Tauta valsts kantoru ērtībām jeb ar Grinča smīnu Ziemassvētkos
Anita Daukšte, la.lv28.12.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ziemassvētku laiks atnācis ar pelēcīgu drūmumu un “sidrabiņa lietiņu”, kas smidzināja daudzviet Latvijā. Kad aiz loga tik maz gaismas, patiesībā vien tik, cik izdodas sadegt ar lampiņu virtenēm, arī pārdomas raisās tādas padrūmas. Ar Grinča īgno noskaņojumu atskatīšos uz trim parādībām Latvijā, kas, manuprāt, šogad papleta plaisu starp varu un tautu. Varbūt, vēlreiz un atkal par to atgādinot, lietas tomēr mainīsies uz labu (pasmīnēja Grinčs).
Gada nogalē vēlreiz varēja pārliecināties, ka varai ir nospļauties uz to, vai iedzīvotāji spēj izprast tās noteikumus vai vismaz uzzināt par tiem. Izrādījās, ka saskaņā ar noteikumiem visiem Latvijas iedzīvotājiem, kuriem vien ir e-adrese, bija radušās e-adreses problēmas. To dēļ iedzīvotāji, kas nebija verificējuši savu e-pastu, nesaņēma paziņojumus par ziņām e-adresē.
Turklāt – kādu strēķīti laika vara un ierēdņi nelikās ne zinis, ka problēma pastāv, jo – tā jau ir pašu iedzīvotāju problēma. Viņu redzējumā. Sekas ir graujošas – nesaņemto jeb/vai objektīvi ignorēto paziņojumu dēļ ir likvidēti vairāki uzņēmumi, nav saņemti paziņojumi par administratīviem sodiem, kur audzis parāds, nav saņemti pakalpojumi un pat arestēti konti.
Ko vien vērts ir gadījums ar labi pazīstamo uzņēmēju Jāni Ošleju, kuram par nepamanītu sodu par iebraukšanu Jūrmalā 50 eiro apmērā arestēja kontus un kredītkartes.
Ierēdņu un tiesu izpildītāju kantori gavilēja, jo varēja sodīt cilvēkus uz nebēdu, turklāt savas darbības piesedzot ar padomju laika sliktāko lozungu: likumu nezināšana neatbrīvo no atbildības. Mūsdienās no atbildības neatbrīvo ne vien likumu nezināšana, bet arī paziņojuma nesaņemšana par likuma pārkāpšanu.
Vēl nožēlojamāk par pašu situāciju ar neverificētajiem e-pastiem izskatījas varas un ierēdņu reakcija uz notiekošo – iedzīvotāji paši vien esot vainīgi. Nevainīgi viņi izrādījās vien pēc valsts prezidenta Edgara Rinkēviča uzrūciena soctīklos, ka “valsts ir domāta cilvēkiem, nevis kaut kāda kantora ērtībām”.
Tad nu VARAM ministre Bērziņa metās atvainoties, ierēdņi bēra pelnus sev uz galvas, bet premjere Siliņa solīja atrast atbildīgos…. Laikam nepamanīju, kurš tad ir saņēmis sodu, bet skaidrs ir viens – neviens neizdzēsīs nesaņemto e-pastu rezultātā radušās tiesiskās sekas un bezgalīgo rūgtumu par to, ka valsts varas acīs tu esi rangā kaut kur starp ķebļa kāju un grīdlīsti.
Kas ir sliktākais? Tas, ka ir labi zināms – nākamgad sajūta, ka iedzīvotājiem jāpakļaujas “kaut kāda kantora ērtībām”, nebūt nemazināsies. No 1.janvāra tiks slēgta pieeja latvija.lv portālam, t.i. saziņai ar valsts institūcijām, ar internetbanku starpniecību. Tas, ka vēl nupat 45% izmantoja tieši šo veidu, lai piekļūtu to pašu valsts kantoru pakalpojumiem, piemēram, iesniegtu slimības lapu, nevienu šajos un virtuālo vidi apkalpojošos kantoros neinteresē. Tāpat kā tas neinteresē politisko vidi, kas šo kantoru ierēdniecisko visatļautību uztur pašu ērtības un sirdmiera labad.
