Vai “Jaunās Vienotības” duļķainajā ķīļūdenī peld arī bijušais Drošības policijas šefs Jānis Reiniks?

Šajā zampā arvien biežāk uzpeld tādas sejas, kuru ieraudzīšana liek aizdomāties – vai tikai “vienotās, gaišās un valdošās” ilgnoturības, politnekaunīgās drosmes un visatļautības pamatā nav likta arī prakse “pieradināt” un “izdresēt” valsts drošību un it kā tiesiskumu sargājošās struktūras? Piemēram, kādreizējo Drošības policiju (tagadējo Valsts drošības dienestu)? Šīs struktūrvienības ilggadējā šefa Jāņa Reinika arvien biežākā parādīšanās “Jauno Vienotību” pārstāvošā gurķu karaļa un Salaspils novada deputāta Kaspara Brunovska “lietu kārtotāja” lomā to būtībā apliecina – Reinika tagadējais statuss vienlaikus ļauj “JV” legālā formā atmaksāt par visu labo, ko šis ģenerālis savulaik, iespējams, paveicis partijas labā, vienlaikus paturot viņu arī pietiekami īsā saitē, lai eksdrošībniekam nevietā nepaslīd kāja. Jeb, precīzāk sakot, mēle – gan par “veco labo laiku” notikumiem, gan - kas zina - arī par pašlaik aktuālām tēmām.

Uzplauka līdz ar “paaudžu maiņu”

Ilggadējā DP priekšnieka Jāņa Reinika galvi reibinošās karjeras īstais uzplaukums sākās laikā, kad atjaunotās neatkarības “vecos vilkus” pamazām nomainīja jauno, bet politiski un ekonomiski tikpat izsalkušo “vilcēnu” paaudze. 90. gadu beigās pirmās nomenklatūras vadoņi bija jau paguruši un aptaukuši no grūtajiem “nāsīs raušanas” darbiem un vairāk sāka sapņot par mierīgām un pārtikušām vecumdienām, turklāt mugurā arvien skaļāk un uzstājīgāk skanēja minētās jaunās maiņas elsas – šī paaudze jau bija drusku apburzījusies “brīvās pasaules” tikumos, ieguvusi atbilstošu izglītību, saostījusies ar sugas brāļiem ārpus Latvijas un bija gatava nokost savu kumosu no valsts tolaik vēl visai treknā rumpja.

Ja iepriekšējo gadu “bara vadoņi” bija ciešā draudzībā, paļāvībā un izdevīgumā sapinušies ar tolaik (un, kā redzams, nereti vēl šodien) plašo un plaukstošo “eksčekistu” armiju, tad jaunie sāka veidot paši savu “rūsgano suņu bandu”, kas būtu gan stabils drošības garants pašiem (un, jā, drusku arī valstij), gan palīdzētu ieviest to, pēc kā alkst ikviena vara – kontrolētu kontroli pār visiem valstī notiekošajiem procesiem. Tādēļ parādījās jaunas struktūras, bet vecās tika pārkārtotas uz jauniem pamatiem – atstājot tajās dažus lojālus vecās varas pārstāvjus, bet pamatā ieliekot drošības un tiesībsargājošo iestāžu vadībā paši savus kadrus.

Reorganizācija skāra arī līdz tam klusi nīkuļojošo Drošības policiju, iepūšot tajā jaunu elpu un sparu. Pirmais solis šajā procesā bija iepriekšējā neizteiksmīgā priekšnieka Bekeša nomaiņa ar jauno un daudzsološo, savu lietderīgumu un lojalitāti jau paspēt apliecinājušo vēlāko ģenerāli Jāni Reiniku.

Izvēle izrādījās pareiza – 15 gadus DP Reinika vadībā droši stāvēja varas aizsardzības pozīcijās (jo pēc būtības grožus vienmēr jau turēja vieni un tie paši, neatkarīgi no tā brīžā aktuālā partijas nosaukuma), ik pa brīdim smukuma pēc noķerot arī kādu “īstu” drošību it kā apdraudošu subjektu (lielākoties dažas odiozas figūras, kuras gan vairāk darbojās nevis kā patiesi neatkarīgās valsts apdraudētāji, bet gan kā noteiktu lomu spēlētāji tolaik vēl sabiedrības vairākumam slikti izprotamās ģeopolitiskās spēlēs).

Gan “piesedza”, gan “izlaida”...

Labi un stabili rullējošās lietas sāka šķobīties 2014. gadā. Jau gadu iepriekš sanāca šmuce ar tā saukto “lidostā noklausīto sarunu” lietu. Kā tur bija patiesibā, šodien jau neviens vairs īsti ne atceras, ne grib atcerēties – tolaik lidostas drošības dienests it kā nelikumīgi noklausījies kaut kādas telefona sarunas. Faktiski nevienam nebūtu no tā visa ne silts, ne auksts, ja vien dažu Saeimas deputātu uzstājības dēļ nesāktos runas, ka aiz visas šīs “lidostas ausu” lietas manāma arī DP šefa Renika ēna – viņš it kā esot pievēris acis uz lidostas lokālo drošībnieku nelikumīgi veiktajām darbībām apmaiņā pret viņam (un, iespējams, arī valdošajai varai) derīgu un vērtīgu informāciju. Un tas jau nepavisam neizskatījās smuki.

Tomēr lielu bļaušanu izdevās apklusināt – vainu uzvēla kaut kādiem pavisam sīkiem gariņiem, kurus sākotnēji pat uz brīdi iebāža tumšos pagrabos, bet vēlāk mīlīgi palaida. Savukārt deputātus, kuri uzdeva “neērtus jautājumus” fiksi dēmonizēja un tādējādi aizbāza viņiem muti utt. Īsāk sakot, kā parasti. Tomēr tādas kā mieles palika. Valdošie sarauca pieri grumbās, sak, Jāni, vai tev tur kantorī viss kārtībā ar lojalitāti un informācijas nenoplūšanu...?

2014. gadā notika kārtējās Saeimas vēlēšanas. “Vienotība” (tagadējās “Jaunās Vienotības” māte) metās godīgā cīņā par vēlētāju balsīm. Un te gluži kā no zila gaisa godīguma bruņās ieplīsa dažas nesmukas plaisas. Vismaz Latgalē. Daudziem jau aizmirsies, ka bija tāds deputāts Dzintars Zaķis, perspektīvs kadrs, kuram daudzi paredzēja dižu politisku nākotni. Un, lūk, šis Zaķis kā deputāta amata kandidāts tik ļoti satuvinājās ar elektorātu, ka daļu no tā piedzirdīja līdz bezfilmai, dažam nejauši iebāza kabatā pa piecītim.

Tas jau nebūtu nekas slikts, ka politiķis ir tik tuvs masām, bet nelāgs bija fakts, ka visa šī brāļošanās notika, pirms (!) aplaimotais un apdullušais elektorāts devās pie urnām pildīt savu pilsonisko pienākumu. Tas situāciju mainīja: no tuvināšanās tautai “Vienotības” pirmsvēlēšanu aktivitāte pārtapa par kaut ko gaužām nelāgu – par nelikumīgu vēlēšanu ietekmēšanu, sauktu arī par “balsu pirkšanu”'. Zaķis pēc visa šī skandāla pazuda kā nebijis no Latvijas politiskās skatuves, bet pati “Vienotība” kaut kā izķepurojās, kārtējo reizi “zem sitiena” noliekot vien sīkos, kurus vēlāk pat ķēra justīcijas taisnais zobens.

Bet kur tad visā šajā stāstā parādās Reiniks? Tur jau tā lieta, ka neparādās. Kad Rīgā sākās runas par “Vienotības” Zaķa politiskajām orģijām Latgalē, tieši viņam vajadzēja mesties šo lietu “izmeklēt” un no pudeles (vārda tiešākajā nozīmē) izlīdušo “džinu”, visticamāk, fiksi iedabūt atpakaļ traukā un uzbāzt virsū biezu un necaurlaidīgu korķi. Bet Reiniks laikam jau nogulēja īsto brīdi, un tad jau bija par vēlu. Nelīdzēja pat tas, ka no kopumā fiksētajām vismaz piecām iespējamām balsu pirkšanas epizodēm četras pēc Reinika kantora veiktās “izmeklēšanas” izdevās noairēt. Kaitējums bija nodarīts, bet – pats galvenais - “Vienotība” vairs nejutās pārliecināta, ka Drošības policija Reinika vadībā spēj tikt galā ar savu galveno uzdevumu – gādāt par drošību. Savas varas drošību, saprotams.

Bija vēl dažas sīkākas epizodes, kurās arī Jānis nenostrādāja kā nākas (Kampara “tumbočku” lieta u.c.), tādējādi vēl vairāk sabiezinot tumšo mākoņu masu masu virs savas ģenerāļa galvas.

Pasūtīja, bet paturēja zem spārna

Tā nu tā laika “Vienotības” spice, visticamāk, nolēma, ka tā turpināt nevar – kas gan tā, velns, par drošības policiju, ja nav nekādas drošības. Tāpēc Jāni Reiniku tika nolemts sūtīt prom. Ne jau pavisam, tikai izdienas pensijā. To paveica ar paša ģenerāļa rokām – gada beigās Reiniks pats paziņoja, ka atstās DP šefa posteni. Sākumā runāja par it kā veselības problēmām, bet pēc tam, kad, ieskatoties ģenerāļa augumā, neviens nekādas miesas vainas neredzēja, Reinikam lika aprobežoties ar banālajiem “personiskajiem iemesliem”.

Pavadošā politiskā elite, protams, ārēji pauda pateicību, drusku pašņukstēja kabatslakatiņos, beigās pat iešķieba personisko ieroci, bet jau paviam drīz metās jauna DP vadītāja meklējumos, par Reiniku aizmirstot. Gan ne pavisam.

Jau tolaik esošajai varai bija pietuvinājies jauns un daudzsološos uzņēmējs, liels dārzeņu audzēšanas un pārstrādes entuziasts no Salaspils puses Kaspars Brunovskis. Pie kam pietuvinājies tik cieši, ka, kā runā, ar kāju vēris daža laba ministra durvis un savu Rīgas darba kabinetu iekārtojis vien dažu soļu attālumā no šā ministra darba telpām. Tolaik Latvijā sāka ieplūst ievērojama dažādu Eiropas Savienības fondu nauda tieši lauksaimniecības sektorā, un Kaspars Brunovskis esot izrādījis lielas spējas un iespējas šīs naudas “pareizā” sadalē. Piemēram, dibinot kooperatīvus utt. (par to sīkāk nedaudz vēlāk).

Bet, kur liela nauda, tur lieli riski. Tāpēc dārzeņu dižaudzētājam pamazām kļuva skaidrs, ka nebūtu slikti, ja šo risku mazināšanu vai novēršanu kāds kontrolētu. Respektīvi, vajadzētu veidot pašam savu drošības struktūru. Un, kāda veiksme, viens no lielākajiem visa veida drošības ekspertiem, pats ģenerālis Reiniks, pēkšņi ir brīvs un dabonams. Ko gan vēl var vēlēties?

Kā dziesmā dzied, vēl var vēlēties tuvāk būt. Un likteņi savijās – Reiniks tuvinās Brunovskim un kļūst par viņa algotu padomdevēju, pats Brunovskis vēl vairāk pietuvinās varai (un kļūst arvien ietekmīgāks), vara („Vienotība”) savukārt atkal tuvinās bijušajam uzticamajam cīņu biedram Reinikam. Jo būt viņam tuvu ne tikai nozīmē droši uzmanīt savu bijušo favorītu. Būt tuvu Reinikam ir arī derīgi – galu galā pat šodien, 10 gadus pēc tam, kad Reiniks pamata darbu DP, tur joprojām čum un mudž no viņa laika darbiniekiem. Bet ģenerālis Reiniks par viņiem visu zina. Katra stiprās un vājās puses. Tāpēc joprojām ir viņiem tuvs – visos iespējamos veidos. Un ar tuviem cilvēkiem taču vienmēr var aprunāties, sarunāt, uzzināt, pierunāt utt.

Palīdz tiešajam saimniekam

Savu noderīgumu Jānis Reiniks kā Salaspils domes deputāta (ievēlēts no “Jaunās Vienotības” saraksta), dārzeņu pārstrādes karaļa, biogāzes guru un vienkārši sirsnīga cilvēka Kaspara Brunovska padomdevējs ir apliecinājis ne reizi vien.

Tā, piemēram, runā, - savulaik tieši Jānis Reiniks līdzējis sakārtot, ka Brunovska kungam netiek atņemta ieroča nēsēšanas atļauja pēc tam, kad viņš pamatīgā “ķirsī” bija ne tikai pieķerts bie stūres, bet pat mēģinājis bēgt no policijas (par ko parasts mirstīgais nešaubīgi būtu dabūjis kaklā kriminālprocesu).

Tāpat, piemēram, runā, ka Jānis Reiniks pamazām vedot pie prāta bijušo hokeja leģendu Helmūtu Balderi, kurš savulaik aizdevis Brunovskim nieka pāris miljonus, bet šodien palicis tik nekaunīgs, ka prasa šo naudu atdot.

Vēl runā, ka kaut kur Salaspilī joprojām mīt cilvēks, kurš savulaik dažos jautājumos nebija vienisprātis ar Brunovska kungu, bet diskusijas vietā dabūjis vairākas KNAB “izmeklētas” lietas, kas rosinātas pēc bijušā ģenerāļa lūguma bijušām KNAB amatpersonām.

Vai tā viss tiešām ir bijis,var tikai minēt un nojaust.

Tomēr viens fakts gan ir neapstrīdams – pats ģenerālis Reiniks aptumšotā džipā uz vientuļa ceļa ir apturējis kāda Brunovskim nepakļāvīga zemnieka (un bijušā kopīgā kooperatīva partnera) automašīnu un uzaicinājis dumpinieku uz “saprātīgu sarunu” par to, ka nav labi pieprasīt kādreiz Brunovaska dāsni dāļāto solījumu īstenošanu un ka vispareizākais solis ir bez pīkstēšanas un vaidēšanas atdot Brunovskim visu atlikušo savulaik kopīgi uzsāktā biznesa daļu.

Kad šī saruna gadītos rezultātus nav devusi, šis pats Reiniks ar palīgiem tajā pašā aptumšotajā mašīnā devies nepakļāvīgajam zemniekam piederošas ražotnes frontālā pārņemšanas uzbrukumā jeb faktiski ņēmis dalību neslēptā reiderismā. (Visi šie notikumi zem kodēta nosaukumu “biešu kari” savulaik detalizēti parādīti raidījuma “Nekā Personīga” sižetā.)

Toreizējos notikumos iesaistītie šodien arī atklāti runā par pret viņiem safabricētiem kriminālprocesiem, kuros, pēc viņu domām, savu roku nešaubīgi pielicis gan pats ģenerālis Reiniks, gan viņa tiešā pakļautībā strādājoši personāži. (Turklāt šie personāži, piemēram, bijušais iestāžu darbinieks Vladimirs Turamurins savās izpausmē nereti un, visticamāk, ne bez Reinika ziņas, mēdzot būt visai brutāli – reiz kāds Brunovska darbību apšaubījis jurists savas uzdrīkstēšanās dēļ esot pat pamatīgi “dabūjis pa muti”. Lai gan vēlāk tiesā šīs bandītiskās piekaušanas pasūtītāji vispār netika pat ne teorētiski piesaukti, visi, kuriem vajadzēja, “sūtījumu” nolasīja pareizi – ja leksies pret Brunovski, ne tikai dabūsi kādu kriminālprocesiņu pret sevi, bet arī atrausies fiziski, tā teikt, pēc pilnas programmas.)

Rezumējums – savam tiešajam saimniekam personiskā ieroča glabātājs Reiniks ir kalpojis un joprojām kalpo godam. Vai viņam izdosies satīrīt visaktuālāko šmuci uz Kaspara Brunovska uzvalka, redzēsim jau vistuvākajā laikā. Šobrīd šīs “Jaunās Vienotības” pārstāvis ir pamatīgi ieberzies ar nepatiesu ziņu norādīšanu savās amatpersonas deklarācijās. Turklāt tik nepatiesu, ka pat parasti kuslā prokuratūra ir cēlusi apsūdzību un drīzumā gaidāma tiesa. Ja process izčākstēs vēl nesācies, tad tiešām ...visu cieņu “juridiskā padomnieka” Reinika spējām!

Vai joprojām palīdz arī sava saimnieka saimniekiem?

“Jaunā Vienotība” sev ierastā stilā uzreiz metās dedzīgi aizstāvēt savu Salaspils deputātu Brunovski, lietojot jau drusku apnikušu retoriku (taisnības labad jāsaka, šoreiz vismaz izvairoties no mistisko “tumšo spēku” organizētas “nomelnošanas kampaņas” piesaukšanas).

Faktiski tas ir drusku dīvaini, jo deklarācijas aizpildīt nemākošais Brunovskis pats nemaz nav biedrs nevienā no “Jauno Vienotību” veidojošajām partijām. Bet varbūt “JV” šoreiz patiesībā aizstāv nevis iedzert mīlošo uzņēmumu reiderētāju no Salaspils, bet gan viņa paspārnē paslēpto Reiniku? Veco ģenerāli, kurš atsevišķos brīžos vēl joprojām ir pie rokas un ir noderīgs?

Neoficiāli cirkulē baumas, ka pie senā cīņubiedra pēdējā laikā ir paviesojies viens otrs no “JV” spices. Protams, nav tieši zināms, vai ģenerālim Reinikam tiek lūgts kāds pakalpojums vai arī šodienas varenie vienkārši labprāt pavada laiku, tērzējot ar sirmo kungu par pavasari un ģikti.

Tomēr kopumā visa šī bijušā drošībnieka turēšana izstieptas rokas attālumā, ļaujot viņam (par labu atlīdzību turklāt) kārtot viena būtībā bezkaunīga un agresīva “Jaunajai Vienotībai” ļoti tuvu stāvoša subjekta štelles, ļoti izskatās pēc varas, drošības struktūru un citu tiesībsargājošo iestāžu izveidotā “zirnekļa” kājas. Tikai pamazām apjaušam, kā šis zirneklis patiesībā ir sažņaudzis visu valsti dzelžainā un nāvējošā tvērienā, no kura atsvabināties kļūs arvien grūtāk un grūtāk. Ja tas vispār vēl ir iespējams.

P.S. Atsevišķas analīzes vērts noteikti būtu pētījums par to, vai un kādos amatos vispār drīkst strādāt bijušie valsts drošības iestāžu vadītāji pēc sava amata atstāšanas – gan no juridiskā, gan ētiskā viedokļa raugoties.

Novērtē šo rakstu: