitīvo un līdzcietības konotāciju, kas vērojamas, piemēram, dziesmā “The Fields of Athenry” vai pat Svētajos Rakstos “Tā Kunga diena nāk tāpat kā zaglis naktī” (1 Tes, 5:2)


[1] Lai gan iesaistīto iestāžu vietā būtu rīkojies citādi, bet varbūt tāpēc es un mēs visi atrodamies tajās vietās, kur esam

[2]             Skat. http://www.varam.gov.lv/lat/fondi/ets_1420/latvijas_krievijas_programma/?doc=20953 . Skatīts 04.06.2019.

[3]    Pierobežas teritorijās abpus Latvijas un Krievijas robežai – gan Latgales, gan Pleskavas reģionos – mirstības koeficients ir attiecīgajās valstīs augstākais vai viens no augstākajiem.

[4]     Piemēram, Latvijas valsts tiesībpolitiski izlēma zemes reformas gaitā Abrenes apvidus iedzīvotāju un to mantinieku zaudētās īpašumtiesības kompensēt ar zemi citur Latgalē. Pretēji tam, kad administratīvajā lietā Nr.A42251504 kādas lielas valsts akciju sabiedrības valdes priekšsēdētājs bez likumā prasītā īpašā pilnvarojuma pieteikuma iesniegšanai vēlējās tiesīgajām personām ierobežot šīs Latgalē piešķirtās zemes izmantošanu, tiesa ignorēja likuma normas par pilnvarojuma nepieciešamību un minētā bagātnieka pieteikumu apmierināja. Citā administratīvajā lietā Nr.A42571907 Augstākā tiesa 2009.gada 18.augusta nolēmumā nepamatoti un prettiesiski atzina latgaliešu valodu par svešvalodu.

[5]    Skat. https://www.svoboda.org/a/29968248.html . Skatīts 04.06.2019.

[6]   2.pantā. Skat. https://www.wipo.int/edocs/lexdocs/laws/en/kh/kh009en.pdf . Skatīts 04.06.2019.

[7]     5. panta trešajā daļā un Otrajā pielikumā. Tā struktūra ir attiecīgi līdzīga Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par Latvijas un Krievijas valsts robežu 1.pielikumam Skat. https://ulii.org/ug/legislation/consolidated-act/0 . Skatīts 04.06.2019.

[8] Kalvītis: Piedāvātais robežlīguma projekts stiprinās Latvijas attīstību (2007.gada 17.janvāris), https://www.tvnet.lv/5695167/kalvitis-piedavatais-robezliguma-projekts-stiprinas-latvijas-attistibu . Skatīts 04.06.2019.

[9]    Ar šobrīd Turcijas teritorijā esošā Ararata kalna attēlu

[10]Pieśń Legionów Polskich we Włoszech” par vardarbīgi pārņemtās Polijas atgūšanu.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...