Iesaki rakstu: 
Vakar klausījos radio, kā pašmāju "eksperti" gudri sprieda par kārtējo izraēliešu un palestīniešu karadarbības stadiju, kārtējo abu pušu pamieru un to, kad un kā tas viss varētu beigties.
Patiesībā vārdu "beigties" par izraēliešu un palestīniešu karu ar tīru sirdsapziņu var lietot tikai tie, kuri par šo karu zina tikai no ziņām un kuri, ja arī pabijuši Izraēlā, nav pabāzuši degunu ārpus Nāves jūras kūrortiem, Jeruzalemes mūriem un Telavivas bāriem.
Un vēl, protams, vārdus "beigties" un "atrisināt" aizgūtnēm lieto - kaut tīrai sirdsapziņai ar to nav ne mazākā sakara - tie, kuriem tas ir darba pienākums. Kuriem tādu vai citādu praktisku apsvērumu dēļ ir nepieciešams izlikties, ka risinājums ir iespējams.
Patiesībā nekas tāds nav iespējams. Nekad un nemūžam. (Ar vienu vienīgu izņēmumu, pie kā nonāksim šī minirakstiņa beigās.) Karš tur var uz īsāku vai ilgāku laiku - varbūt pat gadiem, pat gadu desmitiem - pieklust un tikt pārtraukts, bet tas vienmēr atsāksies. Un katru reizi būs tikai asiņaināks.
Kāpēc? Pavisam vienkārši - zemes, Dieva un cilvēku dēļ.
Pirmkārt, zeme. Tur ir tikai viena, viena un tā pati zeme, uz kuru visu pretendē divas dažādas tautas - būtībā divas dažādas pasaules. Visas atrunas par kaut kādām bezstrīdus teritorijām, uz kurām viena vai otra no pusēm nepretendējot, ir tikai īslaicīgas atrunas - gan vieni, gan otri patiesībā grib visu. Visu, cik nu tur ir.
Kāpēc viņi šo zemi grib tik ļoti? Piesauktais praktiskais apsvērums - citas viņiem it kā neesot. Tā nav taisnība - palestīniešiem pēc būtības ir pat sava valsts, kas saucas Jordānija, savukārt ebrejiem... nu, kā labi zināms, viņiem vispār ir diezgan daudz kur un diezgan daudz kā.
Bet tieši Izraēlas zeme (vismaz liela tās daļa) ir tā, ko gan vieniem, gan otriem ir izsniedzis un personiski novēlējis viņu pašu Dievs tas Kungs vai kāds no viņa vietniekiem. Tikai viņiem un ne tiem otriem, - par to ir svēti pārliecināti kā vieni, tā otri.
Un tad vēl cilvēki. Eiropietis lielāko daļu peldbiksītēs izģērbtu palestīniešu neatšķirs no tādiem pašiem izraēliešiem. Un viņi ne tikai izskatās trakoti līdzīgi: lielā daļā tā, kā viņi rīkojas un kā viņi izjūt sevi un pasauli, viņi arī ir sasodīti vienādi.
Man pašam ir nācies pirmās intifādas laikā kopā ar pavadoni mukt pa Ramallahas ieliņām zem bara zvērīgu palestīniešu zēniņu mestu akmeņu krusas. Un pāris dienas vēlāk man ir nācies Jeruzalemē vērot, kā bars peisainu ebreju zēniņu ne mazāk zvērīgi atspārda kādu arābu pusaudzi.
Vieni, kuri ir gatavi ar zobiem un nagiem saplosīt ienaidnieku, - un otri. Detaļas atšķiras, būtība - viena un tā pati.
Varbūt citādi cilvēki arī uzšķaudītu sava Dieva veltēm un paciestu, ka viņu svētā un viņiem likumīgi pienākošamies zeme jādala ar kaut kādiem okupantiem, to pēctečiem, dergļiem un zemcilvēkiem.
Tikai ne šie. Šie var uz brītiņu pieklust, lai apraudātu savus mirušos - un vēl reizi viņiem un pašiem sev apliecinātu, ka tas, kas ir viņējais pēc viņu Dieva likuma, tāds arī paliks mūžīgi mūžos.
Skatoties uz visu šo nebeidzamo principiālo, svēto un svētīto asinsizliešanu no malas, var, protams, spēlēt intelektuālo, stratēģisko, humānistisko un vēl nezin kādu kabatas biljardu.
Var skaļi sašust par lielākām un mazākām asinspirtīm, var skaitīt līķus abās pusēs, var ceļot atpakaļ vēsturē tūkstošus gadu, var uzskaitīt, kurš sāka pirmais un kurš vēl agrāk, var rīkot akcijas vienas vai otras puses aizstāvībai, var kliegt un brēkt ne tikai tviterī vien.
Bet tas ir un paliek nekas vairāk kā kabatas biljards. Tikmēr tur divas tautas - faktiski divas pasaules - karo par to, kura pastāvēs un kura izzudīs uz neatgriešanos. Un atšķirībā no kaut kādiem latviešiem klusi iznīkt nav gatava ne viena, ne otra.
Tad nu tā: karš tur beigsies tikai un vienīgi tad, kad visi vieni nogalinās (vai iedzīs jūrā vai tuksnesī) visus otrus. Līdz tam karš tikai labākajā gadījumā - tas tiešām ir labākais gadījums? - uz ilgāku vai īsāku brīdi tiks pārtraukts. Un nekā citādi.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
