Uzruna piemiņas brīža apmeklētājiem Lestenes brāļu kapos 2014. gada 16. martā
Jānis Pinnis16.04.2014.
Komentāri (17)
Iesaki rakstu: 
Šī uzruna netika teikta vairāku nelabvēlīgu apstākļu rezultātā, kad šis brīdis bija gandrīz nokavēts, tādēļ, nezinot un pietiekami nenovērtējot tajā notikušo, varēja izrādīties nevēlama. Publicējam to, lai tie, kuri tomēr būtu gribējuši uzrunu dzirdēt, varētu ar to iepazīties.
Labdien, cienījamie klātesošie, arī zem velēnām gulošie! Mani sauc Jānis Pinnis, esmu biedrības „Nacionālā apvienība”, vienīgās oficiāli reģistrētās organizācijas pārstāvis, kas neatzīst pašreizējās valsts varas tiesisko likumību. Droši vien tādēļ nekāda informācija par tās darbību nav sastopama nekādos plašsaziņas līdzekļos. Pat ne laikrakstā DDD, lai cik dīvaini tas neliktos.
Vienīgais informācijas avots ir mūsu mājas lapa internetā, kurā ievietojam publikācijas par aktuāliem politiskas nozīmes jautājumiem. Vadmotīvs tajās ir atziņa, ka valsts, kādā pašreiz dzīvojam, nav 1918. gada 18.novembrī proklamētās, neatkarīgās un demokrātiskās Latvijas Republikas tiesiskā pēctece, bet ir atkarīgās un nedemokrātiskās Latvijas PSR tiesiskā pēctece ar visām no tā izrietošām sekām.
Mūsuprāt Latvijas tauta (pēc 2. Pasaules kara faktiski latviešu tauta) joprojām dzīvo svešas, naidīgas varas pakļautībā, ne savā, bet citā valstī, kurā tai nekas, tāpat kā Satversmes 2.pantā minētā suverēnā valsts vara, vairs nepieder, un steidzīgi tiek likvidētas pēdējās savas valsts neatkarības atliekas. Tas jau kļuvis redzams ar neapbruņotu aci, raugoties uz jaunajām naudas zīmēm.
Šajā „valstī” joprojām tiek īstenots bezprecedenta genocīds pret latviešu tautu, kā rezultātā tā, visticamākais, jau ir kļuvusi par minoritāti savā zemē. Tam turpinoties, latviešu tautas un tās valsts bojāeja gaidāma jau tuvākā nākotnē. Novērst to iespējams, vienīgi atjaunojot Latviju kā nacionālu valsti, kāda tā bija pagājušā gadsimta divdesmit gados. Tāds arī ir mūsu darbības stratēģiskais mērķis.
Tā īstenošanu mēs dēvējam par Latvijas otrajām Brīvības cīņām. Tās sākās jau tūlīt pēc okupācijas ar nacionālo partizānu, leģionāru un atkal nacionālo partizānu cīņām, kas tomēr nedeva, jo nevarēja dot, vēlamo rezultātu apstākļos, kādus Eiropā jau kara laikā, neievērojot tautu pašnoteikšanās tiesības, bija noteikušas uzvarētājas lielvaras.
Pašreizējos apstākļos turpināt šīs cīņas ir iespējams vienīgi ar gara spēku. To arī darām. Panākumus gūt tajās var, vienīgi apvienojoties visiem nacionālo pašapziņu vēl nezaudējušajiem kopējā spēkā. Pirmajās Brīvības cīņās tā bija nacionālā armija ar Kalpaka bataljonu priekšgalā. Otrajās tā var būt vienīgi politiskā organizācija „Nacionālā apvienība” ar tās dalībniekiem – dibinātājiem kā mūsdienu Kalpaka bataljonu priekšgalā. Citas nav un nebūs.
Tā noteikti nevar būt pašreizējā Saeimā esošā, ko prettiesiski dēvē par Nacionālo apvienību, jo tā ir viltota. Arī otrajās Brīvības cīņās, tāpat kā pirmajās, pretinieku pusē ir liels „ieroču” pārsvars. Tie ir pašreizējās valsts varas kontrolē esošie plašsaziņas un administratīvie līdzekļi, kurus izmanto, lai grautu brīvības cīnītāju apziņu un morāli. Taču arī šoreiz, tāpat kā toreiz, cīņas iznākumu izšķirs nevis „ieroču” pārsvars, bet cīnītāju pārliecības spēks par savas cīņas taisnīgumu un ticība uzvarai. Pret tādiem ieročiem jebkurš pārspēks ir bezspēcīgs.
Šobrīd „ļaunuma impērijas” mantinieku vara jau sāk brukt visā Austrumeiropā. Tai ir jāsabrūk, un tā sabruks! Arī Latvijā! Tad beidzot notiks tas, ko joprojām gaida visi šeit un citās vēl nezināmās vietās gulošie Latvijas Brīvības cīnītāji, - TAISNĪBAS AUGŠĀMCELŠANĀS!
P.S. Aicinām visus, kas grib apvienoties Latvijas otrajās Brīvības cīņās (tagad jau kopā ar sabiedrotajiem - visām bij. PSRS apspiestajām tautām un labāko krievu tautas daļu), darīt to zināmu biedrības NA Valdei: Pa pastu: Tērbatas ielā 85 – 6, Rīgā, LV- 1001 vai pa e-pastu: [email protected]
Foto no www.fotoblog.lv
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
