Vai valdība liks mums maksāt vēl arī “gāzes OIK”?

Tas, ko tagad nevarīgi cenšas (bet varbūt - necenšas?) novērst Arvila Ašeradena (attēlā) vadītā Ekonomikas ministrija (EM), varēja arī nenotikt, un tas bija atkarīgs no pašas EM. Turklāt tā labi zināja par savas rīcības sagaidāmām sekām (dalot šīs atļaujas uz subsidētās enerģijas ražošanu) - Regulators par to bija brīdinājis ne reizi vien, turklāt ne tikai EM, bet arī vēršoties pie sabiedrības caur plašsaziņas līdzekļiem, kad EM tomēr turpināja veidot OIK par tautsaimniecības nākotnes kapraci.

EM varēja to novērst, bet rīkojās tieši pretēji. Un, tieši Vienotības politiskajā pārraudzībā esot, tika īstenota viena no visdāsnākajām šī subsidētā biznesa sadalēm. Varbūt tāpēc EM, kura atkal ir Vienotības paspārnē, pašlaik tā “neveicas” ar OIK seku iegrožošanu?

Ja kāds vēlētos izpētīt, kas ir patiesie labuma guvēji šajā nenobeidzamajā (nez kāpēc?) OIK sāgā, atklātos daudzu ar valdošajām politiskajām partijām saistītu cilvēku maciņi.

Pēc būtības OIK ir tāda kā politmafijas biznesa nodeva, kuru ir uzlikts maksāt visai sabiedrībai. Protams, kā jau tas ierasts šādos gadījumos, noslēpjot tās pamatotību aiz cēliem argumentiem – nepieciešamības attīstīt vietējo vai videi draudzīgo enerģētiku.

Kurš gan spēs pret to iebilst? (Tas tūdaļ varas elites retorikā tiks apzīmogots kā Kremļa vai Gazprom ietekmes aģents, lai būtu attaisnojums turpmākas diskusijas neesamībai par šo.) Nenoliedzami, ir jārūpējas par attīstību arī šajās enerģētikas jomās, tur ir perspektīvas, bet tas būtu jādara samērojami un maksimāli atbilstoši Latvijas sabiedrības interesēm.

Un te nu mēs nonākam pie pamatiemesla, kāpēc sabiedrībai var iebarot visdažādākās idejas, kas var būt izdevīgas tikai politiskajai elitei pietuvinātai šaurai sabiedrības grupai, bet uzlikt par to maksāt var mierīgi visai sabiedrībai. Un tie ir miljardos mērāmi izdevumi, kuru varētu arī nebūt, ja varas turētāji spētu (vēlētos?) nodefinēt kopējo ietvaru, kas būtu jāievēro, uzstādot un īstenojot konkrētus uzdevumus.

Dotajā gadījumā šis ietvars ir enerģētikas stratēģija – kas skaidri pasaka, ko vēlamies sasniegt un kas enerģētikā ir darāms, lai to īstenotu. Līdz ar to būtu arī skaidri saprotams, kas neiekļaujas tajā - un līdz ar to nav pamata tā īstenošanai. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijai (atšķirībā no kaimiņiem) joprojām nav savas enerģētikas stratēģijas, jo šādā gadījumā varai nebūtu iespējams pieņemt kārtējo nepārdomāto vai angažēto lēmumu, pamatojot to tikai no atsevišķiem aspektiem (bet ignorējot citus, varbūt vēl būtiskākus), vai šaurām biznesa interesēm, un pārdot to tālāk sabiedrībai kā kārtējo “veiksmes stāstu” vai nepieciešamo risinājumu kādam ģeopolitiskam izaicinājumam, lai sabiedrība to paklausīgi pieņemtu un būtu gatava apmaksāt. Diemžēl tieši tāda līdz šim ir bijusi valdošās elites stratēģija attiecībā uz enerģētiku (un ne tikai).

Arī šoreiz EM piedāvātais OIK pārdales risinājums tiek sabiedrībai pasniegts kā kārtējais “veiksmes stāsts” – kā risinājums Latvijas apstrādes rūpniecības atdzimšanai un attīstībai. Tik tiešām, atsevišķiem apstrādes uzņēmumiem (tiem, kuri strādā ar pilnu jaudu) elektroenerģijas izmaksas samazināsies (un tas ir apsveicami), taču tas tiks panākts uz citu uzņēmumu rēķina – to, kuri atrodas sākotnējās izaugsmes stadijā un vēl nespēj pilnībā izmantot savas jaudas.

Tādejādi ir ļoti apšaubāmi, vai šāds risinājums tiešām ir ticis radīts, domājot par Latvijas apstrādājošās rūpniecības attīstību vai rūpējoties tikai par atsevišķu uzņēmumu interesēm.

