Iesaki rakstu: 
Latvijas valsts spēks nav ministrijās, kabinetos vai likumu mapēs. Latvijas spēks ir cilvēkos, kuri katru dienu strādā, – mediķos, autobusu vadītājos, glābējos, skolotājos un daudzos citos. Tieši viņu darbs uztur valsti dzīvu. Tāpēc jebkurš lēmums, kas skar strādājošo cilvēku atalgojumu, ir jāpieņem ar visaugstāko atbildību.
Priekšlikums samazināt piemaksas par virsstundu darbu rada nopietnus jautājumus. Virstundas nav greznība – daudzās nozarēs tās ir sistēmas izdzīvošanas mehānisms. Slimnīcās, neatliekamajā palīdzībā, transportā un citās sabiedrībai kritiskās jomās darbinieki bieži vien strādā vairāk, nekā paredzēts, lai pakalpojums vispār varētu pastāvēt. Samazināt atlīdzību par šo darbu nozīmē sūtīt signālu, ka valsts šo upuri nenovērtē.
Labs valstvīrs rīkojas citādi. Ja valstij ir ekonomiski izaicinājumi, viņš vispirms meklē risinājumus tur, kur ir izšķērdība, – pārmērīgā birokrātijā, neefektīvās struktūrās un nepārdomātos tēriņos. Tikai pēc tam drīkst skatīties uz strādājošo ienākumiem un arī tad – ar lielu piesardzību un dialogu ar sabiedrību.
Valsts politika nedrīkst būt vērsta pret cilvēku, kurš godīgi strādā. Ja mēs vājinām šo cilvēku, mēs vājinām arī pašu valsti. Gudra politika meklē līdzsvaru, – tā palīdz uzņēmējdarbībai attīstīties, bet vienlaikus saglabā cieņu pret darbu un taisnīgu samaksu par to.
Latvijai vajadzīga politika, kas balstās nevis īstermiņa aprēķinos, bet ilgtermiņa domāšanā. Jo patiesībā valsts ekonomika sākas nevis budžeta tabulās, bet cilvēka darbā un uzticībā savai valstij.
Tāpēc mans princips ir vienkāršs: stipra valsts sākas ar cienītu darbu. Ja mēs spējam to nodrošināt, Latvija būs stipra ne tikai šodien, bet arī pēc desmitiem gadu.
Seko mums 
Mūsu valsts prezidents Edgars Rinkēvičs pirms vairākiem gadiem, vēl būdams ārlietu ministrs, no Saeimas tribīnes saistībā ar Brexit citēja Vinniju Pūku. Toreiz tas daudziem 12 Saeimas deputātiem lika pasmaidīt, bet trāpīja mērķī.
Vienreiz iemaldās drons, to laikus nepamana, neziņo sabiedrībai, pēc tam klaji melo. Otrreiz iemaldās drons, nu centīgi stāsta, ka nopeilēts, bet, kamēr ar auto braukuši pretīm, tas jau uzsprādzis. Un tāpat melo, vieniem sakot, ka tas ukraiņu, otriem – ka nezināms. Trešo reizi pat neiemaldās: garām valsts robežai palido drons – izziņo brīdinājumus pierobežā un daudziem arī tālu no tās esošajiem, bet… izrādās, ka izslavētā 112 aplikācija tādā brīdī uzkaras…
1. Latvijas Sabiedriskais medijs (LSM) ar savu rīcību visos šos gadus veicinājis divvalodību un divkopienas sabiedrības uzturēšanu Latvijā. Šādi, iespējams, apzināti grauta sabiedrības integrācijas politika.
Latvijas ekonomika 2026. gadā atgādina cilvēku, kurš ir iemācījies dzīvot piesardzīgi. Viņš zina, kā izturēt aukstumu, kā sadalīt spēkus, kā neizšķiest to, kas ir. Taču jautājums paliek atklāts – vai viņš vispār vēl sapņo?
Latvijas iedzīvotāju saliedēšana, dažādu grupu integrēšana un, no pretējās puses, satraukums par sabiedrības “sašķeltību” ir tēma, kas sabiedriskajā telpā ir bijusi klātesoša un nereti pat centrāla kopš Trešās atmodas laikiem 1980. gados, kad latvieši reāli varēja sākt cerēt uz politiskās neatkarības atjaunošanu. Jēdzieni “saliedēšana” un “integrācija” šajās garajās desmitgadēs ir parādījušies gan valdības līgumos, gan stratēģiskajos un rīcībpolitikas dokumentos. 2001. gadā Latvijā nodibināts Sabiedrības integrācijas fonds – Ministru prezidentam pakļauta iestāde, kurai integrācijas uzdevumu veikšanai 2025. gadā novirzīti EUR 35,4 miljoni (no tiem 40% no Latvijas valsts budžeta).
Kad valsts saņem vairāk nekā atdod atpakaļ, tā vairs nav politika. Tas ir bizness. Bizness “Jaunās Vienotības” stilā.
Ziniet ko, gudrinieki? Beidziet apd...st Hermani.. Es viņa saturisko stostīšanos klausos daudz labprātāk nekā visu to eviku, laumiņu, hosamu, zandiņu, briškenu un pārējās rinkija kompānijas gludo, tekošo, bezsaturīgo vāvuļošanu.
Latvijas Raido „Krustpunktā” pie Aida Tomsona bija Alvis Hermanis. Cilvēks ar milzīgu potenciālu. Viņš atnāca ar savu ideju, savu redzējumu. Tomsona kungs neizdarīja neko, lai atvērtu intervējamo. Intervijai bija tikai viens mērķis - Tomsona kungs man atgādināja farizeju, kurš mēģināja pieķerties pie sīkām, nesvarīgām detaļām.
Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (turpmāk – SEPLP), ņemot vērā Satversmes tiesas lietā Nr. 2024-30-01 – par mazākumtautību valodu lietošanu sabiedriskajos elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos – 2026. gada 30. martā pasludināto spriedumu, pauž gatavību iesaistīties izmaiņu sagatavošanā tiesiskajam regulējumam par mazākumtautību valodām sabiedriskajā medijā. SEPLP neredz nepieciešamību šobrīd mainīt 2026. gada sabiedriskā pasūtījuma plānu, kā ietvaros šogad uzsākta jauna pieeja mazākumtautību satura veidošanā, kas ir saskanīgs ar Satversmes tiesas atziņām minētajā spriedumā par mazākumtautību valodu sabiedriskajos medijos. Šie principi tiks ievēroti, arī strādājot pie sabiedriskā pasūtījuma plāna sagatavošanas 2027. gadam.
