Tieslietu krīzi vairo, iespējams, korumpēti prokurori un izmeklētāji

Tādēļ ar savas atklātās vēstules palīdzību vēlos vērst gan paša ģenerālprokurora Jura Stukāna, gan arī iekšlietu ministres Marijas Golubevas uzmanību (jo tieši jūsu vadīto iestāžu uzraudzībā atrodas pirmstiesas izmeklēšanas institūciju darbs), ka līdzīgi notiek arī ar ne tik skaļām lietām, kurās no, iespējams, korumpētu vai vismaz negodprātīgu prokuroru un izmeklētāju darbībām regulāri cieš nevainīgi cilvēki, kas vienkārši ir vēlējušies ievērot likumu un aizsargāt savas pamattiesības. Gluži tāpat, kā tas notika ar 2017. gadā Ventspils peldbaseinā noslīkušā zēna vecākiem, kuriem tika celta apsūdzība par saņemtās kompensācijas nedeklarēšanu, lai gan viņi vienkārši vēlējās, lai objektīvi tiktu izmeklēta viņu bērna nāve.

Diemžēl līdzīgā situācijā nonākusi arī mūsu ģimene, pret kuru jau otro gadu ir ierosināts kriminālprocess par “vajāšanu”, par “neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī” un par “huligānismu personu grupā”. Lai gan paši jūtamies vajāti tieši no prokurora Džeralda Pooka un Rīgas reģiona pārvaldes Salaspils iecirkņa Kriminālpolicijas iecirkņa izmeklētājas Beātes Švedes puses. Jau vairākkārt esam mēģinājuši noskaidrot, kas ir tas “huligānisms personu grupā”, ko varētu būt veikuši divi pusmūža cilvēki attiecībā pret saviem kaimiņiem, taču līdz šim brīdim mums tas nav izdevies.

Pēc būtības tiek “izmeklēts” kaimiņu konflikts par mums piederošās ceļa puses izmantošanu. Taču gan minētais prokurors, gan izmeklētāja jau otro gadu uzcītīgi meklē pierādījumus šķietami veiktajām “noziedzīgajām darbībām”, ko it kā esam vērsuši pret saviem kaimiņiem, kas iesaistīti šajā konfliktā. Esam jau atbildējuši uz visiem izmeklēšanas gaitā uzdotajiem jautājumiem, snieguši paskaidrojumus un pierādījumus (video, foto un rakstiskā formā), no kuriem pēc elementāras loģikas vajadzētu būt skaidram, ka mēs neesam nevienu vajājuši un mūsu darbības nav traktējamas kā noziedzīgas. Vēl vairāk – esam izmeklēšanai snieguši pierādījumus, kas apliecina gluži pretējo. Proti, ka tieši mēs esam tie, kas tiek vajāti, un ka tieši uz mums ir ticis un tiek izdarīts visāda veida spiediens gan no valsts un pašvaldības, gan arīdzan no kaimiņu puses, kuri, starp citu, nav kautrējušies vairākkārtīgi norādīt uz saviem plašajiem “sakariem”.

Mūsu vienīgais “noziegums” ir iebildumi pret to, ka kaimiņi bez tiesiska pamata izmanto mums piederošo ceļa pusi. Par to tik tiešām ir nesaskaņas. Tomēr faktu, ka kaimiņi mūsu ceļu lieto bez tiesiska pamata, jau sen apstiprina tiesas lēmums, ar kuru viņu īpašumam par labu atteikts zemesgrāmatā nostiprināt ceļa servitūtu, kas apgrūtina mūsu īpašumu. Šo konfliktu, kas turpinās gadiem, jau labu laiku risinām civiltiesiskā ceļā un tā to arī plānojam risināt turpmāk.

Mēs nezinām, kas tur ir pie vainas – lielie “sakari” prokuratūrā un policijā vai izmeklētāju un prokurora nevēlēšanās pieņemt faktus un pierādījumus, bet esam jau vairākkārt pārliecinājušies, ka mūsu sniegtie pierādījumi (lai arī tie ir neapgāžami) vienkārši netiek ņemti vērā.

Tā – piemēram, 2019. gada rudenī Valsts policija pēc otras konfliktējošās puses iesniegtām sūdzībām (kurām nebija neviena pierādījuma, lai gan mēs bijām snieguši policijai savus pierādījumus, kas apliecināja, ka šīs sūdzības ir melīgas) sastādīja trīs administratīvā pārkāpuma protokolus. Visas trīs lietas (kā nepamatotas) ir izbeigtas ar tiesas spriedumiem. Lai gan visi trīs minētie administratīvā pārkāpuma protokoli tika sastādīti, klaji pārkāpjot likumu, tomēr mums to nācās pierādīt tiesā, kas, protams, radīja gan aizvainojumu un pazemojumu, gan liekus izdevumus un līdz ar to arī finansiālus zaudējumus mūsu ģimenei.