Šīs bažas vēl jo vairāk apstiprina EM izmisīgā uzstājība likt Saeimai pieņemt šo priekšlikumu steidzamības kārtībā, izvairoties no pilnasinīgām diskusijām ar sabiedrību - iekļaujot to 2017.gada budžeta paketē (tādejādi jau nodrošinot tam koalīcijas garantētu atbalstu), lai gan šim priekšlikumam nav un nevar būt nekāda sakara ar 2017.gada budžetu kaut vai tāpēc vien, ka tas sāks darboties tikai 2018.gadā - līdz ar to nav nekāda pamata arī steidzamībai (jo laika pietiktu to virzīt arī normālā likumdošanas kārtībā) kā vienīgi, lai šī priekšlikuma pieņemšanu īstenotu pēc iespējas slēptākā veidā, nedodot iespēju to objektīvi izvērtēt un uzlabot.

Tas, ka šis EM priekšlikums ir tālu no pilnības un būtu uzlabojams – ir acīmredzami (ja nu vienīgi pašai EM ne), jo vienīgais, ko tas piedāvā – vienkārši pārdalīt pašas EM radīto OIK slogu no vienu elektroenerģijas patērētāju pleciem uz citiem. Šajā EM piedāvātajā priekšlikumā nav neviena risinājuma, kā varētu tikt samazināts dāsnais atbalsts elektroenerģijas ražotājiem, kas rada šo nepanesamo OIK slogu. Lai gan tas būtu reāli iespējams, taču EM pat neļaujas diskutēt par to. Nez, kāpēc tā?

Ņemot vērā šādu EM darbošanos un nespēju (vai nevēlēšanos?) sagatavot pārdomātus ilgtspējīgus lēmumus enerģētikas nozarē (un ne tikai… ), ir pamats jau laicīgi sākt rūpēties par to, lai arī dabas gāzes tirgū netiktu sastrādātas tādas pašas nejēdzības. Jo diemžēl notiekošais rada pamatotas bažas, ka arī šeit EM rosīšanās var novest pie līdzīga rezultāta.

Proti, pašlaik tiek īstenota dabas gāzes tirgus liberalizācija - izvēloties īstenot sarežģītu (līdz ar to – Latvijas patērētājiem dārgu), juridiski apšaubāmu un no sistēmas drošuma aspekta – sabiedrības interesēm neatbilstošu tirgus modeli (kuru par modeli pagaidām pat grūti ir nosaukt), EM ir nostādījusi sevi ievainojamā pozīcijā attiecībā pret AS Latvijas gāzes (LG) akcionāriem. Un tie noteikti centīsies izmantot šo situāciju sev par labu, piespiežot EM virzīt LG akcionāriem izdevīgus risinājumus, piemēram – attiecībā uz LG akciju atsavināšanu, lai uz Latvijas patērētāju rēķina varētu kompensēt investoriem sagaidāmās “neērtības” - piedabūt EM virzīt priekšlikumu, kurš paredz Latvijas valstij pašai izpirkt pārdodamās gāzes kompānijas akcijas, lai tādejādi esošie akcionāri tiktu glābti no sarūkošā biznesa.

Un ministrs jau ne reizi vien ir paguvis publiski paziņot, ka Latvijas valstij to vajadzētu izdarīt. Diemžēl EM nav spējusi nekādi pamatot, pat demonstrēt vismazāko sajēgu par to, kādai tad vajadzētu būt adekvātai cenai par šādu darījumu - iesaistīšanos biznesā, kurš jau tā ir sarūkošs un arī saskaņā ar pašas EM uzstādījumu – jāmazina (gāzes patēriņš), cik vien ir iespējams. Bet, neskatoties uz to - pirkt šo biznesu valstij vajag!

Jāatzīst, ka tas izskatās šizofrēniski. Un pamatojums tam, kā parasti šādās situācijās – ģeopolitisks (un tāpēc pārējie apsvērumi vairs nav svarīgi?!). Proti, valstij ir svarīgi spēt kontrolēt stratēģiski nozīmīgu infrastruktūru (maģistrālos gāzes vadus un pazemes gāzes krātuvi).

Nenoliedzami, tā tas ir – bet vai tiešām par jebkuru cenu un tādā veidā? Vai tiešām, lai spētu nodrošināt šīs infrastruktūras izmantošanu atbilstoši valsts interesēm, vienīgais veids, kā to panākt, ir samaksāt kādus simt miljonus eiro nodokļu maksātāju naudas kādai ārvalstu kompānijai? (Un protams, vēl arī kādu miljonu visādiem konsultantiem par dažādiem pakalpojumiem.)

Vai tiešām EM uzskata, ka tādejādi tiks nodrošināta efektīva un droša šīs infrastruktūras izmantošana, ja valsts savā īpašumā iegūs Latvijas zemē ieraktu infrastruktūru, kura tur atradīsies neatkarīgi no tā, kam tā piederēs? Varbūt tomēr daudz saprātīgāks risinājums būtu nevis steigt glābt esošos LG akcionārus, kļūstot pašiem par tādiem, bet tā vietā nodrošināt šīs infrastruktūras ilgtspējīgu darbību un izmantošanu atbilstoši valsts interesēm neatkarīgi no tā, kam tā pieder - veidojot skaidru sakārtotu normatīvo vidi, kas reglamentē šīs infrastruktūras darbību, un spēcīgu neatkarīgu Regulatoru, kas to pārrauga?

Tas sabiedrībai izmaksātu tūkstošiem reižu lētāk un būtu arī pārskatāmāk un drošāk. Un, kas ir svarīgi - paglābtu sabiedrību no vēl vienas slaucamas govs veidošanās, par kādu tagad ir padarīta VAS Latvenergo, pateicoties EM nespējai nodefinēt, kāds tad ir Latvenergo stratēģiskais uzdevums – nodrošināt tautsaimniecību ar pēc iespējas lētāku elektroenerģiju vai gūt no tās pēc iespējas lielāku peļņu, lai caur uzņēmuma dividendēm nodrošinātu lielākus valdības budžeta tēriņus?

Situācijā, kad valsts būs nopirkusi gāzes kompānijas akcijas par nesamērīgi augstu cenu (kā to pierāda līdzšinējā pieredze: valdība prot lēti pārdot un dārgi pirkt), sarūkoša gāzes patēriņa apstākļos (līdz ar to – aizvien mazāk noslogotas infrastruktūras, un sarūkošiem ieņēmumiem no tās izmantošanas) valdībai nāksies meklēt risinājumus, kā panākt “vajadzīgo” atdevi no veiktajām “investīcijām” (tāpēc valsts līdzdalību šajā biznesā tik ļoti vēlas redzēt jaunie LG akcionāri, kuri tādejādi nodrošinās arī savām investīcijām “vajadzīgo” atdevi). Rezultātā - vispirms tas novedīs pie objektīva infrastruktūras tarifu pieauguma.

Ir acīmredzams, ka EM piedāvātā “gāzes tirgus modeļa” – kurš vairs neparedz nepieciešamību tirgotājam glabāt Latvijai ziemas sezonai nepieciešamās gāzes rezerves Inčukalna pazemes gāzes krātuvē – gadījumā visvairāk šis tarifu pieaugums skars Inčukalna gāzes pazemes krātuvi, kas var izraisīt tālāku lavīnveida efektu – aizvien mazāku tirgotāju vēlmi izmantot Inčukalnu (kas jau notiek), un aizvien augstākiem gāzes uzglabāšanas tarifiem.

Lai to nepieļautu un nodrošinātu vajadzīgo investīciju atdevi un dotu iespēju gāzes tirgus spēlētājiem pelnīt, valdībai nāksies ieviest obligāto gāzes infrastruktūras maksājumu, kas tiks uzlikts visiem dabas gāzes patērētājiem, un šāda nepieciešamība pamatota tiks, kā jau tas ierasts šādos gadījumos - ar kaut ko cēlu un globālu, piemēram – enerģētisko drošību. Līdzīgi kā tas savulaik tika izdarīts ar “savējo” elektroenerģijas ražošanu, kas aizsāka šo visiem zināmo OIK epopeju.

Taču, ja tik tiešām valdībai rūpētu Latvijas enerģētiskā drošība un iespēja nodrošināt sabiedrību ar pēc iespējas lētāku elektroenerģiju – kā tas tik karstasinīgi tiek piesaukts pie katras iespējas, tad pirmais veicamais uzdevums būtu beidzot izstrādāt enerģētikas stratēģiju Latvijai, to izdebatēt un apstiprināt Saeimā vai vismaz Ministru kabinetā, lai radītu skaidru pamatu tālākiem (savstarpēji salāgotiem) lēmumiem enerģētikas nozarē, tas būtu drošs ceļvedis arī investoriem, kuri vēlas ieguldīt Latvijas enerģētikas attīstībā. Kamēr nekā tāda nav (un neviens arī netaisās ko mainīt), neviens neuzdrošinās investēt Latvijas enerģētikā, nenodrošinot sev politisko piesegu.

Kam tas ir izdevīgi?... Ne jau nu sabiedrībai, kurai tas viss ir jāapmaksā caur saviem aizvien pieaugošajiem enerģijas rēķiniem.

Novērtē šo rakstu: