Tauta valsts kantoru ērtībām jeb ar Grinča smīnu Ziemassvētkos
Anita Daukšte, la.lv28.12.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ziemassvētku laiks atnācis ar pelēcīgu drūmumu un “sidrabiņa lietiņu”, kas smidzināja daudzviet Latvijā. Kad aiz loga tik maz gaismas, patiesībā vien tik, cik izdodas sadegt ar lampiņu virtenēm, arī pārdomas raisās tādas padrūmas. Ar Grinča īgno noskaņojumu atskatīšos uz trim parādībām Latvijā, kas, manuprāt, šogad papleta plaisu starp varu un tautu. Varbūt, vēlreiz un atkal par to atgādinot, lietas tomēr mainīsies uz labu (pasmīnēja Grinčs).
Gada nogalē vēlreiz varēja pārliecināties, ka varai ir nospļauties uz to, vai iedzīvotāji spēj izprast tās noteikumus vai vismaz uzzināt par tiem. Izrādījās, ka saskaņā ar noteikumiem visiem Latvijas iedzīvotājiem, kuriem vien ir e-adrese, bija radušās e-adreses problēmas. To dēļ iedzīvotāji, kas nebija verificējuši savu e-pastu, nesaņēma paziņojumus par ziņām e-adresē.
Turklāt – kādu strēķīti laika vara un ierēdņi nelikās ne zinis, ka problēma pastāv, jo – tā jau ir pašu iedzīvotāju problēma. Viņu redzējumā. Sekas ir graujošas – nesaņemto jeb/vai objektīvi ignorēto paziņojumu dēļ ir likvidēti vairāki uzņēmumi, nav saņemti paziņojumi par administratīviem sodiem, kur audzis parāds, nav saņemti pakalpojumi un pat arestēti konti.
Ko vien vērts ir gadījums ar labi pazīstamo uzņēmēju Jāni Ošleju, kuram par nepamanītu sodu par iebraukšanu Jūrmalā 50 eiro apmērā arestēja kontus un kredītkartes.
Ierēdņu un tiesu izpildītāju kantori gavilēja, jo varēja sodīt cilvēkus uz nebēdu, turklāt savas darbības piesedzot ar padomju laika sliktāko lozungu: likumu nezināšana neatbrīvo no atbildības. Mūsdienās no atbildības neatbrīvo ne vien likumu nezināšana, bet arī paziņojuma nesaņemšana par likuma pārkāpšanu.
Vēl nožēlojamāk par pašu situāciju ar neverificētajiem e-pastiem izskatījas varas un ierēdņu reakcija uz notiekošo – iedzīvotāji paši vien esot vainīgi. Nevainīgi viņi izrādījās vien pēc valsts prezidenta Edgara Rinkēviča uzrūciena soctīklos, ka “valsts ir domāta cilvēkiem, nevis kaut kāda kantora ērtībām”.
Tad nu VARAM ministre Bērziņa metās atvainoties, ierēdņi bēra pelnus sev uz galvas, bet premjere Siliņa solīja atrast atbildīgos…. Laikam nepamanīju, kurš tad ir saņēmis sodu, bet skaidrs ir viens – neviens neizdzēsīs nesaņemto e-pastu rezultātā radušās tiesiskās sekas un bezgalīgo rūgtumu par to, ka valsts varas acīs tu esi rangā kaut kur starp ķebļa kāju un grīdlīsti.
Kas ir sliktākais? Tas, ka ir labi zināms – nākamgad sajūta, ka iedzīvotājiem jāpakļaujas “kaut kāda kantora ērtībām”, nebūt nemazināsies. No 1.janvāra tiks slēgta pieeja latvija.lv portālam, t.i. saziņai ar valsts institūcijām, ar internetbanku starpniecību. Tas, ka vēl nupat 45% izmantoja tieši šo veidu, lai piekļūtu to pašu valsts kantoru pakalpojumiem, piemēram, iesniegtu slimības lapu, nevienu šajos un virtuālo vidi apkalpojošos kantoros neinteresē. Tāpat kā tas neinteresē politisko vidi, kas šo kantoru ierēdniecisko visatļautību uztur pašu ērtības un sirdmiera labad.
Vēl viena lieta, kas aizejošajā gadā lika iedzīvotājiem apzināties bezspēcību valsts ierēdniecības nosodošā skatiena priekšā, ir Valsts ieņēmumu dienesta jaunās vadītājas Baibas Šmites – Roķes jaunievedums ar legālās prezumpcijas – jeb, vienkāršāk sakot, taisnošanās nepieciešamību valsts kantoru priekšā – piemērošanu tiem, kuriem “esot būtiskas nesakritības starp deklarētajiem un reālajiem ienākumiem”. Tā vietā, lai izmantotu ierēdniecības milzu darbaspējas, pārliecinoties, kādu iemeslu dēļ radušās šīs nesakritības, vai tās ir reālas vai šķietamas un vai to deklarēšana nozīmēs arī nodokļu iekasēšanu, VID vēstules saņēma cilvēki, kuri ir apzinīgi nodokļu maksātāji un kuriem pat doma par nenorēķināšanos ar valsti sagādā sirdsklauves.
“Labāk, lai kādi pāris tūkstoši notrīc šausmās lieki, bet mēs taču būsim uztaisījuši vētrainas darbības imitāciju, parādījuši valsts kantora varenību, kura priekšā katram jālokās kā tārpam! Jo jūs neesat cilvēki, bet vien aile ekseļa tabulā!” – tas acīmredzami ir vadmotīvs, ar kuru strādā VID.
Un sekas nepamatotām valsts kantoru prasībām pret iedzīvotājiem ir nevis dusmošanās uz konkrēto kantori, bet valsts varu kā tādu – sak, visi tur esat vienādi.
Un šeit atkal nav labu ziņu. Gana droši, ka vēstuļu izsūtīšanas rezultātā papildus iekasētie nodokļu miljoni iedrošinās VID nākamgad atkal purināt iedzīvotājus un nevis izmeklēt lielās nodokļu nemaksāšanas shēmas. Paštaisnums ir vēl viena visas ierēdniecības un arī valsts varas neatņemama īpašība.
Trešā lieta, kas šajā vienaldzības pret tautu ballītē lika uzmirdzēt nu jau ne ierēdniecībai, bet politiskajai elitei, bija stāsts par valsts augstāko amatpersonu atalgojuma pieaugumu. Nu nepietiek jau ar to, ka ministri un deputāti pēdējo 2 gadu laikā dabū algā teju divreiz vairāk. Ar dzelžainu apņēmību tika noraidīti visi priekšlikumi par algu iesaldēšanu nākamajā gadā. Mums pienākas, koeficients pēc likuma tāds, un āmen.
Vai tiešām tie pārsimt eiro nākamgad pie mēnešalgas ir sabiedrības gruzdošā īgnuma vērti? Nezinu tiešām. Bet varbūt politiskā elite sevi nenogurdina ar pārdomām, kur un kam gruzd īgnums par viņu bez pamatojuma augošajiem ienākumiem. Lai gan paradoksālā kārtā tieši šeit viss šķiet ļoti attaisnojami – vismaz neliekuļo neviens, ka paša kabata ir tuvāka. Nevaimanā, ka pārtikas cenas kļūst “nepanesami augstas”.
Nepanesami augstas tās patiesībā ir tām ģimenēm ar bērniem, kuriem ziedojumi tiek vākti daudzajās Ziemassvētku labdarības akcijās. Reizēm gribas pajautāt varas vīriem un sievām – nu, un cik tad tu noziedoji? Lai gan – ko nozīmē, ja rokās ir visi varas instrumenti, lai sirgstošajiem būtu, ko dot, bet sametas tā pati tauta, kura šeit paredzēta kantoru ērtībām.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
