Vai Latvijai būs ģenerālprokurors, kurš padarīs cilvēktiesību pārkāpšanu par normu, jo „nav jāuztraucas – tur pāris tūkstoši, Latvija samaksās, naudas pietiks”
PIETIEK09.06.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ja Saeima par jauno ģenerālprokuroru apstiprinās līdzšinējo Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas priekšsēdētāju Juri Stukānu, sabiedrībai jārēķinās, ka šajā amatā nonāks cilvēks, kurš cilvēktiesību pārkāpšanu padarīs normu. „Nav jāuztraucas – tur pāris tūkstoši, Latvija samaksās, naudas pietiks,” – ar šādiem vārdiem J. Stukāns pērn raksturoja savu attieksmi pret šādiem pārkāpumiem sekojošiem Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem, ar kuriem Latvija arī līdz šim ir bieži atzīta par vainīgu.
J. Stukāns, kurš juristu aprindās tiek uzskatīts par cilvēku, kam „revolucionārā pārliecība” ir svarīgāka par likuma burtu, tā arī nav atteicies no saviem izteikumiem Latvijas Tieslietu ministrijas un ASV vēstniecības Latvijā pagājušā gada 20. septembrī rīkotajā paneļdiskusijā “Procesuālā regulējuma efektivitāte komercstrīdu un ekonomisko noziegumu lietu izskatīšanā”, kurā viņš pietiekami ciniski paziņoja – būtībā Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju pārkāpjoši Latvijas tiesu spriedumi nav nekas īpašs, jo pēc tam Eiropas Cilvēktiesību tiesas piespriestās kompensācijas cietušajiem ir pietiekami niecīgas.
Pašreizējais ģenerālprokurora kandidāts, kurš amatā ar Saeimas balsojumu varētu tikt apstiprināts jau šonedēļ, gan saistībā ar aprakstīto nostāju pret šādiem Latvijas tiesu spriedumiem ir minējis, ka „tas tomēr ir pārkāpums” un ka „tas būtu tā ne visai ētiski varbūt”, tomēr ir skaidri paziņojis: „Es vienmēr saku, ka nav jāuztraucas – tur pāris tūkstoši, Latvija samaksās, naudas pietiks, jo viņiem jāmaksā kompensācija, ka ir pārkāptas viņu tiesības, ko konstatē Eiropas Cilvēktiesību tiesa, bet tās kompensācijas nav tik lielas.”
Publiski ir izteikts viedoklis, ka šis J. Stukāna viedoklis esot „izrauts no konteksta”, tāpēc Pietiek publicē precīzu šī diskusijas fragmenta atšifrējumu:
„J. Stukāns: “Operatīvo darbību rezultāti. Arī mums Eiropas Cilvēktiesību tiesa skaidri un gaiši pateica, kādā veidā šie [operatīvo darbību] pierādījumi būtu pārbaudāmi un kas tiesai darāms. Līdz ar to, daudzi aspekti, kurus šobrīd ir pamats vērtēt varbūt no likuma viedokļa, mums ir jāvērtē no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras aspekta.
Par to pašu aizstāvi – mūsu likums paredz šobrīd aizstāt aizstāvi, bet, manuprāt, pavisam nesen bija spriedums, kur Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka tomēr varēja pagaidīt advokātu. Un Eiropa norādīja, ka nevar tā, kā saka, – tiesa uzspiest valsts advokātu, jo personai ir tiesības uz izvēles iespēju starp advokātiem, tāpēc katru tādu gadījumu vajag īpaši nomotivēt, ja tāda situācija ir.
Un tas atkal, likums atļauj, to var darīt, bet tiesai ir jāpadomā, lai tas būtu pamatoti un motivēti, jo pēc tam par to atkal ies tālāk, par to strīdēsies, lai nebūtu pamata mums pārmest. Tāpēc es pilnīgi piekrītu, ka pamats sabiedrībai tiesām pārmest, ka mēs muļļājamies, tiklīdz ir skaļāka vai sabiedrībai interesējoša lieta, tad tiesas ir kā tāda siena – nostājas un nekādi nevar virzīt to lietu. Manuprāt, šeit būtu jāiesaistās tās priekšsēdētājam, tieši otrādi, lai nodrošinātu šo zināmo lietu ļoti raitu un ātru izskatīšanu.
Vēlreiz – piecas dienas nedēļā, pilnu darba dienu, un tad mēs redzēsim, kuri slimo, kuri nenāk un kuri negrib, lai lieta tiktu izskatīta. Paldies.”
Paneļdiskusijas moderatore: “Tātad, kā saka, tas, kas tiek piesaukts, ir ECT, bet varbūt uzreiz tāds jautājums – ja tas ir tas bubulis, kas draud? Respektīvi, kas notiks? Būs rokudzelži? Būs cietums?”
J. Stukāns: “Nē, nē, nē, rokudzelži nē. Es arī vienmēr, tas tā varbūt nav īsti, kā saka, labi, bet es vienmēr saku, ka nav jāuztraucas – tur pāris tūkstoši, Latvija samaksās, naudas pietiks, jo viņiem jāmaksā kompensācija, ka ir pārkāptas viņu tiesības, ko konstatē Eiropas Cilvēktiesību tiesa, bet tās kompensācijas nav tik lielas.
Bet vienalga, tas tomēr ir pārkāpums. Tas būtu tā ne visai ētiski varbūt. Bet sliktākais variants – mums likumā ir pateikts: konkrētā situācijā mums tā lieta jāpārskata no sākuma. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums ir par pamatu atjaunot tiesvedību un pārskatīt no sākuma, un tad cilvēks nosēdēja septiņus gadus konkrētā lietā. Atcēla. Nu, tur apsūdzība ļoti, ļoti sašaurinājās, bet variantu nav – viņš jau septiņus gadus nosēdēja.””
Pilns diskusijas ieraksts (vairāk nekā četras stundas ilgs) skatāms šeit:
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
