Tā stulbā Beļģija nez kāpēc nevēlas būt tā, kas nozog kodolvalsts naudu
Rihards Kols, Eiropas Parlamenta deputāts25.12.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ir reizes, kad Eiropas Savienība rīkojas pareizi, bet to izdara nepareizā veidā. Šī ir viena no tām reizēm.
Eiropas Savienība pagājušajā nedēļā izdarīja to, kas bija vajadzīgs – nodrošināja Ukrainas budžetam nepieciešamo finansējumu nākamajiem diviem gadiem. Mēs draugus nelaimē nepametam. Ja būtu pametuši, sekas būtu bijušas katastrofālas ne tikai Ukrainai, bet arī Eiropas drošībai kopumā. Ukraina šobrīd ir Eiropas aizsardzības līnija, un ikviens, kurš to apšauba, vai nu nesaprot realitāti, vai izliekas to nesaprotam.
Vienlaikus ES arī ir izlēmusi, ka Ukrainas izdzīvošanu arī turpmāk finansēs Eiropas nodokļu maksātāji. Tas tāpēc, ka Eiropa ir izvēlējusies turpināt sargāt Krievijas - agresorvalsts - iesaldētos valsts un centrālās bankas aktīvus. Galvenokārt Beļģijā, "Euroclear" seifos, ar visām juridiskajām garantijām un tā tālāk.
Šo situāciju var mēģināt aprakstīt kā kompromisu. Kā pragmatismu. Kā sarežģītu realitāti. Taču pēc būtības aina ir vienkārša – Eiropa šobrīd agresora kapitālu aizsargā rūpīgāk nekā agresora upuri. Tas viss – politiskās drosmes trūkuma dēļ.
No bezprecedenta soļa līdz politiskai paralīzei
Kopš 2022. gada Eiropā ir iesaldēti gandrīz 300 miljardi eiro Krievijas valsts un Centrālās bankas aktīvu. 2025. gada decembra Eiropadomē šī imobilizācija tika nostiprināta uz nenoteiktu laiku, izbeidzot sešu mēnešu pārapstiprināšanas mehānismu un formāli padarot iesaldēšanu pastāvīgu. Šis lēmums - iesaldēt Krievijas aktīvus - jau 2022. gadā tika pamatoti uzskatīts par bezprecedenta soli, skaidru signālu, ka par agresiju būs jāmaksā.
Taču gandrīz četrus gadus vēlāk šis signāls ir izplēnējis. Aktīvi ir iesaldēti, bet joprojām neaizskarami. Tikmēr Ukrainas atjaunošanas izmaksas saskaņā ar jaunākajām starptautiskajām aplēsēm pārsniedz 524 miljardus eiro, un šī summa aug ar katru Krievijas palaisto raķeti. Eiropas Savienības dalībvalstis kopš 2022. gada atvēlējušas vairāk nekā 137 miljardus eiro no saviem nacionālajiem budžetiem Ukrainas bēgļu atbalstam.
Eiropas Komisijas piedāvātais risinājums – tā sauktais reparāciju aizdevums – bija juridiski izsvērts, morāli pamatots un politiski spēcīgs. Finanšu iestādes, kurās ir iesaldēti Krievijas aktīvi, aizdotu Eiropas Komisijai 210 miljardus eiro, kas savukārt izsniegtu aizdevumu Ukrainai. Reparāciju aizdevuma plāns neparedzēja iesaldēto līdzekļu konfiskāciju, bet gan to izmantošanu aizdevuma veidā, ko Krievija faktiski atmaksātu, maksājot reparācijas Ukrainai. Citiem vārdiem sakot – agresors pats segtu izmaksas par savu karu.
Šis plāns tika izgāzts.
Ne tāpēc, ka tas būtu nelikumīgs. Ne tāpēc, ka tas būtu finansiāli nesakarīgs. Bet tāpēc, ka vairākas ES dalībvalstis – Beļģija kā Euroclear mītnes valsts, kā arī Ungārija, Slovākija, Francija un citas – izvēlējās bloķēt šo risinājumu, piesedzoties ar bailēm, spiedienu un Krievijas šantāžu.
