Iesaki rakstu: 
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Kā izrauties no šī slazda? Publiskajā telpā netrūkst rekomendāciju. Vairums populārāko straujākas attīstības stāstu veido šķietami pareizas frāzes, bet ar zemu praktisku vērtību. Viens tāds populārs “attīstības veidošanas” stāsts ir par nepieciešamību “celt produktivitāti” vai panākt “augstāku pievienoto vērtību”. Grūti iebilst, bet praktiski šī rekomendācija satur zināmu tautoloģijas devu, jo pēc būtības piedāvā radīt ekonomikas izaugsmi ar… ekonomikas izaugsmi.
Vēl viena populāra rekomendācija ir investēt inovācijās, pamatlīdzekļos un izglītībā. Izklausās pareizi. Bet, kā vēl 1973. gadā atzīmējis Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Duglass Norts, “iepriekšminētie faktori (inovācijas, mēroga efekti, izglītība, investīcijas pamatlīdzekļos) nav izaugsmes cēloņi, bet paši ir izaugsme”. (North and Thomas (1973, p.2). “The Rise of the Western World”.) Citiem vārdiem, kur ir izaugsme, tur arī ir inovācijas, investīcijas, izglītība utt.
Diez vai, turpinot n-to reizi atkārtot šablona frāzes, spēsim izrauties no atpalicības. Pasaules vēsture rāda ka strauja attīstība ir iespējama, bet to panākt izdodas vien dažām valstīm. Šablona risinājumu nav. Varbūt atrast pareizās atbildes uz lielajiem attīstības jautājumiem ir ik grūti tieši tāpēc, ka tās atrodas jomās, kas a priori uzskatītas par “nepareizām”? Vai nebūtu loģiski, ka ceļš uz attīstības zvaigznēm ir caur ērkšķiem jeb jomām, kas ilgstoši uzskatītas par tabu.
Pirmais tabu: prioritārās nozares
Pamatstraumes ekonomikā nav pieņemts runāt par tā saucamo industriālo politiku jeb konkrētu nozaru prioritizēšanu un atbalstu no valsts puses. Tam ir vairāki labi iemesli. Piemēram, šādi var novērst favorītisma, nepotisma, korupcijas riskus. Turklāt daudzi ekonomisti ļoti skeptiski skatās uz politiķu spēju pieņemt labus lēmumus ekonomikā. Visi šie iemesli ir balstīti rūgtā vēsturiskā pieredzē, tāpēc starptautisko finanšu institūciju (Pasaules Banka, Starptautiskais Valūtas fonds), domnīcu (OECD) vai Eiropas Komisijas rekomendācijās reti kad atrodami ieteikumi balstīt konkrētas nozares. Tuvākais, ko tās uzdrošinās, ir standartizēts mudinājums “investēt inovācijās, pētniecībā un attīstībā” – jo par tādām var jēgpilni runāt vien dažās nozarēs.
Svarīgi atzīmēt, ka ekonomikas pamatstraume nenoraida industriālo politiku saknē, bet uzskata, ka absolūts attīstības valstu vairums nespēs tikt galā ar tās izaicinājumiem un riskiem. Citiem vārdiem, tiek uzskatīts, ka tie ērkšķi ir pārāk biezi.
Tomēr tik mazai ekonomikai kā Latvija pasaules līmeņa labklājība sasniedzama tikai, sasniedzot kritisko attīstības masu atsevišķās nozarēs. Jo taisnība apgalvojumā, ka gan iekšzemes produkts, gan darbinieku atalgojums un labklājība kopumā ir atkarīgi no produktivitātes, bet šī augstā produktivitāte tomēr parasti ir sasniedzama vien nozarēs ar zināmu mēroga efektu.
Piemēram, “Google” nodarbina aptuveni 180 tūkst. cilvēku. “BMW Group” – aptuveni 155 tūkst. “Samsung Electronics” – aptuveni 270 tūkst. darbinieku. Ja šīs kompānijas strādātu Latvijā, mums būtu pasaules līmeņa labklājība, bet tās izsmeltu visu (!) privāta sektora darbaspēka resursu. Latvijas ekonomikā būtu tikai šie trīs uzņēmumi.
Ja vēlamies strauju izaugsmi, jādomā par savu spēku un resursu koncentrēšanu dažās jomās ar augstu attīstības potenciālu, kur mums arī ir zināmas dotības un salīdzinošas priekšrocības.
Otrais tabu: dialogs ar privātā sektora līderiem
Pieņemsim, ka pirmais tabu ir pārvarēts. Kas tālāk? Kas noteiks tās prioritārās nozares? Vēl daudz svarīgāks jautājums, ko valstij darīt šajās nozarēs? Kas to definēs? Ierēdņi? Ārvalstu konsultanti? Augstskolu pasniedzēji?
No teorijas viedokļa valsts iejaukšanas jebkādā ekonomikas sektorā ir pamatojama tikai ar kādas tā saucamās tirgus nepilnības jeb faktoru, kas varētu pacelt visas nozares konkurētspēju, risināšanu. Piemēram, ja mēs runājam par informācijas tehnoloģiju jomas konkurētspēju, viens tāds faktors neapšaubāmi ir STEM absolventu pieejamība. Vai kāds IKT nozares uzņēmums būs gatavs investēt šo absolventu pieejamībā? Diez vai – jo nav garantijas, ka tie izvēlēsies strādāt pie viņa, nevis konkurentiem.
Citiem vārdiem, no IKT nozares skatupunkta STEM absolventu pieejamība ir tā saucamais sabiedriskais labums jeb tirgus nepilnība. Iespējams, ar laiku uzņēmumi varētu nonākt pie vienošanās kopīgi investēt absolventu pieejamības nodrošināšanā, bet šīs nozares kolektīvā rīcība noteikti būs sarežģīta un laikietilpīga. Valsts varētu būtiski paātrināt šo procesu, ceļot nozares konkurētspēju pasaules tirgos.
Piemērs ir šķietami vienkāršs, bet tikai vienai nozarei šādu iespējamo tirgus nepilnību var būt vairāki simti. Kā tos identificēt? Kur jāinvestē? Atbildes uz šiem jautājumiem var rast tikai dialogā ar šīs nozares uzņēmumiem.
Diemžēl Latvijas politikas vēsturiskās īpatnības ir tādas, ka dialogs ar uzņēmējiem ir tabu. Mēs taču tik ilgi esam cīnījušies ar oligarhiem, naudas ietekmi politikā, ar korupciju, utt. Rezultātā liela sabiedrības daļa ar aizdomām skatās uz jebkādiem kontaktiem starp uzņēmējiem un ierēdņiem vai politiķiem.
Mani minētie tabu jautājumi nav vienīgie klupšanas akmeņi. Industriālās politikas īstenošanai arī nepieciešama augsta valsts un akadēmiskā sektora kapacitāte, motivēti un augsti kvalificēti ierēdņi, pasaules līmeņa pašmāju ekonomisti. Vai mums ir izdevies pacelt savu ekonomikas augstskolu vismaz līdz Igaunijas līmenim? Vai mēs vismaz mēģinām to darīt?
Ceļā uz attīstības zvaigznēm ir daudz ērkšķu un daudz darāmu darbu. Turpinot atkārtot vecus šablonus, neturpināsim pat stāvēt uz vietas, bet vēl vairāk atpaliksim. Virzība uz priekšu sevī ietver arī drosmi uzdot sev neērtus jautājumus.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
