Iesaki rakstu: 
Esmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un atbildīgas šī līguma pildītājas. Tas ir vienīgais sabiedriskā un valstiskā izlīguma ceļš, ar kura palīdzību ikviens sabiedrības indivīds valstī varētu justies kā savējais.
Tikmēr savējie ir tikai daži (nu jau vairs ne tik “daži”…), kuri ir savējie savējiem, piedevām ar ietekmīgām politiskās, tiesiskās un citas piesegšanas tehnoloģijām. Jau ilgstoši valsti un sabiedrību posta šis skaidri redzamais konflikts, kuru negrasās līdzināt ne viena, ne otra puse. Ja vienai pusei ir gribēšana, tad nav spēka (varas), prasmes varēšanai, ja otrai ir spēks, vara, tad nav gribēšanas un prasmes arī ne. Tas kopumā aizvien asāk spriego konfliktu, kas pagaidām vēl atrodas snaudošas nolemtības fāzē, jo sīkie streika pieteikumi ir par niecīgiem, lai kaut ko kustinātu.
Kam tad būtu jāgādā par mierizlīgumu acīmredzamajā nemierā?
Protams, ka abām pusēm! Bet kurai atbildība lielāka un iniciatīva piedienīgāka? Protams, ka valstij (ar visām amatpersonām priekšgalā, kuras algo nodokļu maksātāji), citādi valsts kā politiska organizācija sabiedrībai nemaz nav vajadzīga. Turklāt valsts rīcībā ir par nodokļu maksātāju naudu pirkti un uzturēti dārgi varas instrumenti, tajā skaitā represīvie, ar ko derībai piešķirt garantijas un nodrošināt galveno – cilvēka cienīgu dzīvi, labklājību. Citādi bez še aprakstītā tas nav iespējams. Tikmēr banālā pļāpāšana par kaut kādu vārdā nenosauktu valsts mērķi ir tukša muldēšana.
Tikmēr valsts kļūst par nejēdzību piesedzēju, iedzīvotāju kabatu tukšotāju, un nekad mums nebūs ne labas veselības, ne izglītības, ne drošības, ne veselas vides, ne attīstītas tautsaimniecības, ne no korupcijas brīvas telpas, ne svaigas morālas elpas… Kamēr nebūs derības, kura jāpilda dzelžaini. Bet, ja pēc godīgas, tiesiskas derības nesniedzas valsts, tad ko mēs paši? Mēs paši esam tik viegli izskalojami, ka pāri paliek tikai nožēlojamas putas uz lūpām. Piedevām vairāk par pusi balsstiesīgo nemaz nav jāskalo, jo ignorējot vēlēšanas, redzams, ka jau izmazgāti sen un godam.
Tikmēr ir savējie savējiem, kas "rīdzenēs" uz salvetēm sazīmē shēmas, kā aptīrīt savu “tuvāko”, tikmēr krūmi un sprūdi izskatās vareni, tikmēr Zolitūdes prāvas aprokas sējumos un izplēn kā “Kurzemes hercoga” šķaudieni uz tiesas verdiktu “aizliegts”, tikmēr kultūra iestieg dārgos simtgades pasākumos, Vides dienests piķi smeļ neticami ienesīgi un bezgalīgi, tikmēr koļegovas tik aklas, ka deguna galā neredz 23 000 tonnu bīstamu atkritumu, tikmēr melo, melo, ka zināja, nezināja, zināja… Tikmēr zeme ietinas korupcijā, melos, neticībā un indīgu dūmu mākoņos. Tikmēr zemi, Tēviju pamet dzīvā radība, cilvēku ieskaitot…
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