Vēl viena lieta, kas aizejošajā gadā lika iedzīvotājiem apzināties bezspēcību valsts ierēdniecības nosodošā skatiena priekšā, ir Valsts ieņēmumu dienesta jaunās vadītājas Baibas Šmites – Roķes jaunievedums ar legālās prezumpcijas – jeb, vienkāršāk sakot, taisnošanās nepieciešamību valsts kantoru priekšā – piemērošanu tiem, kuriem “esot būtiskas nesakritības starp deklarētajiem un reālajiem ienākumiem”. Tā vietā, lai izmantotu ierēdniecības milzu darbaspējas, pārliecinoties, kādu iemeslu dēļ radušās šīs nesakritības, vai tās ir reālas vai šķietamas un vai to deklarēšana nozīmēs arī nodokļu iekasēšanu, VID vēstules saņēma cilvēki, kuri ir apzinīgi nodokļu maksātāji un kuriem pat doma par nenorēķināšanos ar valsti sagādā sirdsklauves.
“Labāk, lai kādi pāris tūkstoši notrīc šausmās lieki, bet mēs taču būsim uztaisījuši vētrainas darbības imitāciju, parādījuši valsts kantora varenību, kura priekšā katram jālokās kā tārpam! Jo jūs neesat cilvēki, bet vien aile ekseļa tabulā!” – tas acīmredzami ir vadmotīvs, ar kuru strādā VID.
Un sekas nepamatotām valsts kantoru prasībām pret iedzīvotājiem ir nevis dusmošanās uz konkrēto kantori, bet valsts varu kā tādu – sak, visi tur esat vienādi.
Un šeit atkal nav labu ziņu. Gana droši, ka vēstuļu izsūtīšanas rezultātā papildus iekasētie nodokļu miljoni iedrošinās VID nākamgad atkal purināt iedzīvotājus un nevis izmeklēt lielās nodokļu nemaksāšanas shēmas. Paštaisnums ir vēl viena visas ierēdniecības un arī valsts varas neatņemama īpašība.
Trešā lieta, kas šajā vienaldzības pret tautu ballītē lika uzmirdzēt nu jau ne ierēdniecībai, bet politiskajai elitei, bija stāsts par valsts augstāko amatpersonu atalgojuma pieaugumu. Nu nepietiek jau ar to, ka ministri un deputāti pēdējo 2 gadu laikā dabū algā teju divreiz vairāk. Ar dzelžainu apņēmību tika noraidīti visi priekšlikumi par algu iesaldēšanu nākamajā gadā. Mums pienākas, koeficients pēc likuma tāds, un āmen.
Vai tiešām tie pārsimt eiro nākamgad pie mēnešalgas ir sabiedrības gruzdošā īgnuma vērti? Nezinu tiešām. Bet varbūt politiskā elite sevi nenogurdina ar pārdomām, kur un kam gruzd īgnums par viņu bez pamatojuma augošajiem ienākumiem. Lai gan paradoksālā kārtā tieši šeit viss šķiet ļoti attaisnojami – vismaz neliekuļo neviens, ka paša kabata ir tuvāka. Nevaimanā, ka pārtikas cenas kļūst “nepanesami augstas”.
Nepanesami augstas tās patiesībā ir tām ģimenēm ar bērniem, kuriem ziedojumi tiek vākti daudzajās Ziemassvētku labdarības akcijās. Reizēm gribas pajautāt varas vīriem un sievām – nu, un cik tad tu noziedoji? Lai gan – ko nozīmē, ja rokās ir visi varas instrumenti, lai sirgstošajiem būtu, ko dot, bet sametas tā pati tauta, kura šeit paredzēta kantoru ērtībām.
Seko mums 
Mūsu valsts prezidents Edgars Rinkēvičs pirms vairākiem gadiem, vēl būdams ārlietu ministrs, no Saeimas tribīnes saistībā ar Brexit citēja Vinniju Pūku. Toreiz tas daudziem 12 Saeimas deputātiem lika pasmaidīt, bet trāpīja mērķī.
Vienreiz iemaldās drons, to laikus nepamana, neziņo sabiedrībai, pēc tam klaji melo. Otrreiz iemaldās drons, nu centīgi stāsta, ka nopeilēts, bet, kamēr ar auto braukuši pretīm, tas jau uzsprādzis. Un tāpat melo, vieniem sakot, ka tas ukraiņu, otriem – ka nezināms. Trešo reizi pat neiemaldās: garām valsts robežai palido drons – izziņo brīdinājumus pierobežā un daudziem arī tālu no tās esošajiem, bet… izrādās, ka izslavētā 112 aplikācija tādā brīdī uzkaras…
1. Latvijas Sabiedriskais medijs (LSM) ar savu rīcību visos šos gadus veicinājis divvalodību un divkopienas sabiedrības uzturēšanu Latvijā. Šādi, iespējams, apzināti grauta sabiedrības integrācijas politika.
Latvijas ekonomika 2026. gadā atgādina cilvēku, kurš ir iemācījies dzīvot piesardzīgi. Viņš zina, kā izturēt aukstumu, kā sadalīt spēkus, kā neizšķiest to, kas ir. Taču jautājums paliek atklāts – vai viņš vispār vēl sapņo?
Latvijas iedzīvotāju saliedēšana, dažādu grupu integrēšana un, no pretējās puses, satraukums par sabiedrības “sašķeltību” ir tēma, kas sabiedriskajā telpā ir bijusi klātesoša un nereti pat centrāla kopš Trešās atmodas laikiem 1980. gados, kad latvieši reāli varēja sākt cerēt uz politiskās neatkarības atjaunošanu. Jēdzieni “saliedēšana” un “integrācija” šajās garajās desmitgadēs ir parādījušies gan valdības līgumos, gan stratēģiskajos un rīcībpolitikas dokumentos. 2001. gadā Latvijā nodibināts Sabiedrības integrācijas fonds – Ministru prezidentam pakļauta iestāde, kurai integrācijas uzdevumu veikšanai 2025. gadā novirzīti EUR 35,4 miljoni (no tiem 40% no Latvijas valsts budžeta).
Kad valsts saņem vairāk nekā atdod atpakaļ, tā vairs nav politika. Tas ir bizness. Bizness “Jaunās Vienotības” stilā.
Ziniet ko, gudrinieki? Beidziet apd...st Hermani.. Es viņa saturisko stostīšanos klausos daudz labprātāk nekā visu to eviku, laumiņu, hosamu, zandiņu, briškenu un pārējās rinkija kompānijas gludo, tekošo, bezsaturīgo vāvuļošanu.
Latvijas Raido „Krustpunktā” pie Aida Tomsona bija Alvis Hermanis. Cilvēks ar milzīgu potenciālu. Viņš atnāca ar savu ideju, savu redzējumu. Tomsona kungs neizdarīja neko, lai atvērtu intervējamo. Intervijai bija tikai viens mērķis - Tomsona kungs man atgādināja farizeju, kurš mēģināja pieķerties pie sīkām, nesvarīgām detaļām.
Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (turpmāk – SEPLP), ņemot vērā Satversmes tiesas lietā Nr. 2024-30-01 – par mazākumtautību valodu lietošanu sabiedriskajos elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos – 2026. gada 30. martā pasludināto spriedumu, pauž gatavību iesaistīties izmaiņu sagatavošanā tiesiskajam regulējumam par mazākumtautību valodām sabiedriskajā medijā. SEPLP neredz nepieciešamību šobrīd mainīt 2026. gada sabiedriskā pasūtījuma plānu, kā ietvaros šogad uzsākta jauna pieeja mazākumtautību satura veidošanā, kas ir saskanīgs ar Satversmes tiesas atziņām minētajā spriedumā par mazākumtautību valodu sabiedriskajos medijos. Šie principi tiks ievēroti, arī strādājot pie sabiedriskā pasūtījuma plāna sagatavošanas 2027. gadam.
