Vainīga ir valdība, energoresursu cenas, nodokļi un viss pārējais, tikai ne mūsu alkatība!
Noris Krūzītis, Rimi un Maxima biznesa interešu aizstāvis*14.08.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pārtikas cenu kāpums skar katru no mums, un laikā, kad pārtikas cenas augušas straujāk nekā ienākumi, spriedze sabiedrībā diemžēl ir likumsakarīgas sekas. Taču, lai kā arī kāds vēlētos atrast vieglas receptes sarežģītu jautājumu risināšanai, pārtikas cenu kāpumā vainot tikai tirgotājus ir ne vien nekorekti, bet arī neproduktīvi.
Valdībai ir jāatzīst kļūdas, nespējot apturēt energoresursu cenu kāpuma izraisīto inflācijas lavīnu, kas vēl joprojām iespaido pārtikas cenas un iedzīvotāju rocību. Ir jāmobilizē spēki, lai nepieļautu šo kļūdu atkārtošanos, vienlaikus sākot risināt arī būtiskus Latvijas konkurētspējas jautājumus – darbaspēka un energoresursu izmaksas, ražojošo uzņēmumu izaugsmes veicināšanu un visā Eiropas Savienībā praktizētos nodokļu risinājumus uzņēmumu un iedzīvotāju atbalstam.
Pārtikas cenas – tikai aisberga virsotne
Apgalvojums, ka tikai tirgotāji ir atbildīgi par produktu cenu kāpumu un tāpēc tieši tirgotāju atbildība ir inflācijas radīto seku dzēšana, ir klajš populisms. Pārtikas cenas veikalos ir aisberga redzamā daļa ļoti apjomīgiem procesiem – sākot no govs kādā Latgales pļavā vai kviešiem Zemgales laukā, līdz pārstrādes uzņēmumu produktivitātes jautājumiem, energoresursu cenām un nodokļu politikai. Pieaugot izmaksām katrā no šiem posmiem, kāpa arī pārtikas cenas, šokējot ik vienu. Jā, arī mūs – pārtikas tirgotājus.
Tas bija pagājušā gada septembris, kad tirgotāji, saņemot elektrības rēķinus, bija teju “zem ūdens”. Ne tikai tirgotāji, bet arī viņu piegādāji kļuva par milzīgā energoresursu cenu kāpuma upuriem. Tirgotāji tika pārpludināti ar ražotāju pieprasījumiem celt produktu cenas.
Kopš krīzes brīža tirgotāji ir strādājuši “sarkanajā režīmā”, lai dažādos veidos mazinātu savas izmaksas – veikali ir palikuši tumšāki, ziemā arī vēsāki, savukārt vasarā kondicionieri strādā taupības režīmā. Protams, aukstuma vitrīnas izslēgt nevaram.
Lai kā arī runātu par tirgotāju “apetīti“, 2022. gada peļņa pēc publiskotajiem gada pārskatiem liecina, ka izmaksu kāpumu lielā mērā tirgotāji ir iznesuši uz saviem pleciem. Lielāko tirgotāju neto peļņa ir samazinājusies, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, un ir tikai 2–3% robežās.
Uzņēmējdarbības vides izaicinājumus valdība risina pārāk gausi
Tāpat kā nevar apendicīta pacientu izārstēt ar galvassāpju tabletēm, arī gadiem uzkrātos Latvijas ekonomikas izaicinājumus nevar atrisināt, uzbrūkot mazumtirgotājiem. Cenas veikalu plauktos ir tiešā veidā saistītas ar valdības pieņemtajiem un nepieņemtajiem lēmumiem, un Latvijas uzņēmēji saskaras ar daudziem jo daudziem konkurētspēju mazinošiem jautājumiem. Joprojām tikai diskutējam par nesamērīgajiem darbaspēka nodokļiem, darbnespējas regulējumu un kopējām ar nodarbinātību saistītajām izmaksām, kuras nav konkurētspējīgas pat salīdzinājumā ar citām Baltijas valstīm.
Jau gadiem nevaram sakārtot pat tādu šķietami viegli risināmu, taču tirgotājiem ļoti svarīgu jautājumu – kases sistēmu un kases aparātu bezjēdzīgo sertificēšanu pie jebkurām izmaiņām, kas izmaksā tūkstošiem eiro un nepamatoti bremzē tehniskos jaunievedumus. Diskusijām par energoefektivitātes atbalsta pasākumu pilnveidošanu būtu jārezultējas konkrētās normatīvo aktu izmaiņās. Neizskaidrojamu iemeslu dēļ atbalsts tirdzniecības nozarei atšķirībā no visām pārējām nozarēm joprojām nav pieejams.
Energokrīzes atbalss
Lēmumpieņēmēju nespēja operatīvi un gudri reaģēt uz energoresursu cenu kāpumu bruģēja ceļu uz nesamērīgu inflācijas kāpumu. Kamēr tirgotāju peļņas rādītāji strauji krita, piemēram, valstij piederošais Latvenergo, kura milzīgos rēķinus maksāja gan privātpersonas, gan uzņēmēji, 2022. gadā sasniedza savu rekordpeļņu. Tā pieauga 2,6 reizes, sasniedzot 183,4 miljonus eiro. Latvijas Gāze bija vēl “sekmīgāka” un neto peļņu palielināja 12,1 reizi. Latvenergo superpeļņa skaidri parāda, ka valdībai bija plašākas manevru iespējas energoresursu cenu negatīvās ietekmes mazināšanai, kas bremzētu cenu kāpumu gan ražotāju, gan tirgotāju pusē un rezultētos zemākās pārtikas cenās pircējiem.
Un te ir jautājums politiķiem – vai tiešām valsts atbalsta politika, lai mazinātu energoresursu kāpuma negatīvo ietekmi, ir bijusi veiksmīga? Un vai ir tapis, piemēram, atbalsta plāns uzņēmējiem, kas krīzes brīdī noslēguši līgumus par elektroenerģijas piegādi ar nesamērīgi augstu fiksēto cenu? Tieši energokrīzes augstākajā punktā fiksētās elektrības cenas joprojām paaugstina uzņēmumu izdevumus.
Tirgot lēti vai vietējos?
Latvijas pārtikas ražotāju konkurētspējas un efektivitātes izaicinājumi ir cieši saistīti ar iespējām mazināt pārtikas inflāciju. Šobrīd veidojas situācija, kurā veikalu tīkliem uzturēt vietējo ražotāju piedāvājumu savos plauktos izmaksā ļoti dārgi, un ir jāizdara nepopulāras izvēles starp lētāku sortimentu vai lielāku vietējo produktu klāstu. Piemēram, Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas biedri informē, ka šī gada pēdējos mēnešos ir saņēmuši pavisam nelielu pamatcenas samazinājuma pieprasījumu skaitu, joprojām tirgotāji turpina saņemt informāciju no piegādātājiem par produktu pamatcenas paaugstināšanu.
Pārmetumus par augstākām cenām galvenokārt saņem veikalu tīkli, kuriem ir plašs vietējo produktu piedāvājums, nevis veikali, kas pārsvarā tirgo Lietuvas un Polijas u.c. valstu ražotāju preces. Tirgot lētākas svešzemju preces, kopējās situācijas uzlabošanai izliekot plauktos pāris iecienītus vietējos produktus, izrādījusies veiksmīga stratēģija – var demonstrēt zemāku cenu līmeni un izvairīties no politiķu un vietējo ražotāju uzbrukumiem.
Var skaidri redzēt Zemkopības ministrijas politisko spiedienu, nonievājot tirgotājus, kas vienmēr bijuši lojāli vietējai produkcijai. Vienlaicīgi par maz tiek runāts par Latvijas ražotāju konkurētspēju un valdības instrumentiem, lai to stiprinātu – piemēram, valdība varētu veicināt ražotāju konsolidēšanos, lai ne tikai dārzeņu kooperatīvi, bet arī, piemēram, piena pārstrādātāji varētu stiprināt savas pozīcijas un pietuvoties Lietuvas konkurentu efektivitātes rādītājiem. Tā vietā vēlme veikalu plauktos redzēt tikai Latvijas preces pāraug pārprastā vietējo preču protekcionismā, ko pieprasa daļa ražotāju un kam ir politisks atbalsts. Diemžēl šāda “ņemšanās” vietējā tirgū, necenšoties līdzināties un konkurēt ar līdzīgiem uzņēmumiem Lietuvā un Igaunijā, nerisina vietējo ražotāju konkurētspējas izaicinājumus pēc būtības.
Gribam kā Eiropā, bet negribam viņu PVN
Tikpat nozīmīgs ir jautājums par nodokļu politikas ietekmi uz pārtikas cenām veikalu plauktos, tieši tā bieži vien ir par pamatu pārtikas cenu atšķirībām ar citām valstīm. Darbaspēka nodokļi, akcīzes nodokļu politika dažādām preču grupām būtiski ietekmē preču gala cenu, taču to politika veidojama izsvērti un ilgtermiņā.
Savukārt PVN samazināšana pārtikai ir viens no instrumentiem, kā ļoti strauji mazināt izdevumu slogu mājsaimniecībām. To ļoti labi parāda Polijas piemērs. Tur 2022. gada sākumā valdība PVN pārtikas produktiem noteica robežās no 0 līdz 5%, bet degvielai to samazināja no 23% uz 8%. Attiecīgie lēmumi panāca cenu un inflācijas kritumu. Šī soļa blakusefekts, kas apliecina pircēju ieguvumu, ir straujš Polijas pircēju-tūristu skaita kritums Lietuvas mazumtirgotāju veikalos Polijas pierobežā.
Polija nav izņēmums. Kamēr Latvijas valdība kategoriski noraida PVN samazināšanu pārtikai, Vācijā PVN pārtikas precēm ir 7%, Luksemburgā – 3%, Kipra un Spānija pamata pārtikas produktiem – kā maizei, olām, pienam u.c. – PVN līdz šā gada beigām atcēlusi pavisam.
Latvijā ir viens no viszemākajām maksātspējas līmeņiem ES, tādējādi pēc kredītu, komunālo maksājumu izmaksām, arvien mazāk naudas ģimeņu budžetā paliek pārtikai, bērnu izglītībai. Saprotams, ka brīžiem ir vieglāk maldināt sabiedrību, stāstot par 300% uzcenojuma politiku pārtikas pamatproduktiem, nevis intensīvi strādāt pie Latvijas cilvēku labklājības vairošanas un sociālā sloga mazināšanas. Aizbildināšanās, ka PVN samazinājums nenonāks līdz pircējiem, nav pamatota. Kad Latvija ieviesa eiro vai kad augļiem un dārzeņiem PVN tika samazināts no 21% uz 5%, tirgotāji un ražotāji ļoti uzskatāmi demonstrēja spēju novadīt PVN samazinājumu līdz pircējiem, iesniedzot detalizētas atskaites arī Ekonomikas un Zemkopības ministrijai.
Protams, var turpināt demonizēt vienu nozari, vainojot to visās ar pārtikas inflāciju saistītajās problēmās. Taču tas ir greizs skatījums, kas drīzāk darbojas politiskai uzmanības novēršanai, nevis mazina nevienlīdzību, kuru pašlaik izjūt Latvijas iedzīvotāji.
* formāli Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas izpilddirektors
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
