Iesaki rakstu: 
“Kā to šodien atzīst absolūtais militāro ekspertu un analītiķu vairākums, tad 2022. gada 24.februārī Krievijas federācijas izraisītais pilna mēroga karš pret Ukrainu jau sen ir pāraudzis vidējas intensitātes lokāla konflikta mērogu. Tas izriet gan no karadarbības aptvertās teritorijas, gan iesaistīto bruņoto spēku skaitliskā sastāva, gan pielietotā modernā bruņojuma, kas ir raksturīgs šim konfliktam.”
Šie ir ievadvārdi no 7. septembrī tīmekļa platformā “Ukrinform” publicētā Ukrainas BS virspavēlnieka ģenerāļa Valerija Zalužnija raksta “Militārās kampaņas nodrošinājuma perspektīvas 2023.gadā: Ukrainas skatpunkts”. Domāju, ka nekļūdīšos, ja apgalvošu, ka šāda tipa un mēroga militārs konflikts Eiropā nav piedzīvots kopš WWII. Tas liek dažādu valstu militāriem ekspertiem rūpīgi sekot notikumiem, izdarot atbilstošus secinājumus un, iespējams, liekot aizsardzības jomas vadībai pārskatīt savu bruņoto spēku attīstības plānus.
Par Krievijas iebrukuma sākuma fāzi ar Kijevas ieņemšanas izgāšanos ir sarakstīts jau pietiekami, un arī es par to esmu rakstījis šajā portālā (https://pietiek.com/raksti/kapec_krievija_zaude_karu_ukraina/), tāpēc neatkārtošos, bet pievērsīšos pēdējām Ukrainas BS militārām operācijām Harkivas un Hersonas apgabalos.
Par gaidāmo pretuzbrukumu Hersonas virzienā tika runāts jau sen un visās malās. Krievi uz to uzķērās un sāka atvilkt spēkus no citiem virzieniem, pastiprinot grupējumu Dņepras upes labajā krastā. Kad šis grupējums sasniedza 20 tūkstošus, ukraiņi ar HIMARS raķešu sistēmām iznīcināja tiltus pār Dņepru, nogriežot no apgādes sistēmas upes labajā krastā izvietoto Krievijas BS grupējumu un radot operatīvā aplenkuma draudus. Līdz ar to tas radīja labvēlīgus apstākļus ukraiņu pretuzbrukumam Harkivas virzienā.
Pirms pretuzbrukuma sākuma ar apskaužamu regularitāti HIMARS iznīcināja krievu munīcijas noliktavas, radot pretiniekam nopietnas loģistikas problēmas, jo, kā tas zināms, tad krievi uzsvaru liek nevis uz kvalitāti, bet uz kvantitāti, veicot artilērijas apšaudi nevis pa konkrētiem mērķiem, bet pa platībām, izlietojot milzīgu munīcijas daudzumu. Šī pretuzbrukuma rezultātā sešu dienu laikā tika atbrīvota teritorija vairāku tūkstošu kvadrātkilometru platībā, ziemeļos pretinieks tika atsviests līdz Krievijas robežai 200 km garā joslā, bet austrumu virzienā krievi atkāpās līdz Kupjanskas pilsētai 124 km attālumā no Harkivas, atstājot Izjumas pilsētu.
Tādējādi var droši apgalvot, ka Kremļa plāns “atbrīvot” visu Doņeckas apgabalu ir ar blīkšķi izgāzies, līdzīgi kā tas bija ar plānoto Kijevas ieņemšanu. Ukraiņu taktika šajā operācijā bija šāda - mobilās triecienvienības pārrāva pretinieka aizsardzību vairākos virzienos, tam sekoja bruņutehnikas vienības, kas paplašināja pārrāvumu un pārņēma kontroli pār teritoriju, turklāt ukraiņu spēki centās apiet krievu nocietinātos rajonus, atstājot tos ielenkumā.
Jāpiezīmē, ka izslavētās krievu elitārās 1. tanku armijas vienības panikā atkāpās, pametot tehniku un munīciju. Ir informācija, ka šajās kaujās cīņai ar pretinieka tankiem ukraiņi veiksmīgi izmantoja uz Humvee bāzes uzmontētās prettanku raķešu sistēmas. Tas varētu izskatīties apmēram šādi - https://youtu.be/VOckoCL65eA (jautājums ir interesants, apskatot to Latvijas kontekstā, tāpēc par to varētu parunāt kādā no nākošajiem rakstiem). Jāpiezīmē, ka dzīvā spēka pārsvars nebija ukraiņu pusē (pēc dažiem avotiem tas bija 2:1 krievu labā).
Vienlaikus arī Hersonas apgabalā ukraiņu spiediens nemazinājās, un es to sauktu par “lienošo pretuzbrukumu”, kad pretinieka grupējums tiek nogriezts no apgādes sistēmas un ir pastāvīgi aplenkuma draudi, kas grauj pretinieka morāli. Kopumā runājot par pretuzbrukuma plānu un tā realizāciju, es to nosauktu par augstāko pilotāžu kara vešanas mākslā (domājams, ka plāns tika izstrādāts ciešā sadarbībā ar Pentagonu).
Kādi tad bija tie faktori, kas nodrošināja šīs operācijas izdošanos?
Pirmkārt, pretinieka stratēģiskais apmāns, kas neļāva krieviem noteikt ukraiņu galvenā pretuzbrukuma virzienu. Tas savukārt var liecināt par krievu tehniskās izlūkošanas zemo līmeni (satelīti, elektroniskā izlūkošana). Vienlaikus tas var arī liecināt par ukraiņu pretizlūkošanas dienestu profesionalitāti, dezinformējot pretinieku caur tā aģentūru (būtu naivi iedomāties, ka Kremlim nav iefiltrētu aģentu Ukrainas varas ešelonos).
Otrkārt, nepieciešamā apjomā un precīza izlūkošanas informācija, kas bija pieejama ukraiņu pusei gan operatīvā, gan taktiskā līmenī. Nav noslēpums, ka ukraiņi saņem šo informāciju no Rietumu sabiedrotajiem online režīmā, kas ļauj viņiem ne vien iegūt precīzas mērķu koordinātes, bet arī izsekot pretinieka grupējumu pārvietošanos un, iespējams, pat iegūt informāciju par pretinieka plānotajām operācijām.
Treškārt, sekmīga cīņa ar pretinieka loģistiku. Atvaļinātais ASV ģenerālleitnants un bijušais ASV sauszemes spēku virspavēlnieks Eiropā Bens Hodžess (Ben Hodges) vienā no savām intervijām izteicās, ka karš ir pārbaudījums gribai un loģistikai. Kā jau tas tika minēts iepriekš, tad Krievijas armijai stabila apgāde ir īpaši nozīmīga, ņemot vērā tās pielietoto taktiku - masveida artilērijas apšaudes ar milzīgu munīcijas patēriņu.
Šī shēma Ukrainā darbojās šādi - munīcija tiek piegādāta pa dzelzceļu uz noliktavām, kas izvietotas dažu desmitu km attāluma no frontes, no kurienes tā tiek pievesta uz pozīcijām ar autotransportu, veicot vairākus reisus dienā un tādējādi nodrošinot pastāvīgu ukraiņu pozīciju apšaudi. Sistēma darbojās līdz brīdim, kad ukraiņi sāka saņemt no ASV un britiem mobilo reaktīvo zalvju raķešu iekārtas HIMARS un M270 (HIMARS kāpurķēžu variants) ar darbības rādiusu 80 km un trāpījuma precizitāti daži metri (salīdzinoši krievu “Smerč” ar līdzīgu darbības rādiusu izkliede sastāda 150 m.).