Politiskas drosmes vietā – bailes
Publiskajā telpā dominē naratīvs, ka Krievijas aktīvu izmantošana Ukrainas labā esot juridiski riskanta un varētu novest pie pienākuma maksāt Krievijai milzu kompensācijas. Šis arguments ticis atkārtots tik ilgi, ka daudzi to sākuši uztvert kā aksiomu.
Taču neatkarīgu starptautisko juristu analīze rāda ko citu – tiesvedību risks ir minimāls un lielākoties teorētisks, un nekādā veidā nav salīdzināms ar tiem riskiem, ko Eiropa uzņemas, ļaujot Krievijai turpināt karu.
Krievija nevar vērsties Starptautiskajā tiesā, jo pati neatzīst tās jurisdikciju. Divpusējie investīciju līgumi neattiecas uz suverēniem valsts aktīviem. Krievijas tiesu spriedumi Eiropā nav izpildāmi. Un jebkura prasība Eiropas jurisdikcijā nozīmētu Krievijai atteikšanos no suverēnās imunitātes – atverot durvis pretprasībām par simtiem miljardu eiro.
Ja šie riski būtu reāli, Krievija jau sen tos būtu izmantojusi. Tā to nav darījusi viena vienkārša iemesla dēļ – tā zina, ka juridiski šī spēle tai nav uzvarama.
Mīti un patiesības par iesaldēto aktīvu konfiskāciju
Mīts: Krievijas aktīvu izmantošana ir nelikumīga.
Patiesība: Starptautiskās tiesības pieļauj pretpasākumus pret valsti, kas rupji pārkāpj ANO Statūtus. Krievijas agresija pret Ukrainu tam pilnībā atbilst. Precedenti pastāv – ASV iesaldēja Irānas aktīvus pēc vēstniecības sagrābšanas 1979. gadā; pēc Irākas iebrukuma Kuveitā ANO mandātā tika izmantoti Irākas līdzekļi reparācijām.
Mīts: Tiks sagrauta Eiropas finanšu reputācija.
Patiesība: Pēc gandrīz 300 miljardu eiro iesaldēšanas 2022. gadā Eiropas finanšu sistēma nesabruka. Eiro pozīcijas pasaulē saglabājās. Taisnīgums reputāciju stiprina, nevis grauj.
Mīts: Jārespektē Krievijas suverēnā imunitāte.
Patiesība: Suverēnā imunitāte nav vairogs agresijai, kara noziegumiem un genocīdam. Pastāv princips – ex injuria jus non oritur. No netaisnības tiesības nerodas.
Mīts: Pietiek izmantot tikai procentu ienākumus.
Patiesība: Aptuveni 3–5 miljardi eiro gadā no procentiem sedz mazāk nekā vienu procentu no Ukrainas kopējiem zaudējumiem, kas pārsniedz 524 miljardus eiro.
Mīts: Konfiskācija radīs bīstamu precedentu.
Patiesība: Bīstamākais precedents būtu pretējs – ka agresija atmaksājas, ja esi pietiekami brutāls un pacietīgs.
Politiskā šantāža darbojas
Šoreiz Krievijai pat nevajadzēja žvadzināt ieročus. Pietika ar skaļiem apgalvojumiem par "zādzību", draudiem par tiesvedībām un klusu, bet mērķtiecīgu iebiedēšanu aizkulisēs. Rezultāts – Eiropas līderi atkāpās.
Ja tiešām pietiek ar šādu spiedienu, lai Eiropa ar asti starp kājām atkāptos, tad jautājums ir ne tikai par Ukrainu. Jautājums ir par mums pašiem. Cik kabeļu vēl "nejauši" jāpārrauj? Cik lidostu, kodolstaciju un militāro bāžu vēl jāparalizē ar droniem? Vai jāmirst cilvēkiem Eiropas pilsētās, lai mēs beidzot kolektīvi saprastu, ar ko mums ir darīšana?
Les Misérables Briselē – bagātie sargā "svētos" Krievijas miljardus
Beļģijas premjera atsaukšanās uz tā saukto "emocionālo gandarījumu", ko Baltijas un Austrumeiropas valstis it kā gūstot no Krievijas iesaldēto aktīvu konfiskācijas, ir ne tikai vāja, bet arī ciniska. Tā ir frāze, kas ļauj drošā attālumā esošajiem piesegt nevēlēšanos rīkoties, kamēr tiek sargāti simti miljardu eiro agresora līdzekļu.
Valstis, kas dzīvo līdzās Krievijai, neprasa atriebību un nevadās pēc emocijām. Tās vadās pēc pieredzes. Tieši šī pieredze māca, ka vilcināšanās nav piesardzība, bet uzaicinājums agresoram iet tālāk.
Les Misérables šoreiz nav stāsts par nabadzīgajiem. Tas ir stāsts par bagātajiem, kuri aiz "racionalitātes" un juridisku atrunu fasādes sargā status quo – pat ja tas nozīmē agresora naudas pasludināšanu par neaizskaramu. Te vietā atgādināt, ka Beļģija pelna no iesaldētajiem Krievijas aktīviem - nodokļu ieņēmumos no Euroclear miljardiem eiro lielajiem procentu ienākumiem (piemēram, 1,7 miljardus eiro 2024. gadā).
Pareizi lēmumi un nepabeigti darbi
Jā, Eiropas Savienība ir atradusi naudu Ukrainai. Tas ir labi un nepieciešami. Taču tas nav stāsts ar laimīgām beigām. Tas ir kompromiss, kas pasargā agresora naudu un pārliek slogu uz Eiropas pilsoņu pleciem.
Krievijas iesaldētie aktīvi neatrodas Eiropā nejauši. Tie tur ir tāpēc, ka Eiropa ir uzskatīta par drošu, tiesisku un stabilu telpu. Ja mēs šo telpu izmantojam, lai sargātu agresoru, nevis aizstāvētu upuri, tad šajā sistēmā kaut kas ir fundamentāli salūzis.
Šī diskusija nav beigusies. Un tai nevajadzētu beigties līdz brīdim, kad agresors beidzot par sevis nodarīto postažu maksās pats - nevis no malas noskatīsies, kā rēķinus apmaksā citi.
Seko mums 
Apvienotā saraksta (AS) Saeimas frakcijas deputāti vērsušies ar pieprasījumu pie iekšlietu ministra Riharda Kozlovska, prasot skaidrot ministra rīcību un atbildību par telefonkrāpniecības apkarošanu. Saskaņā ar pētījumu aģentūras «Norstat» 2025. gadā veikto aptauju 71% Latvijas iedzīvotāju ir saskārušies ar telefonkrāpniecību. Savukārt Valsts policijas dati liecina, ka 2025. gadā krāpnieki Latvijas iedzīvotājiem izkrāpuši vismaz 23,7 miljonus eiro, salīdzinot ar 16 miljoniem eiro 2024. gadā.
Tuvojas Krievijas uzsāktā pilna mēroga kara pret Ukrainu ceturtā gadadiena. Nemainīgs ir fakts, ka šis ir masīvākais un intensīvākais bruņotais konflikts Eiropā kopš 1945. gada. Krievijas agresiju raksturo bezprecedenta kara vešanas un okupācijas nosacījumu pārkāpumi Ukrainā, kuru dēļ masveidā cieš civiliedzīvotāji, civilā infrastruktūra un Ukrainas tautas vēsturiskais mantojums. Jāpieņem, ka uz jautājumu, vai šo karu varēja izbeigt ātrāk un vai to var izbeigt drīzumā, atbildes būs atšķirīgas politikas, militāro, ekonomikas un dažādu citu ekspertu vidū.
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
