Iesaki rakstu: 
Latvijas Republikas Satversmē ir nostiprināts tiesiskuma princips, arī politiskās partijas savās priekšvēlēšanu programmās skaļi klāstīja savu viedokli par tiesiskuma nodrošināšanu. Aizgāja tik tālu, ka parādījās pat “bezkompromisa tiesiskums”1 Jāatzīmē, ka tīši šībrīža tieslietu ministra pārstāvētā partija ar putām uz lūpām iestājās par “bezkompromisa tiesiskumu”.
Partiju solījumi priekšvēlēšanu laikā un faktiskā realitāte ir divas diemžēl nereti pat pretēji vērstas lietas. Par tiesiskuma esamību reālā dzīvē varētu diskutēt gari un plaši, bet šoreiz es paskatīšu tiesiskuma principu nedaudz no cita skatupunkta. Kā faktisko situāciju paņemšu notikumus par un ap Rīgas domi (turpmāk – RD) un tās struktūrvienībām. Manuprāt, neviena institūcija līdz šim nav bijusi ievilkta tik daudzos un plašos skandālos kā tagad RD Saskaņas un Gods kalpot Rīgai (turpmāk – GKR) partiju vadībā.
Skatoties objektīvi uz sabiedrībā notiekošajiem procesiem, ir jāatzīst, ka gandrīz ikkatrā institūcijā būs kāds cilvēks, kuram būs atšķirīga izpratne par likumu ievērošanu. Bet RD pašlaik “pārsit” visus rekordus. Tās “varoņdarbi” publiskajā telpā tiek aprakstīti visnotaļ plaši, atsedzot jaunus un jaunus faktus, kurus izdzirdot rodas jautājums – vai var būt vēl sliktāk?
Izrādās, ka var. Atsevišķu amatpersonu vēlme pēc kukuļiem ir viena lieta, centieni no katra iepirkuma gūt kādus personīgos labumus otra lieta, labi atmaksāta darba izkārtošana partijas elitei un viņu ģimenes locekļiem, bez reālā darba veikšanas, trešā lieta, bet rīdzinieku nodokļu naudas izmantošana visas partijas reklamēšanai – tā jau ir virsotņu virsotne (vismaz tagad jau tā gribētos cerēt).
Skatot partiju apvienības Saskaņa priekšvēlēšanu programmu par tiesiskumu neko dižu nevar atrast (laikam šeit viņi vismaz nemelo), tikai: Izbeigsim OIK afēru, nodrošināsim kompetentu un tiesisku tajā iesaistīto personu atbildības izvērtējumu.2 Secināms, ka Saskaņas tiesiskums aprobežojas tikai un vienīgi ar to, ka neļaus zagt vai citādāk uzdzīvoties uz valsts rēķina citiem. Par pārējo kautrīgi paklusē. Te nu jāsaka, ka Saskaņas vadoņi šo apņēmību īsteno ievērojot teicienu “vīrs un vārds”. Labi, šis teiciens ir uz Saskaņas pleciem, bet kopumā – kā tad ir ar to tiesiskumu realitātē?
Tiesa, par tiesiskumu ir malts no visādiem skata punktiem, bet šoreiz paskatīšu mazu, bet manuprāt ļoti svarīgu aspektu. Uz to mani uzvedināja Satversmes tiesas priekšsēdētājas Inetas Ziemeles reiz teiktais par partiju priekšvēlēšanu programmām: Partiju programmās es vērtēju to, cik bieži tajās ir minēts vārds “tiesiskums”, un šajā ziņā tur ir katastrofa. Vai ir izpratne par to, kas būtu darāms, lai Latviju nostiprinātu kā tiesisku valsti. Modernā valstī visgrūtāk īstenojas tiesiskas valsts idejas princips. Tas ir smags darbs, īpaši nākot no totalitāras sabiedrības. Tiesiskums ir noteikta kultūra sabiedrībā, valdībā un parlamentā. Likumus nevar rakstīt šim brīdim vai konkrētam cilvēku lokam, tie jāraksta visai sabiedrībai, turklāt ilgtermiņā. Tiesiskā valstī likumus raksta idejai un principam un rada mehānismus, lai līdz tiem nonāktu3.
Akcentēju visu uzmanību uz citāta pēdējo teikumu, īpaši, teikuma vidusdaļu, ko atsevišķi tagad izcelšu, proti: Tiesiskā valstī likumus raksta idejai un principam un rada mehānismus, lai līdz tiem nonāktu.
Nav attaisnojams tas, ko RD ir paveikusi Saskaņa un GKR, bet vai man vienam neviļus rodas jautājums – kā līdz kaut kam tādam varējām nonākt? Ir radīta virkne likumu, kuri nosaka, ko drīkst darīt un ko ne. Protams, ka šo likumu kaudzes augšgalā stāv viens ar nosaukumu “Krimināllikums”. Tajā skaidri uzrakstīts, par kādām darbībām kriminālatbildība ir paredzēta.
Lai identificētu personas, kuras neievēro likumu, un tās sauktu pie atbildības, nepieciešams izstrādāt kā efektīvu mehānismu, tā arī, lai šajā mehānismā būtu motivēti un kompetenti darbinieki.
Sāksim ar pirmo – mehānismu.
Institucionālā līmenī it kā viss būtu saprotams. Ir radītas daudz dažādas institūcijas, piemēram, policijas VID utt. Tomēr, konkrētam mehānismam jābūt efektīvam. Proti, institūcijai atbilstoši normatīvajos aktos deleģētajām tiesībām jāspēj efektīvi veikt savus uzdevumus. Vai tas tā ir – es teiktu nē. Piemēram, Kriminālprocesa likumā ir uzlikta tik augsta latiņa, lai valsts pierādītu personas vainu, ka nereti to pat neizdodas izdarīt, vai visa izmeklēšana pārvēršas par farsu.
Kā to risināt, piemēram, noteikt apgrieztās pierādīšanas nastas uzlikšana ekonomiskos noziegumos. Tas būtu, nevis valstij jāpierāda, ka ir veiktas darbības, lai nemaksātu nodokļus utt., bet – personai būtu jāpierāda, ka nodokļu nomaksa ir veikta vai ka tās dzīves līmenis ir atbilstošs ieņēmumiem. Attiecīgi arī Kriminālprocesa likuma normas nepieciešams pārskatīt, lai tur ietvertā birokrātija mazinātos, tādējādi atslogojot procesa virzītājus no formālu papīru rakstīšanas. Iespējas ir plašas, bet daudz netiek vienkārši darīts. Tādējādi pašlaik nav veiktas visas darbības, lai nodrošinātu tiesiskums šajā elementā. Respektīvi – nav radīts efektīvi funkcionējošs mehānisms.
Kas vainojams pie šīs neizdarības? Vispirmām kārtām tieslietu ministrs (J.Bordāns, bezkompromisa tiesiskuma cīnītājs), valdība un, protams, Saeima, jo tās kompetencē ietilpst pieņemt likumus.
Par mehānismu skaidrs, formāli ir, faktiski nav. Loģiski, ka pat nav vērts tad pieiet pie nākamā punkta – mehānisma darbinātājiem – cilvēkiem. Tomēr nedaudz pieskaršos šim jautājumam.
Tātad, lai jebkura iecere īstenotos, to realizē cilvēki. Tādējādi arī tiesiskuma principu dzīvē ievieš VID darbinieki, policisti, prokurori, tiesneši utt.. Kādi tad ir priekšnosacījumi, lai šie darbinieki spētu kvalitatīvi īstenot tiem normatīvajos aktos deleģētos uzdevumus?
Iegūta atbilstoša izglītība tiešo pienākumu veikšanā.
Atbilstoši darba apstākļi
Konkurētspējīgs atalgojums
Darba slodze ir samērīga un izpildāma.
Kā ir realitāte!? Daudzi peļ policiju par tās slikto darbu, tamdēļ paskatīsim, ko prasa un ko piesola par darbu policijā. Tieši policijas darbs ir pamatā tam, vai noziedzīgais nodarījums tiks atklāts vai nē. Paskatīju vakances Valsts policijā, precīzāk sakot, Rīgas reģiona pārvaldes iecirkņu Kriminālpolicijas nodaļās, vecākā inspektora amata vietai.4
Izglītība - tiek prasīta akadēmiskā vai otrā līmeņa profesionālā augstākā izglītība. Vēlos atzīmēt, juridiskā izglītība netiek prasīta.
Atbilstoši darba apstākļi – tie, kuri pabijuši policijā, to zinās vislabāk. Nevar teikt, ka visur tie ir slikti, bet kopumā tālāk par padomjlaiku askētiskumu nav tikuši.
Atalgojums (uz rokas, pēc nodokļu nomaksas) – 594 – 847 euro (izmeklētājam); 669 – 916 euro (izmeklētājam, kurš izmeklē sarežģītas lietas), 749 – 983 euro (izmeklētājam, kurš izmeklē ļoti sarežģītas lietas). Vēlos piebilst, ka šis darbs nereti ir 24h dienā un septiņas dienas nedēļā. Saskarsme ne ar tiem patīkamākajiem cilvēkiem, un nākas redzēt tādus skatus, ka šausmu filmas vairāk jau skatās kā komēdijas.
Darba slodze (dati par 2017.gadu) - no 45 līdz 573 krimināllietām lietvedībā uz vienu amatpersonu5. Par 45 krimināllietu izmeklēšanu gada laikā tā kā skaidrs, gandrīz nepilnas 4 lietas mēnesī, bet 573!!! Tas sanāk, ka gandrīz 48 krimināllietas mēnesī!!! Vai šī noslodze ir samērīga un izpildāma? Paklusēšu, lai nepateiktu kaut ko rupju.
Man vairāk sanāk, ka policijas jautājumā arī par darbiniekiem nav domāts.
Par kādu tiesiskuma ievērošanu mēs varam runāt, ja nav izveidots attiecīgs mehānisms tā īstenošanai un radīti priekšnosacījumi, lai šajos mehānismos strādājošie spētu savas funkcijas izpildīt.
Kas šeit par to atbild? Faktiski visi jau iepriekš uzskaitītie. Tādējādi sausais rezumē: politiķi runā par tiesiskumu, bet neko nedara, lai to reāli sasniegtu.
Līdzībās runājot, ir 1.formulas automašīna, ir sacīkšu trase (garums
1 https://juristavards.lv/doc/274084-jauna-valdiba-akcente-bezkompromisu-tiesiskumu-un-likuma-varu/
2 https://www.delfi.lv/news/saeimas-velesanas/saraksti-programmas/?party=9
3 http://www.la.lv/virsraksts-57
4 http://www.vp.gov.lv/?id=408&said=408&rsd=1
5 https://www.diena.lv/raksts/latvija/kriminalzinas/vk-pirmstiesas-izmeklesanu-kave-problemas-izmekletaju-kvalifikacija-14182376
Seko mums 
Vēlos padalīties ar sajūtām un lieliem novērojumiem par to, kas notiek, - par reālo situāciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) skandālā un to. kā jūtas studenti un arī nesenie/senie katedras absolventi
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
Atsaucoties uz 2024. gada 18. aprīļa publikāciju "Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!" vietnē, informēju, ka saskaņā ar spēkā esošo likumu algu publiskošanas lietā Saeimas deputāti rāda priekšzīmi un Saeima Ģirta Valda Kristovska kā tautas priekšstāvja atlīdzību - tāpat kā visu citu tautas priekšstāvju Saeimā atlīdzības - publicē katru mēnesi internetā.
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
