Iesaki rakstu: 
Brīdī, kad pieņēmām lēmumu Latvijas dzimšanas dienu atzīmēt ar svētku salūtu, nešaubījos, ka nāksies uzklausīt kritiku par “nelietderīgi iztērētu naudu”.
Tas nav nekas jauns - jau gadiem ikviena novada domes aktivitāte, kas iziet ārpus tiešas sociālās palīdzības, tiek kritizēta, pasludināta par nevajadzīgu, lieku greznību. Vienmēr seko virkne ieteikumu, kur un kā labāk/pareizāk iztērēt paredzētos līdzekļus.
Ja līdz šim vairumā gadījumu tika piesaukti kādi pabalsti, tad šodienas aktualitāte ir Ukraina. Ir lasāmas norādes, ka salūtam paredzētos līdzekļus labāk ziedot Ukrainai, daži bez priekšstata, cik maksā modernā kara artilērija, pat izsakās, ka labāk sagādāt artilērijas lādiņus Ukrainas armijai.
Kritizētāju vidū ir pamanāmas vismaz divas ļaužu kategorijas. Tie, kuri vienmēr visu zina labāk par citiem, un tie, kuru politiskās un ideoloģiskās intereses paģēr kritizēt mūsu novada lēmumus jebkurā gadījumā.
Antropologi lēš, ka cilvēka apziņas struktūras nav īpaši mainījušās pēdējos 40 000 gadus. Par tik seniem laikiem diskutēt neņemos, bet par mazliet jaunākiem man priekšstatus bieži spēj sniegt Bībelē rakstītais.
Saistībā ar šo kritiku man prātā atbalsojās Jāņa evaņģēlija 12. nodaļa. 4.- 6. pants: “Tad Jūdass Iskariots, viens no Viņa mācekļiem, kas Viņu vēlāk nodeva, sacīja: “Kāpēc šo svaidāmo eļļu nepārdeva par trīs simts denārijiem un tos neizdalīja nabagiem?” Bet to viņš sacīja ne tāpēc, ka viņam rūpētu nabagi, bet gan tāpēc, ka viņš bija zaglis; un viņš, naudas kasi pie sevis turēdams, piesavinājās to, kas tanī tika ielikts.”
Šo atceros ik reizi, kad saņemu kritiku, ja nauda tiek iztērēta, lai godinātu to, kas ir garīga un pārlaicīga vērtība. Man šāda vērtība ir Latvijas valsts un tās neatkarība.
Tad tomēr – kādēļ, manuprāt, salūts ir laba un nepieciešama lieta? Mēs dzīvojam ne tikai no maizes vien, bet arī no tā, kas sagādā dzīvesprieku un dzīves jēgu. Cilvēks nav tikai racionāla mašīna, bet arī garīga būtne.
Lai ikdienas grūtības un rutīna būtu vieglāk panesamas, mēs mēdzam sagādāt sev mazākus vai lielākus prieka brīžus, rūpēties par to, lai mums svarīgie cilvēki justos labi, lai dzīve būtu ne vien dzīvības procesa uzturēšana, bet arī mērķtiecīgs process. Lai ne vien maciņam un prātam, bet arī sirdij būtu prieks par nodzīvotu dienu.
Jā, mēs mēdzam savu sapelnīto tērēt tam, kas mums šķiet vērtīgi, tērēt savu laiku sarunām, kopā būšanai, mīlestības un rūpju apliecinājumiem. Un tieši tas mums dod spēku, pārliecību un vēlmi darīt savu ikdienas darbu, pildīt pienākumus.
Šodien mums ir īpašs laiks. Kā tautai un valstij. Vērtības tiek sakārtotas, tiek šķirots būtiskais no nebūtiskā. Tādēļ man liekas, ka svinēt savu neatkarību, brīvību un to, ka mums, atšķirībā no tūkstošiem citu tautu, ir sava valsts, ir absolūta nepieciešamība! Tas palīdz mums apzināties, kas un kur esam, dod spēku un pārliecību turēties pie valsts un tautības idejas.
Tiem, kas iesaka šos pāris tūkstošus ziedot Ukrainai, vēlos atgādināt, ka Ogres pašvaldība savu atbalstu sniedza jau tad, kad tas vēl nebija “populāri” un vispārpieņemti. Un mēs to turpināsim darīt! Un vēl: es tiešām aicinu visus karstākos kritizētājus ierobežot savus ikdienas tēriņus, vēlmes un ērtības, lai ietaupīto ziedotu Ukrainai. Piemēram, atteikties no savas automašīnas, pārvietoties ar velosipēdu, mašīnu ziedojot Ukrainas armijai! Un to es saku bez sarkasma. Dariet tā, un daudzi būs jums pateicīgi, arī vairāk cieņas iemantosiet!
Man nāk prātā kāds sen dzirdēts nostāsts par dievbijīgu vīru, kurš visu, kas viņam bija, atdeva lūdzējiem. Labu nodomu vadīts, viņš nepamanīja, ka paša mājās sāk ciest trūkumu, ka skumjas un nespēks ir ielavījies paša ģimenē. Ar to vēlos pateikt, ka ilgtermiņā palīdzēt citiem ir spējīgs tas, kurš neatstāj novārtā savas un savu cilvēku pamatvajadzības. Dot otram var tikai tad, ja tev ir pašam! Lai neapstātos mūsu palīdzība un atbalsts Ukrainai, arī mums jābūt stipriem un pārliecinātiem par sevi! Priecīgus svētkus!
Dievs, svētī Ukrainu! Slava Latvijai!
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