Pēc pirmo HIMARS saņemšanas regulāri sāka uziet gaisā krievu noliktavas un komandcentri, ko krievi izskaidroja ar “neuzmanīgu pīpēšanu”. Sistēma darbojās šādi - nakts aizsegā HIMARS ieņem pozīciju un 5 minūšu laikā izšauj raķešu komplektu, vadoties pēc saņemtām koordinātēm, un, iekams pretinieks paspēj piefiksēt HIMARS atrašanās vietu, tas pazūd miglā. Tātad - precīza izlūkinformācija par mērķi + izpildes ātrums + precizitāte = krieva noliktavai p…da. Rezultātā pretinieks spiests pārvietot tālāk noliktavas un izstiept loģistiku. Jautājums cik tālu, ja, piemēram, taktisko raķešu ATACMS darbības rādiuss ir 300 km ( ir pamatotas aizdomas, ka ukraiņu HIMARS un M270 jau tiek nodrošināti ar šīm raķetēm).
Tas nozīme, ka ukraiņi spēs aizsniegt Krievijas teritoriju, un šeit rodas jautājums - vai Ukrainas vadībai pietiks politiskās gribas pieņemt lēmumu apšaudīt militāros un infrastruktūras objektus Krievija teritorijā, atbildot uz civilo objektu raķešu apšaudēm no Krievijas teritorijas? Cerams, ka pietiks.
Protams, arī ukraiņu militārie objekti tiek pakļauti pretinieka apšaudēm. Cik zināms, tad ukraiņi ir mēģinājuši maksimāli decentralizēt savas noliktavas + pretgaisa aizsardzība. Jāpiezīmē, ka, ja tradicionālās pretgaisa aizsardzības sistēmas vairāk vai mazāk sekmīgi spēj cīnīties ar ballistiskajām un spārnotajām raķetēm, tad ar zalvju reaktīvo raķešu sistēmām šeit ir problēma, ņemot vērā to lidojuma īso laiku, ātrumu un salīdzinoši nelielos gabarītus. Tīmeklī ir informācija par to, ka karadarbības laikā Sīrijā izslavētajai Izraēlas pretgaisa aizsardzības sistēmai “Dzelzs kupols” nav izdevies pārtvert visas “Smerč” raķetes masveida apšaudes laikā, savukārt krievi apgalvo, ka ar kompleksu ‘BUK M-3” varot pārtvert HIMARS raķetes. Bet tā jau ir tēma atsevišķam pētījumam.
Un nobeigumā vēl viens faktors, kas varēja ietekmēt ukraiņu pretuzbrukuma rezultātu, un tas ir - BS vadība visos līmeņos. Ka zināms, tad Ukrainas BS tiek ne vien apbruņoti ar NATO bruņojumu, bet arī tiek apmācīti atbilstoši NATO standartiem, un tas attiecas gan uz taktiku, gan uz BS vadību. Viens no efektīvas vadības priekšnoteikumiem ir komandieru spēja patstāvīgi pieņemt lēmumus. Tas nozīmē to, ka pavēle konkrēta uzdevuma izpildei tiek nolaista no augšas, bet attiecīgās apakšvienības komandieris ir tiesīgs ienest korekcijas pavēles izpildē, vadoties pēc apstākļiem, un par to viņš netiks sodīts.
Vēl vairāk, ja komandieris ir kļūdījies un pieņēmis nepareizu lēmumu, tad viņš var tikt pazemināts amatā, bet ne apvainots spiegošanā un represēts kopā ar ģimenes locekļiem. Neatceros nevienu gadījumu, kad kādu no Vērmahta ģenerāļiem Hitlers būtu represējis viņa pavēles nepildīšanas dēļ, atcēlis no amata un vēlāk atkal atjaunojis. Krievijā viss bija otrādi un tas velkas vēl līdz šodienai.
Karš Ukrainā - mācībstunda baltiešiem, tēma, kas laika trūkuma dēļ netika iekļauta šajā rakstā, bet, cerams, tiks apskatīta kādā no nākamajiem.
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
