"Va(i)ras virtuve": pamācošais stāsts par nesaprātīgo prezidentes padomnieci

Pirmā, kas par to pārliecinājās, bija veselas četras dienas Valsts prezidentes kultūras jautājumu padomnieces postenī pavadījusī Māra Lagzdiņa. Viņas stāsts sākās ar oficiālu Valsts prezidentes preses dienesta paziņojumu par to, ka no 2000. gada 17. janvāra M. Lagzdiņa sāk darbu kā Valsts prezidentes padomniece kultūras jautājumos. Oficiālajā dokumentā jaunā padomniece tika raksturota visnotaļ glaimojoši - ieguvusi augstāko izglītību kā režisore Latvijas Valsts Konservatorijā, saņēmusi arī sociālo zinātņu maģistra grādu sabiedrības vadībā, veidojusi dažādus projektus valsts svētkiem, strādājusi Saeimā par konsultanti, turklāt vēl studē Latvijas Universitātes Sabiedrības vadības fakultātes doktorantūrā.

Kā plašākai sabiedrībai mazpazīstamā sieviete tika pie nozīmīgā amata? Neapšaubāmi, pēc sarunas ar Valsts prezidenti, - kā tagad atminas pati M. Lagzdiņa, „sarunā ar prezidenti, kad mani intervēja uz to darbu, nu, acīmredzot es viņai tajā brīdī iepatikos un viņa mani izvēlējās”. Turklāt jau iepriekš V. Vīķe-Freiberga publiski vairākkārt bija atzīmējusi savas prasmes cilvēku pazīšanā, - piemēram, intervijā Rīgas Laikam 1999. gada nogalē:

„Tā man tāda nejauka īpašība – man ir kaut kāds iekšējais kompjūters, kas acīmredzot visus parametrus no ķermeņa valodas izanalizē un dod man signālu, ka kāds cilvēks man melo. Bet ko mana sistēma man nesaka, ir, kas ir tā patiesība – kas būtu daudz interesantāk. Nujā, neizslavēsim sevi pārāk. Teiksim, ka tā ir sistēma, kas man pa brīžam iedarbojas, galvā iezvanās zvaniņš – ūūūū – nav gluži tā, kā mēs te to sakām, bet es nevaru apgalvot, ka man tie zvani zvana pilnīgi nemaldīgi – to es neesmu zinātnisku izvērtējusi, kāds viņai tas uzticamības koeficients, bet tas, ka viņa patiešām darbojas – tā ir, jā.”

Pēc visa spriežot, M. Lagzdiņa „zvaniņa pārbaudi” bija izturējusi, tāpēc jo pārsteidzošāks ne tikai viņai vien bija prezidenta preses sekretāres Aivas Rozenbergas (viņa šajā postenī nomainīja V. Vīķes-Freibergas labvēļa Imanta Ziedoņa dēlu Rimantu, kurš pēc nepilniem trim mēnešiem kancelejā acīmredzot bija sapratis, ka „tajā brīdī, kad viņam pasaka „paldies” aizkulisēs, viņam šis „paldies” ir jāsaprot”) 20. janvāra oficiālais paziņojums – Valsts prezidenta kanceleja no tās pašas dienas pārtraucot darba attiecības ar jauniecelto padomnieci. Turklāt interesanti, ka pati M. Lagzdiņa par šo lēmumu teicās uzzinājusi tikai no televīzijas ziņu raidījuma.

Sākotnēji kanceleja nemaz negatavojās sniegt sabiedrībai kaut jel kādu plašāku informāciju, - A. Rozenberga nāca klajā ar paziņojumu, ka atlaišanas iemesli neesot izskaidrojami ētisku iemeslu dēļ. Tikai pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka jau kārtējo reizi „neloģiski, bez jebkādas cēloņsakarības un motivācijas” (ja citējam V. Vīķi-Freibergu) medijiem šis notikums tomēr šķiet uzmanības vērts, kancelejas vadītājs M. Bondars publiski paziņoja: M. Lagzdiņa atlaista tāpēc, ka neesot pietiekami zibenīgi nokārtojusi attiecības ar iepriekšējo darbavietu – Saeimu, turklāt arī izteikusi vēlmi savienot darbu Saeimā un Prezidenta kancelejā. Tā nu Valsts prezidenta kancelejai neatlicis nekas cits kā „kļūdu” labot un padomnieci atlaist.

Tobrīd incidents ar to arī bija izsmelts, un, ja M. Lagzdiņa nebūtu bijusi pietiekami „nesaprātīga” un nebūtu vērsusies ar prasību tiesā, mēs tā arī neuzzinātu, cik primitīvi tobrīd, spriežot pēc mediju atreferējuma, meloja Valsts prezidenta kancelejas vadītājs un V. Vīķes-Freibergas uzticības persona. Turklāt melots, visticamākais, tika absolūti apzināti, - par to netieši liecina kaut vai tas, cik enerģiski M. Bondars vēl tagad, runājot par šo tēmu, mēģina izlocīties no skaidras atbildes. Ja mēs viņam ticētu, sanāktu, ka tādas Māras Lagzdiņas gandrīz vai nekad nav bijis.

- Teiksim, prezidentei bija padomniece, Lagzdiņa tāda, man liekas.

- Nebija.

- Nebija viņa padomniece?

- Nē.

- Viņa pat nebija ārštatā?

- Nē, nebija.

- Bet kas viņa bija?

- Bija nodoms sākt sadarbību ar Māru Lagzdiņu, bet nekāda formāla sadarbība nesākās.

- Nebija nekādu, ne parakstītu, ne darba līgumu, nekā?

- Nesanāca parakstīt darba līgumu. Māra Lagzdiņa gan tiesā... tiesa pielaida mazliet viņai kompensēt par to, ka it kā mēs bijām, ja nemaldos, es tagad neatceros to tiesas spriedumu, tur jums tad jāceļ ir vēstures annāļos, bet – jā, mēs bijām it kā vienojušies par sadarbību mutiski, un it kā viņa tomēr ienākusi telpās un tā, un, un... tas bija par pamatu kompensācijas saņemšanai no prezidenta kancelejas, bet formāli darba līgums, nekas nebija.

- Jocīgi tiesa lēma tādā gadījumā...

- Jā, nu, kā - mēs likumpaklausīgi pilsoņi, tā ka...

- Kas tur īsti bija par lietu? Tur kaut kas bija rakstīts, ka viņa it kā ne ta’ strādājusi, ne ta’ esot atlaista...

- Nu, nestrādāja. Nu, nestrādāja. Vienkārši pirms stāšanās darbā viņai vienkārši tajā laikā, ja nemaldos, nebija cita darba, un viņa atnāca, lai viņa varētu apskatīties, kā tas viss funkcionē. Bet tad, kad tu ieej kādā organismā jeb organizācijā un vienkārši vēlies redzēt, kā tas funkcionē, tur ir zināmi noteikumi. Un tad, kad tu pārkāp šos te noteikumus arī pēc tam, kad tu, arī pēc tam, kad tu... paskaidro un saki, ka tā varbūt nevar, tad atliek teikt, ka, ziniet, varbūt tomēr nesāksim to sadarbību...

- Viņa tur kaut kādas ziepes savārīja?

- Ne gluži. Redziet, vara jau testē cilvēkus. Vara jau ļoti testē cilvēkus. Viena lieta, ka mēs ar jums šādi runājam, un otra lieta tad, kad jūs kļūstat par prezidenta padomnieku. Tad jums liekas, ka jums ir tikai prezidents un neviena cita vairāk nav, ka nav vairs citu kolēģu, ka nav kancelejas vadītāja un tā tālāk. Ir tāds... rodas tāda pēkšņa ilūzija šad un tad. Es nerunāju ne par vienu konkrēti, es vienkārši tā, lai būtu sapratne, kā tas varētu notikt ar cilvēka psihi.

- Bet kā vispār Vaira Vīķe-Freiberga varēja ņemt sev padomniekus, veidot komandu, ja viņa bija faktiski Latvijā tikai dažus gadus?

- Tāpēc jau arī viņa ņēma darbā tādus cilvēkus kā mani un vēl kādu, kam šis darbs bija jādara...

- Un kas tieši izvēlējās darbiniekus kancelejai?

- Jautājums, kādus.

- Kurus izvēlējāties jūs un kurus ne jūs?

- Saprotiet, ja jūs man vaicājat par tehniskiem cilvēkiem, dārzniekiem, tad ne es, bet, ja jūs runājat par padomniekiem, tad tā noteikti bija gan mana, gan prezidentes izvēle. Ja prezidente uzskatītu, ka šis cilvēks ir pilnīgi garām, bet man liktos, ka šis cilvēks ir tas, kas ir vajadzīgs, tad diez vai šis cilvēks pie mums strādātu komandā.

Redziet, kas attiecas uz padomnieku, tad tāda ir tā atbildība, ka padomniekam vienkārši pasaka „paldies par darbu” – jebkurā laikā un jebkurā vietā. Un jūsu pieminētā Lagzdiņas kundze nesaprata, tā ir tā vienīgā lieta, ko viņa nesaprata pa īstam, – ka viņu var atlaist jebkurā laikā bez iepriekšēja brīdinājuma. Un darba likumdošana – viņa gan strādā formāli, valstī, bet no politiskās vadības viedokļa viņa nestrādā, viņa vienkārši nedrīkst būt.

- Bet ko tad tieši Lagzdiņa nesaprata?

- Viņa tieši to arī nesaprata, tieši to arī viņa nesaprata.

- Ko tad jūs tur nesadalījāt?

- Nekas nebija jāsadala. Par kļūdām jāmaksā. Un tā ir tā politiskā atbildība. Kancelejas vadītājs vienkārši pieņem lēmumu, pasaka - „paldies, tiksimies citos apstākļos un citā darba vietā”.

- Kā jebkurš vadītājs?

- Tā gluži nevar, darba likumdošana tomēr ir jārespektē, bet politiskajā procesā tieši šajā sadaļā, tieši jūsu uzdotajā jautājumā attiecībā par politisko atbildību, - tā ir, tā ir vienkārši. Jo, kā jūs teicāt, tātad padomniekiem ir zināma ietekme, viņi var ietekmēt procesus, kādā veidā prezidents vienā vai otrā jautājumā rīkojas, es nesaku, ka viņi vienmēr ietekmē, bet viņi var ietekmēt procesu, un tas nozīmē, ka, ja šo procesu rezultātā cieš institūcija vai pats prezidents, tad padomniekam jāaiziet. Citos gadījumos jāiet prom kancelejas vadītājam. Un parasti kancelejas vadītājs tik ilgi nenoturas kā, kā... Nu, jā...

Vai jūs no šī stāstījuma saprotat, ko tad īsti pret Valsts prezidenti vai varbūt viņas kancelejas vadību it kā nieka triju dienu laikā paspēja noziegties M. Lagzdiņa – saskaņā ar oficiālo paziņojumu pieņemta par prezidentes padomnieci, bet saskaņā ar M. Bondara atmiņām „nebija ne padomniece, ne ārštatā”? Pajautāsim viņai pašai.

- Jūs, redz, neesot ne strādājusi, ne skaitījusies, nekā...

- Nē, nē, es strādāju, kā tad es varēju nestrādāt!

- Bondars saka – nē.

- Vai tad jūs tagad ar viņu tikāties? Tagad?

- Jā.

- Nē, es strādāju, es strādāju. Man ir ieraksts darba grāmatiņā, tā ka - strādāju, tajā laikā bija vēl darba grāmatiņas...

Nu, es biju toreiz tas zilais zvirbulis, kas nebija… vienkārši sarunā ar prezidenti, kad mani intervēja uz to darbu, nu, acīmredzot es viņai tajā brīdī iepatikos, un viņa mani izvēlējās, bet viņa nebija pirms tam acīmredzot, kā es spriedu ar saviem kolēģiem, to pirms tam saskaņojusi ar, nu –to izvēli, varētu teikt, nebija līdz galam saskaņojusi ar Bondaru, jo cilvēkus, es saprotu, atlasīja tomēr Bondars. Nu, tā.

Un tajā laikā, cik es atceros vienu cilvēku, ko es atceros, kas tajā pašā dienā gāja uz interviju ar prezidenti, man liekas, tas bija Gailītis, tas no operas. Toreiz viņš bija operā, tagad, man šķiet, kaut kādos pieminekļos, kaut kur, kaut kādos pieminekļos. Un tas Gailītis bija tas, ko acīmredzot, Bondars gribēja toreiz.

Ā, viņš saka - es nemaz nestrādāju, ja? Viņš saka, es nestrādāju? Bet [bijusī prezidentes padomniece] Dace Dūze ar’ teica, ka es tur nestrādāju?

- Viņa sēdēja un asistēja mūsu sarunai.

- Viņa vienmēr asistē. Es arī gāju uz darbu, tas bija interesanti, tieši tāpat, - Bondars sēdēja tur, kancelejā, kad man bija jāatdod savi tie dokumenti un savi CV, tad es iegāju kabinetā, un tieši tāpat, Dace sēdēja tur, kur tagad jūs...

Tā bija tāda politika, es domāju, tā politika tur, es nedomāju, ka šausmīgi man būtu kaut kas tagad jārunā, jāsaka un jāstāsta. Es – vienkārši tā bija, ka es tur biju apmaldījies cilvēks. Ne tajā vietā. Pēc viņu domām, protams.

- Bet kaut kā muļķīgi. Jūs jau gājāt par prezidentes padomnieci, nevis, teiksim, par Bondara sekretāri.

- Nu jā, bet bija, acīmredzot bija cits cilvēks tajā vietā paredzēts, un tad viņi vienkārši nevarēja izdarīt vairs to izvēli un... nu, tā tas bija, jā.

- Zināt, kā Bondars teica? Viņš teica, ka jūs līdz galam neesat kaut ko sapratusi, un, ja cilvēks kaut ko nesaprot šādā postenī, tad viņam ir jāiet prom. Un jums esot licies, ka ir tikai prezidente, bet ne kolēģi un kancelejas vadītājs...

- Nu, jā, viņam kaut kas bija jāsaka, nu, ko... Prezidente – prezidente bija tā, kas izvēlējās. Es strādāju prezidentei, ne jau priekš... Katrs mēs, kas tur sēdējām, strādājām prezidentei. Ne jau Bondaram, ja. Bondars arī strādāja prezidentei. Visi strādājām prezidentei, nu, tā ka... Es nedomāju, ka man bija slikti kontakti ar pārējiem darbiniekiem. Un toreiz bija pirmais uzdevums ļoti īsā laikā noorganizēt to vizīti uz Preiļiem, ar prezidenti bija jābrauc uz Latgali, un tas viss tur zibenīgi notika, tas viss tur tika noorganizēts, un prezidente bija apmierināta, un viss bija ļoti labi.

- Jums bija darba līgums?

- Bondars darba grāmatiņu man atsūtīja pa pastu, atpakaļ, jo, nu, viņš tā kā gribēja, kā jūs sakāt, viņš gribēja uzskatīt apmēram tā, ka es tur neesmu bijusi, apmēram tā. To viņi (smejas) atsūtīja pa pastu, tas bija šausmīgi interesanti.

- Bet jūs vēl esat tiesu vinnējusi, kā viņš man pažēlojās.

- Jā, es uzskatīju, es uzskatīju, ka – nu, tas bija ārkārtīgi stulbi, kas viss tika izdarīts, jo ne jau visu var ar varu, ja. Ne visu var ar varu. Mani jau nelaida vairāk... Es jau nevaru ielauzties prezidentes kabinetā un sākt izskaidrošanos, jo visur ir priekšā apsargi. Nu, saruna man nenotika ar viņu vairāk, jo Bondars vienkārši uzskatīja, ka es neesmu vēlams cilvēks, un ar to viss beidzās.

- Bet kāpēc lai viņš tā uzskatītu?

- Kāpēc lai viņš uzskatītu? Viņš – es nezinu, kurš viņam to teica, vai tā bija tā Dace – vienu rītu ienāca pie manis un teica: par tevi pārāk daudz interesējas prese, visu laiku, nepārtraukti zvana, grib intervijas ar tevi. Kas tu tāda esi? Es teicu: es nezinu, kāpēc tāda interese, vai arī tā interese bija, to es nezinu. Vai tā interese tiešām bija tāda? Un te pirmā persona ir prezidente. Es saku – jā, to es zinu. Tādēļ esmu atnākusi strādāt. Ka es strādāšu prezidentei. Nu, jā, nu, viņam nepatika, ka kāds par mani ļoti interesējas.

- Bet kas?

- Tas bija tāds arguments. Nu, un tad, jāsaka, tā tiesa bija, tad arī tas bija, ka viņi ar mani nenoslēdza darba līgumu, visu laiku Bondars to darba līgumu atlika, atlika, atlika un neslēdza, tie mani dokumenti tur bija iesniegti, es jau sēdēju, man bija ierādīts kabinets, man bija fakss, man bija viss, darbs gāja katru dienu! Sūtījām lietas visādas, vēstules nāca no dažādām iestādēm tajā laikā. Viss notikās.

- Cik ilgi?

- Pat nevaru pateikt, tad man jāskatās, kur man vecā darba grāmatiņa, es nezinu. Divi mēneši, trīs mēneši. Katrā ziņā, bija viena vizīte Preiļos ar prezidenti, un bija darbs, es gāju uz darbu katru dienu. Tā kā... Jā, bija pat televīzija kaut kāda, raidījums, gāja Panorāmā, kur prezidentes vizīti Preiļos tieši rādīja, kā tur prezidente tiekas ar cilvēkiem, kas tur viss notiek.

Kā es uzskatīju, es jau netiesājos ar prezidenti, es tiesājos par savām tiesībām. Es jau netiesājos pret prezidenti. Ar prezidenti nebija vispār, mums bija vislabākās attiecības. Ļoti labi sapratāmies, visas tās darba vizītes, kas mums bija, mums bija ideāls kontakts, un viņa bija ļoti apmierināta ar to darbu, kas tur viss notika, un tā, tā kā... Es vienkārši biju zilais zvirbulis, un viss.

- Bet kas jūs uzrunāja? Par padomnieces vietu?

- Kas mani uzrunāja?

- Kā tas notika?

- Nē, nu, es vienkārši aizsūtīju savu pieteikumu. Oficiāli. Es sūtīju savu pieteikumu, es ne kādiem, ne caur kādiem līčuloču, ne pa kādiem draugiem, ne blatiem, tāpēc jau tas tā iznāca.

- No Bondara teiktā izriet, ka – aizplīvurotos mājienos – jūs neesat rēķinājusies, ka padomnieka darbs ir tāds, nu, kur nav darba attiecības, bet ir uzticības jautājums, var pateikt: piedodiet, paldies, tiekamies nākošreiz.

- Nē, nē, protams, nekas nav mūžīgi. Jebkurā darbā, ja slikti strādā, tev pateiks – ej, lūdzu, projām. Nu, šeit nebija runa par to, ka es slikti strādātu, te bija runa vienkārši par to, ka es nebiju, nu, acīmredzot vajadzēja kādam citam cilvēkam tur būt, tā bija tā lieta.

Vienkārši es domāju, bija tā – prezidente tikko bija tur sākusi, viņai, es domāju, viņai nebija saprotams, kā vispār notiek, nu, kā tas viss ir, nu. Pietiekoši daiļrunīgs ir arī Bondars, un es domāju, ka viņš varēja daudz ko arī viņai teikt tā, kā, nu, tas viņa redzējums bija, kā viņam bija izdevīgi to redzēt. Kam, es domāju, prezidente vairāk varēja ticēt, ko saka, - kādam, kurš ir atnācis strādāt tikko, vai cilvēkam, kurš ir ģimenes draugs.

- Bondars publiski kā iemeslu minēja, ka jums bija nenokārtotas darba attiecības ar Saeimu, studiju maksa...

- Saeimā man bija līgums, ka es strādāju kā konsultants, tādēļ ka man atmaksā maģistratūras mācības. Bondaram tas bija vienīgais iemesls, ko viņš varēja ātrumā izdomāt, iemeslu, jo nebija jau tā iemesla, ja. Nevar taču teikt: ka vajadzēja kādam citam to vietu, ja. Jo tad, kad es aizgāju, kad tā Dace vēl tur sēdēja klāt, tad mums bija šī saruna, un es tieši teicu, ka man ir līgums, man ir vienošanās ar Saeimu, ka man ir jānostrādā zināms laika periods tur. Un Bondars man atbildēja tajā brīdī: nē, nu, tas jau nav it kā nekas tik nenokārtojams, vienkārši vēstule starp iestādēm, nu, tā apmēram.

- Kāda reāli bija jūsu pēdējā darba diena?

- Bija ļoti vēls vakars, es biju iebraukusi Rīgas dzīvokļa pagalmā, ar mašīnu, un man zvanīja telefons, es paņēmu, un man teica – vai jūs varat komentēt, kāpēc jūs esat atbrīvota no darba? Es teicu: o, es no jums to uzzinu. Kaut kādi žurnālisti zvanīja...

Ar vārdu sakot, mums ir bijušais Valsts prezidenta kancelejas vadītājs, kurš apgalvo, ka konkrētais „zilais zvirbulis” kancelejā īsti nav ne bijis, ne strādājis, ne sapratis „augšu” specifiku, un pats „zvirbulis”, kurš apgalvo, ka patiesībā Valsts prezidentes labā darbojies nevis trīs četras dienas, bet gan mēnešiem ilgi: tikai oficiālā M. Lagzdiņas izziņošana par prezidentes padomnieci notikusi 2000. gada 17. janvārī, bet ar pasākumu organizēšanu V. Vīķei-Freibergai viņa nodarbojusies jau 1999. gada nogalē.

Vēl vairāk – pie sava „zilais zvirbulis” palika arī neuzvedīgi un neizprotoši tiesai iesniegtajā prasībā, kurā bija minēta vēl virkne vērā ņemamu, kaut M. Bondara pilnīgi un galīgi „aizmirstu” faktu. Divas nedēļas pēc M. Lagzdiņas 1999. gada 16. decembra sarunas ar Valsts prezidenti M. Bondars paziņojis, ka V. Vīķe-Freiberga izraudzījusies tieši viņas kandidatūru savas padomnieces postenim, 4. janvārī viņai ierādīts atsevišķs kabinets un telefona numurs (kas tika norādīts kancelejas telefonu sarakstos), bet dienu vēlāk M. Lagzdiņa saņēmusi arī darba apliecību.

Kas tālāk? Turpināsim lasīt tiesas dokumentus: „2000. gada 20. janvārī man notika saruna ar Valsts prezidenti par darbu, kuras laikā tika uzticēti jauni darba pienākumi un nebija nekādu mājienu, ka Valsts prezidente būtu neapmierināta ar manu darbu un ka man būtu jāatstāj padomnieces amats. Tās pašas dienas pievakarē plkst. 17.00 man notika saruna ar Valsts prezidenta kancelejas vadītāju M. Bondaru, kurā viņš izteica neapmierinātību ar publikāciju „Prezidentes režisore” laikrakstā Diena (kaut ari iniciatīva par šādas intervijas došanu nāca no Valsts prezidentes preses dienesta puses un ar preses dienestu tika saskaņots arī iespējamais šīs intervijas saturs)”.

Tieši šīs sarunas laikā M. Bondars tad arī piedāvājis „nesaprātīgajam zvirbulim” rakstīt iesniegumu par aiziešanu darba pēc pašas vēlēšanās, ko viņa atteikusies darīt. Vakarā televīzijā ziņu raidījumā Panorāma izskanējis paziņojums, ka M. Lagzdiņa atlaista no darba Valsts prezidenta kancelejā, nākamajā dienā viņai vēlreiz pieprasīt parakstīt šoreiz jau sagatavotu iesniegumu par aiziešanu no darba pēc pašas vēlēšanās, savukārt jau februāra sākumā M. Bondars bijušajai padomniecei rakstiski paziņojis – viņa nemaz nav bijusi pieņemta darbā Valsts prezidenta kancelejā, jo nepastāvot taču rakstveida darba līgums.

Prasībai tiesā sekoja ilga un gara tiesāšanās, - V. Vīķes-Freibergas kanceleja uzskatīja par nepieciešamu mēģināt savu taisnību aizstāvēt visās iespējamās instancēs, pat piesaistot pietiekami dārgu advokātu. Taču beigu beigās prezidentes svītas vadoņiem tomēr nācās atzīt – jā, „zvirbulis” tomēr darbā bijis pieņemts, bet atlaists visnotaļ nelikumīgi - un šo atzinumu apliecināt ar vidēja apmēra kompensāciju M. Lagazdiņai (uz nodokļu maksātāju rēķina, protams). Turklāt vienā no tiesu instancēm Valsts prezidentes pārstāvji netīši izpļāpājās par tiem iemesliem, kuri patiešām bijuši pamatā viņas superstraujajai atlaišanai, - un pikantākais tas, ka šī izpļāpāšanās pat fiksēta tiesas spriedumā:

„Atbildētāja pārstāvji Mārīte Girne un Juris Ruško tiesas sēdē prasību neatzīst, lai gan pilnībā atzīst faktus, ko savos paskaidrojumos norāda prasītāja paskaidro, ka atbildētājs sarunās par izlīgumu piekritis izmaksāt darba algu par nostrādāto laiku, ņemot vērā darba algu 270,- Ls mēnesī; apstiprina, ka prasītāja tiešām pildījusi Valsts prezidenta padomnieka kultūras jautājumos darbu. Atbildētāja pārstāvis J. Ruško paskaidro, ka M. Lagzdiņa darbu veikusi sabiedriskā kārtā. Atbildētāja pārstāvji paskaidro, ka darba attiecības ar prasītāju pārtrauktas tāpēc, ka viņa nav ievērojusi Valsts protokolu vizītes laikā Līvānos, „zīmējusies” priekšplānā, kaut gan būtu bijis jāturas prezidentes „ēnā”.”

Turpinājums sekos.

Novērtē šo rakstu: