Iesaki rakstu: 
Valsts drošības jomā līdzšinējie valsts vadītāji visu palaiduši vējā, pārāk paļaujoties uz Ziemeļatlantijas aliansi. Pateicoties Kajai Kallasai, dienasgaismu ieraudzīja NATO aizsardzības plāns attiecībā uz trim Baltijas valstīm, kurā nav ne vārda par kodolieroču pielietošanu Krievijas iebrukuma gadījumā, toties tas paredz pieļaut okupāciju uz 180 dienām. Kur pusgads, tur arī visi 50 gadi var aiztecēt. Dievzemītes bonzas slēpa šos faktus no tautas.
Patlaban iebrukums Ukrainā ir novājinājis Krieviju. Latvija ir ieguvusi handikapu laika ziņā, lai nostiprinātu aizsardzību. Diemžēl ar esošo Saeimu laiks atkal aizies zudumā. Varneši, šķiet, apzināti strādā Kremļa interesēs, līdztekus karinot kremlinu birkas oponentiem, kas cenšas kaut ko darīt lietas labā.
Pirmkārt, lai vispār būtu, ko sargāt, maksimāli jāiegulda līdzekļi demogrāfijas atkopšanā un jāpopularizē daudzbērnu ģimenes, taču Latvijas vadīkļi gluži pretēji cītīgi īsteno visus cilvēces izdeldētāju nodomus – veicina sodomiju, dzimuma maiņu, sterilizāciju. Vienlaikus spaidu “brīnumpošu” ietekmi uz dzimstību izjutīsim vēl ilgi, un nav pamata domāt, ka jauniesauktos nemēģinās “uzsēdināt uz adatas”.
Otrkārt, jāsaliedē sabiedrība. Diemžēl praksē etniskā naida kurināšana jau pacelta valstiskā līmenī, bet citādi domājošajiem par valsts attīstību vai ārpolitiku rīko politiskās prāvas. Iebaidīšanas metodes un represijas dod efektu, taču rūgšana iedzīta pagrīdē un ļaužu lojalitāti valstij nesekmē. Vienlaikus izveidojusies milzīga sociālā plaisa, un “reņģēdāji” nebūt nealkst nolikt galvas par sev nesamērīgas algas noteikušajiem vadoņiem.
Treškārt, jāatjauno militārais gars. Pašreiz ieviestais nepārdomātais obligātais militārais dienests ir ķeksītim un naudas ādere. Otrās Republikas laikā izaugusi egoistiska, perversijās izvirtusi mīkstpēdiņu paaudze. Papilnam dīvāna ģenerāļu, kas ir maksteni patrioti un tēvijas aizstāvji tikai tīmeklī. Protams, ne jau visi. Es neizslēdzu obligāto iesaukumu, taču uz to bija jāiet secīgi. Vispirms militārā mācība skolās, tad uz patriotiskām organizācijām balstīta bruņota demokrātija, visbeidzot varētu arī izsvērt obligātā dienesta lietderību.
Taču varneši baidās no bruņotas tautas, jo saprot, ka stobri var tikt pagriezti pret viņiem. Suņi zina, ko ēduši. Tāpat kādu patriotismu sabiedrībai var dot svešzemju iztapoņas, kas izrūnītās varavīksnes karogu pasludinājuši gandrīz par Latvijas simbolu, bet tautas priekšstāvjiem zvērests jādod ar citas valsts karogu līdzās. Ko te piebilst: agrāk letiņi gāja krievos, tagad – jeņķos!
Skaidrs, ka “sabiedrības krējuma” atvases dienestā neiesauks. Ja vēlamais brīvprātīgo skaits netiks sasniegts, iztrūkstošos rekrūšus atlasīs pēc nejaušības principa. Varbūt ir kāds naivais, kas tic šīs loterijas godīgumam? Protams, atradīsies situēti sencīši, kas savus citur nekur nederīgos vai pārāk lielus podus nogāzušos pēctečus iekārtos kādā siltākā vietiņā bruņotajos spēkos.
Kas sagaida pārējos zaldātiņus valsts aizsardzības dienestā (VAD)? Liela daļa kā lētais darbaspēks aizpildīs robus dažādās struktūrās. Neatbilstošo slodžu dēļ apmācību laikā daudziem tiks sačakarētas kājas un veselība kopumā.
Plauks nopietnas ārpusreglamenta attiecības etniskās, reģionālās un sociālās piederības dēļ. Arī gadu starpība nenāks par labu draudzīgai sadzīvošanai. Rīvēšanās starp brīvprātīgajiem un iesauktajiem, var teikt, jau ielikta likumā. Gan jau jaunieši mēģinās izveidot kroplīgu ģedovščinu. Kas notiks, ja daļā iekulsies sodomīti, domāju, man nav jāstāsta. Kad parādīsies pirmie “divsimtie” miera laikā, nesakiet, ka nebrīdināju. Cik zārku vajadzēs, lai tauta sašūmētos, nezinu.
Vai pašreizējais VAD stiprinās Latvijas drošību? Uz papīra un bravurīgās atskaitēs – jā. Tikmēr morāli no skolas beņķa armijai nesagatavotie, taču daudzmaz uzņēmīgie jaunieši aizplūdīs no valsts. Par šaušalīgo cirku ar slapstošos jauniesaukto un gan jau arī dezertieru tvarstīšanu es pat paklusēšu.
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
