Tātad nākamie pieci gadi Stradiņa universitātē būs tādi paši – ar slēptām finanšu plūsmām, nolaidību un dīvainiem darījumiem?
Santa Purviņa, RSU profesore20.11.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vakar vakarā man kā rektora kandidātei bija pārrunas ar Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Padomes locekļiem. Uz rektora amatu pretendēju es un esošais rektors.
Iepriekš bija iesniegta izvērstā stratēģija, kurā detalizēti izklāstīju RSU esošās problēmas, kas skar gan personālu, gan pārvaldību. Norādīju uz patieso situāciju augstskolu reitingos, norādīju uz galvenajiem iemesliem zemo rādītāju ziņā. Sniedzu veicamo darbību aprakstu, kā iziet no samilzušajām problēmām universitātē.
Padomei norādīju uz konkrētiem finanšu līdzekļu izsaimniekošanas gadījumiem (ar pierādījumiem), informēju, ka informāciju esmu iesniegusi atbildīgajām institūcijām, minēju par emocionālo vardarbību, kas tiek izvērsta pret kolēģiem, informēju par to, ka pastāv milzīga plaisa starp darbiniekiem un vadību, par zaudētajiem tiesas procesiem, kas parāda RSU kā institūciju ar zemiem godīguma un ētikas principiem. Parādīju plānu, kā rast līdzekļus bez masveida ārvalstu studentu piesaistes.
Bet tas viss palika bez uzmanības. Nevienam no Padomes locekļiem par šo neradās neviens papildu jautājums. Nē, viens bija - vai ir saņemtas atbildes no Finanšu izlūkošanas dienesta un KNAB. Vairāk nekas neinteresēja šajā ziņā.
Tomēr, tā kā šodien visi saņēmām ziņu, ka Padome vienbalsīgi virzījusi esošo rektoru Aigaru Pētersonu (attēlā), tad pilnīgi loģiski rodas jautājums, kāds vispār ir Padomes uzdevums? Visas šīs lietas ir notikušas pēdējos 15 gados, tātad arī šī rektora darbības laikā.
RSU saistība un kapitāla ieguldījumi kompānijās, kuras ir saistītas ar Krievijas miljonāriem Singapūrā un Kiprā, absolūti slēpta finanšu plūsma, kur patiesā labuma guvējs noteikti nav universitāte. Un tā ir milzīga nauda, valsts nauda. Maksātnespējas procesā šie universitātes ieguldījumi ir zaudēti, un tā ir apzināta nolaidība.
Informēju par gandrīz 100 000 eiro novirzīšanu konferencei, par kuru nav atrodama pilnīgi nekāda informācija. Par dubultalgām. Un vēl daudziem citiem neefektīviem finanšu darījumiem. Bet tas, šķiet, nevienam nav svarīgi.
Nolikumā kā viena no prasībām minēta nevainojama reputācija. Ko nozīmē - nevainojama? Viss iepriekš minētais nenorāda uz reputāciju? Augstskolā par šādiem procesiem un zaudējumiem atbildīgs ir rektors. Tātad nākamie 5 gadi būs tādi paši? Mums gan priekšā ir Satversmes balsojums. Pieklauvēsim katrs pie savas sirdsapziņas. Padomāsim ne tikai par sevi, bet arī kolēģiem, kuri Satversmes pārstāvjus vēlēja.
Es pretendēju viena iemesla dēļ - pastāstīt augstskolas darbiniekiem un studējošajiem par to, kas notiek RSU, par to, uz kurieni mēs ejam, parādīt faktus. Jo nav jau runa par ievēlēšanu un amatu (ne par velti 3 nedēļas pirms konkursa izsludināšanas tika mainīts vēlēšanu nolikums, ieskaitot uz atklātām vēlēšanām ar zināmu ievirzi, ka to panāca IZM ar savu Augstskolu likuma rediģēšanu; tomēr Augstskolu likums nenosaka rektora vēlēšanu veidu), bet par vēlmi kaut ko izmainīt, padarīt godīgāku, cilvēcīgāku.
Es tikai ļoti ceru, ka varbūt kādreiz nāks kāds, kurš būs spējīgs mainīt šīs nožēlojamās lietas, kur galveno lomu spēlē arogance un nauda. Uz pasaules taču ir daudz lielākas vērtības, kā šīs. Vienīgais, ko varu apsolīt no savas puses - es nepalikšu vienaldzīga pret notiekošo.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
