Iesaki rakstu: 
Šogad tikai 3., 6. un 9. klasēs vēl varēja īstenot mazākumtautību programmas. Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) mācību gada sešos mēnešos izvērtēja 72 izglītības iestādes, tostarp Ludzas novadā, un tikai trijās konstatēti atkārtoti būtiski trūkumi, bet 14 skolas nonākušas vērtētāju redzeslokā, jo to 9. klašu absolventiem, turpinot mācības profesionālajās skolās, radās problēmas nepietiekamo latviešu valodas zināšanu dēļ. Par šo un citām aktualitātēm lasiet šodienas laikrakstā.
Taču šajā kontekstā kā galvenais jautājums rodas – kā tas iespējams, ka vairāk nekā 30 gadu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mūsu izglītības sistēmā joprojām strādā liels skaits pedagogu, kuri nespēj kvalitatīvi sazināties valsts valodā, kas Latvijā ir un būs viena – latviešu. Vienīgais, kas nāk prātā, – pirmšķietami tā ir bijusi un daļai nelatviešu pedagogu joprojām ir nevēlēšanās runāt latviski. Varbūt kādam pat ar iekšēju cerību, ka reiz Latvijā oficiāli iedibinās divvalodību. Neceriet – tas nekad nenotiks!
Šķiet, ka šāda pedagogu attieksme pret valsts valodu bijusi iespējama arī tādēļ, ka to tieši vai netieši pieļāvuši gan izglītības iestāžu vadītāji, gan arī vienas otras pašvaldības vadība. Protams, var mēģināt publiski stāstīt pasakas, ka šāda situācija pieļauta, baidoties, ka rastos pamatīgs pedagogu trūkums, ja no darba nāktos atlaist valsts valodu atbilstošā līmenī neprotošos pedagogus.
Var jau mēģināt šajā sakarā radīt publisku ažiotāžu, kā to janvārī darīja Daugavpils pašvaldība tās vadītāja Andreja Elksniņa personā saistībā ar Valsts valodas centra (VVC) Daugavpilī īstenoto valsts valodas prasmes pārbaudi pilsētas pedagogiem. Toreiz A. Elksniņš pat atļāvās paust uzskatu, ka VVC īstenotās valsts valodas pārbaudes esot skolotāju "čakarēšana". Savukārt Daugavpils Izglītības pārvaldes vadītāja Marina Isupova apgalvoja, ka no darba aizejot tie skolotāji, kuriem "netur nervi" un kuri jūtoties aizskarti ar kārtējām pārbaudēm.
Šajā sakarā gribas teikt pavisam tieši – ja kādam "netur nervi" vai kāds jūtas "čakarēts" tāpēc, ka no viņa prasa likuma pildīšanu, tad varbūt ejam lielu soli uz priekšu – sākam čīkstēt par to, ka jāmaksā nodokļi, nedrīkst vadīt auto bez attiecīgiem dokumentiem utt.?
Valsts valodas prasme atbilstošā līmenī ir cieņas un lojalitātes apliecināšana valstij. Un otrādi – tās nezināšana vai apzināta nelietošana ir necieņas izrādīšana. Tik vienkārši.
Seko mums 
Šodien esam nonākuši jaunā eskalācijas pakāpē. Šoreiz vairs neviens nevar aizbildināties, ka “ielidojis draudzīgs drons”. Ir noticis mērķēts uzbrukums Latvijas stratēģiskam objektam - degvielas rezervēm.
Krievijas karaspēks turpina uzbrukumus Ukrainas frontē un vietumis pat virzās nedaudz uz priekšu. Raķetes un droni turpina postīt Ukrainas infrastruktūru, gandrīz ik dienas nogalinot mierīgos iedzīvotājus dažādās pilsētās. Krievija turpina plosīties. Un tomēr pamazām, bet arvien tumšāki mākoņi sāk plesties arī Krievijas pusē.
Katrs ceļotājs un arī mājās sēdētājs ar saviem nodokļu maksājumiem ir gadiem ilgi atbalstījis aviosabiedrību airBaltic. Šis kopējais atbalsts jau ir pārsniedzis pusmiljardu eiro, taču kompānijai joprojām neiet labi un bez valsts atbalsta tā gaisā noturēties nevar.
Mazajiem uzņēmumiem Latvijā jau gadiem ilgi ir jāstrādā apstākļos, kur katrs papildu administratīvais pienākums nozīmē ne tikai laiku, bet arī reālas izmaksas. Tāpēc Ekonomikas ministrija ir nākusi klajā ar priekšlikumu atteikties no obligātajām gada pārskatu revīzijām mazajiem uzņēmumiem. Tas nav radikāls solis – tas ir loģisks nākamais posms uzņēmējdarbības vides sakārtošanā.
Diskusija par “ārējo skatījumu” birokrātijas mazināšanā atklāj dziļāku problēmu – nevis ideju trūkumu, bet drīzāk nespēju tās īstenot sistēmiski un konsekventi. Pēdējo divdesmit gadu laikā Latvijā ir uzkrāta plaša pieredze ar reformām, auditiem un rīcības plāniem, turklāt tā tiek sekmīgi nodota citām Eiropas Savienības (ES) kandidātvalstīm. Tomēr gandrīz visos vērtējumos atkārtojas tie paši secinājumi: procesi ir formāli, atbildība ir izkliedēta, un iniciatīva netiek atalgota.
1796.gadā Eiropas domātāji ar pārsteigumu un satraukumu atklāja, ka pašā kontinenta sirdī eksistē "pelēkā zona" – sabiedrība, kurā cilvēks dzīvo bez tiesiskas aizsardzības un bez reālas iespējas ietekmēt savu likteni. Garlībs Merķelis savā manifestā Latvieši nevis vienkārši aprakstīja tautas "raksturu", bet gan veica nežēlīgi precīzu sistēmas sekciju. Viņš dokumentēja dzimtbūšanas iekārtu – mehānismu, kurā indivīds bija pakļauts absolūtai varai bez jebkādiem drošinātājiem vai līdzsvara.
Latvijas publiskajā telpā netrūkst organizāciju, kas drosmīgi runā “tautas vārdā”. Dažām pat nosaukums to sola jau iepriekš. Piemēram, “Drosme darīt”. Drosme – tas, protams, ir labi. Jautājums tikai – darīt ko tieši un kā interesēs?
Es diezgan kategoriski nepiekrītu tam, kā Alvis Hermanis raksturo Progresīvos. Man viņi nesaistās ar Sibīriju vai totalitāriem režīmiem — tā ir cita laikmeta un citas sistēmas traģēdija. Bet tas nenozīmē, ka man viņu politika ir pieņemama. Tieši pretēji.