Minētais piemērs nav vienīgais patvaļas gadījums, ar kuru esam saskārušies šo divu gadu laikā. Taču aprakstītie notikumi ir zīmīgi, jo tajā pašā 2019. gada rudenī prokurors Džeralds Pooks pret mums arī uzsāka kriminālprocesu par “vajāšanu”, bet Valsts policijas izmeklētāja Beāte Švede to vēl papildināja ar “neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī” un “huligānismu personu grupā”, kas ir smags noziegums.

Šo nu jau gandrīz divu gadu laikā esam konsultējušies gan ar advokātiem, gan dažādiem tiesībsargājošo institūciju speciālistiem, kuri visi kā viens apgalvo, ka mūsu darbībās nav noziedzīga nodarījuma sastāva. Turpretī uz visiem mūsu iesniegumiem, pieteikumiem, sūdzībām (kopā aptuveni 10) ar lūgumu lietu izbeigt vai vismaz izskaidrot, kuras tieši darbības, ja arī tās tiktu pierādītas, veido visu trīs inkriminēto noziedzīgo nodarījumu sastāvu, saņemam vienu un to pašu atbildi. Proti, “noziedzīgie nodarījumi ir ilgstoši un vairākās epizodēs, kā arī izmeklēšanā iesaistītas vairākas iestādes un personas, izmeklēšana ir apjomīga un laikietilpīga”.

Sakiet, lūdzu, kā gan lai Latvijas tieslietu sistēmā nebūtu krīzes un tā nebūtu pārslogota ar dažādām krimināllietām, ja divu kaimiņu konfliktā par ceļa izmantošanu un citiem civiltiesiskiem jautājumiem (kas pēc būtības ir jārisina civiltiesiskā ceļā un ko mūsu ģimene arī dara) iejaucas prokurors ar kriminālpoliciju?! Vēl vairāk – dara to, izdarot spiedienu uz vienu no konfliktējošajām pusēm! Ierosinot mākslīgi radītu kriminālprocesu (diemžēl citādi to nosaukt nevar), kura tālākai virzīšanai divu gadu laikā personām, pret kurām tas uzsākts, kā arī viņu aizstāvjiem nav iespējams uzrādīt nevienu pašu faktu vai pierādījumu, uz kura pamata būtu iespējams formulēt apsūdzību?!

Labi saprotam, ka šis nav pirmais gadījums, kad Latvijā tiesībsargājošo iestāžu pārstāvji tā vietā, lai izmeklētu reālus noziegumus, izdara spiedienu, nodarbojoties ar lietu fabricēšanu kādai no civiltiesiskā ceļā konfliktējošajām pusēm par labu. Šie gadījumi noteikti ir zināmi arī jums. Tādēļ, lai situāciju atrisinātu, lūdzu mūsu ģimenes lietā nozīmēt citu uzraugošo prokuroru un citu izmeklētāju, kā arī veikt citas likumā paredzētās procedūras, lai palīdzētu noskaidrot, vai kriminālprocesa uzsākšana un tā turpmākā gaita līdz šim nav bijusi tendencioza un vai vispār šim kriminālprocesam, kas tiek uzturēts jau otro gadu, ir reāls pamats.

Pat man, ar tieslietu sistēmu nesaistītam cilvēkam, ir skaidrs: ja viena un tā paša prokurora vārds “uzpeld” vairākās lietās, kas ir tā vai citādi saistītas ar vienu civiltiesisko strīdu, un tajās visās prokurora lēmumi ir pieņemti vienas puses interesēs, tad viņa ieinteresētība konflikta risināšanā kādai no pusēm par labu šķiet acīmredzama. Kaut gan manā rīcībā nav tiešu pierādījumu, lai apgalvotu, ka prokurors Džeralds Pooks un Kriminālpolicijas izmeklētāja Beāte Švede ir korumpēti, taču viņu veiktās darbības attiecībā uz mūsu ģimeni ir ļoti aizdomīgas un liecina par šo personu nepārprotamu ieinteresētību mākslīgi uzturēt klaji safabricētu kriminālprocesu.

* Atklāta vēstule Latvijas Republikas ģenerālprokuroram Jurim Stukānam un iekšlietu ministrei Marijai Golubevai

Novērtē šo rakstu: