Iesaki rakstu: 
Mums nav jābaidās no teroristiem, savus cilvēkus mēs iznīcinām un grūžam postā paši. Traģēdija Zolitūdē lielā mērā ir arī simboliska – tā ir kā zīme, kā Dieva pirksts – attopieties, beidzot pamostieties - kādu sistēmu jūs savā tik kārotājā neatkarības laikā paši savām esat rokām radījuši! Iemesls, kā tautā saka - ko var gribēt, ja dzīvo bez savas galvas.
Kad valdošās aprindas akli seko pasaules banksteru norādēm un pazemīgi skatās Eiropas Savienības ierēdņiem mutē un savā alkatībā prioritātes ir apgriezuši ar kājām gaisā. Tādos gadījumos mums tiek atgādināts – bet paši vien ievēlējāt savus politiķus un pašvaldību deputātus, paši vien ņēmāt kredītus, tagad baudiet augļus. Bet vai speciāli izglītotiem baņķieriem par kredītu izsniegšanu nav nekādas atbildības - cilvēki spiesti doties uz ārzemēm, lai joprojām maksātu parādus par atsavinātajiem īpašumiem. Cik izjukušu ģimeņu, cik novārtā atstātu bērnu, kurus audzina dators un iela. Ja būtu politiskā griba, lai mainītu šo likumu, tad atpakaļ atgrieztos tūkstoši un nevajadzētu vilināt ar 500 latiem no budžeta.
Tuvojas vēlēšanas, un atkal urna ir gluži kā Aladina burvju lampa, kad nezini, kas no tās beigās izlīdīs. Un kā lai ievēl patiesi saprātīgākos, jo, lai arī kāda priekšvēlēšanu programma būtu, veidojot valdību, kas atgādina kaislības svingeru klubā, visi labie solījumi koalīcijas kopējā džemperī ir tā izstaipīti, ka kļuvuši par savu pretmetu. Jūs teiksiet – ir taču arī piektā vara - prese, TV, sociālie mediji. Bet žurnālisti par kādu nejēdzību vai absurdu lēmumu visbiežāk uzzina, kad lauzt līgumu ir dārgāk, nekā to nepildīt, un tad nu kā parunā – suņi rej, bet karavāna iet tālāk. Un jāatzīst arī, ka žurnālisti ir kā politiķu apburti, tos padarot par ziepju operas cienīgiem varoņiem, kur katrs šķaudiens partiju rindās nekritiski kļūst par nacionālo ziņu nedēļas garumā un cilvēki viņu "mīlas" intrigām seko tāpat kā Ugunsgrēka kaislībām.
Nav jābūt gaišreģim, lai nojaustu, ka traģēdijā Zolitūdē tieši vainīgo nebūs, jo papīri būs kārtībā. Līdzīgi kā toreiz, kad mana dēla bērnudārzā tika mainīti logi. Rīgas domes vairāku miljonu vērto konkursu vinnēja vadoša celtniecības firma. Bet tā bija noslēgusi līgumu ar apakšfirmu, kura vēl ar citu utt.- rezultātā logus lika sirsnīgs pensionārs, kurš šo darbu veica pirmo reizi mūžā. Pateicoties vecāku saceltajam tracim un televīzijas iejaukšanās, tika atsūtīti speciālisti, un par laimi nekas nevienam bērnam nav uzkritis. Runa ir par bezatbildīgu sistēmu, kur likumi ir tā sastutēti, ka banku uzraugs mierīgi vēro, kā tiek izzagta noguldītāju nauda, kur Latgales glābšanai novirzītie miljoni šķiet kā izbaroti zivīm Lubānas ezerā. Un mūsu izglītoto Eiroparlameta deputātu reālā ietekme ir tik nožēlojama – kā teica kāds padomju filmas varonis – horošo sidim.
Šis ir pēdējais brīdis, kad jāveic kardinālas pārmaiņas.
Vai arī jau laikus kā indiāņiem jāsāk ierīkot rezervāta teritorijas Latvijas pamatiedzīvotājiem. Tur tad varēsim dainot un savu kultūras kanonu izšūt krustdūrienā. Un jaunajā bibliotēkā ierīkot zudušo valodu zāli latviešu valodai.
Varbūt tomēr liksim kopā savas idejas, lūk, mans redzējums.
Jau pašreizējai valdībai prasīsim, lai pieņem likumu, kas banku atsavināta īpašuma gadījumā cilvēkus atbrīvo no parāda.
Lai izglītība tiktu piesaistīta valsts attīstības plānam un darba tirgum, kas mazinātu jauniešu bezdarbu. Lai pieņem regulu, kas premjerministram ļauj tieši iecelt profesionāli atbilstošākos ministrus. Lai pašvaldības varētu veidot kooperatīvus un ražotnes, kas nes tiešu labumu konkrētam ciemam vai mazpilsētai, kas mazinātu bezdarbu laukos. Lai piešķirtu lielākas pilnvaras Valsts prezidentam, kas ļautu ātri ieviest progresīvas idejas un virzīties uz tautas vēlētu prezidentu.
Vēlēšanās cilvēkiem ļaut izvēlēties nevis pēc partiju sarakstiem, bet gan no visiem sarakstiem izvēlēties labākos.
Mūsu Eiroparlamenta deputātiem izcīnīt tādus līdzdalības noteikumus, kas ļautu ietekmēt valstij nozīmīgu lēmumu pieņemšanu.
Un visbeidzot – radīt pašiem savu Tautas kontroli - mehānismu, kas Saeimā, pašvaldībās par apšaubāmiem lēmumiem ļautu uzzināt vēl pirms to pieņemšanas.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
