Iesaki rakstu: 
Mēs visi redzam, ka ar grozījumiem Sabiedrisko mediju likumā panākta sabiedrisko mediju politiska pakļaušana un ietekmēšana. Jautāsiet – kā pie tā nonāca? Vai tiešām lietā tika liktas slepkavības?
Droši vien garām nepaslīdēja biedrības “Par legālu saturu” izpilddirektores, bijušās Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) juristes Daces Kotzevas mīklainā nāve noslīkstot.
Vai tiešām Valsts drošības dienests tā arī neko nespēja atklāt pēc tam, kad es sniedzu detalizētu informāciju, kas skaidri vedināja domāt, ka viņas nāve nav nejaušība. Turklāt viņa tik negaidīti aizgāja tieši tajā laikā, kad Saeima izskatīja grozījumus Sabiedrisko mediju likumā, cenšoties nepieļaut to nonākšanu politiķu kontrolē, ko mēģināja panākt valsts prezidents kopā ar savu padomnieci Sarmīti Ēlerti.
Ja vēl otrajā lasījumā visi sabiedriskos medijus pakļaujošie grozījumi tika noraidīti, tad jau pēc Daces Kotzevas nāves trešajā lasījumā tie iegūla likumā. Vai tiešām nejaušība? Vai tiešām godīga politika?
Atgādināšu, ka Dace Kotzeva meklēja arī negaidīti aizsaulē aizgājušās Jutas Strīķes kapu. Vai tiešām šīs enerģiskās un spēkpilnās sievietes aiziešana bija onkoloģiska saslimšana? Vai varbūt ir kāds pamats runām, ka tieši caur dzimumorgānu inficēšanu ar vēža šūnām tiek veikta nevēlamu cilvēku novākšana?
Šie ir jautājumi, uz kuriem Normunda Mežvieta vadītā iestāde tā arī nepapūlējās rast atbildes. Bet sabiedrība ir tiesīga zināt. Ir laiks uzzināt patiesību par dzīvespriecīgās Daces Kotzevas mīklaino nāvi, ko grib pasniegt kā pašnāvību, bet cilvēkiem, kas viņu pazina, nav šaubu, ka viņa ir tikusi nogalināta. Ir arī tiesības uzzināt, kas īsti aizsaulē noveda Jutu Strīķi.
Seko mums 
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
Saistībā ar jaunās valdības kreisi liberālo kursu vērtību jautājumos, par prioritāti demogrāfiskās krīzes, ekonomiskās stagnācijas, kā arī militāra un hibrīdkara apdraudējuma apstākļos steidzami izvirzot “partnerības” likumprojektu pieņemšanu, paužam savu nostāju.
Mēs, Nacionālā savienība “Taisnīgums”, paziņojam, ka esam pievienojušies iniciatīvai par tautas nobalsošanu, lai atlaistu 14. Saeimu.