Iesaki rakstu: 
Šodien mūsu valsts proklamēšanas gadadiena. Tie, kas uzskata sevi par Latvijai piederīgiem, droši vien klāj svētku galdu, dosies vērot parādi vai salūtu, kur tādi vēl notiek. Aizdegs vakarā sarkanbaltsarkanas sveces. Tā svinīgi un... rutinēti. Gribas kaut ko vairāk. Gribas atrast godināšanai aktuālu jēgu, ne tikai pagātnes varoņdarbus un cerību par labāku nākotni. Gribas īstumu, tāpēc lasīšu Satversmi, aicinu man piebiedroties!
No visiem Satversmes 116 pantiem man aizvien svarīgākais liekas 2. pants. "Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai". Vēlreiz noliecu galvu Satversmes tēvu priekšā! Varēja taču viņi ierakstīt nacionālpatriotisko versiju "latviešu tautai", esot pat bijušas karstas diskusijas par šo formulējumu. Varēja jau arī noteikt, ka varas suverēns ir "Latvijas pilsoņi", kas neuzsvērtu nacionālo aspektu, bet to paplašinātu.
Taču viņiem pietika vieduma izvēlēties iekļaujošāko vārdu no visiem iespējamiem - ka ar varu ir apveltīta visa Latvijas tauta. Tas redz Latviju kā vienotu veselumu, kur ir vieta visiem valsts iedzīvotājiem, kam ir cieša un ilglaicīga saikne ar mūsu valsti, kas te maksā nodokļus un uztur mūsu birokrātus. Šis pants izrāda cieņu.
Ilgus gadus mēs dzīvojām, uzskatot, ka Satversmes galveno būtību izsaka tās pirmie četri panti, definējot kodolu, galvenos jēdzienu par tautu, varu, valsti un tās teritoriju. Tad pār mūsu tumšajiem nostūriem atspīdēja gaisma, un Levita kungs radīja Preambulu. Lai nu ko tur būtu domājuši Satversmes tēvi, preambula viņu "izplūdušo" jēdzienu iztulko skaidri: Latvijas valsts dibināta un atjaunota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu.
Gribu uzsvērt - šie vārdi ir pamatoti, un arī preambulā ietvertie fakti ir pareizi: šī patiešām ir vienīgā vieta uz pasaules, kur saglabāt latviešu valodu un attīstīt latviešu kultūru. Taču liela daļa no Latvijas tautas - tās, kas ietverta 2.pantā, - šajā preambulā jūtas izslēgta, kancelēta.
Jo cits teksts - ka valsts "balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības" - ir it kā nodrukāts sīkajā drukā. Un tagad tur ar "atkrieviskotāju" neredzamo tinti pierakstīts klāt - jāciena mazākumtautības, izņemot Latvijas krievus. Labprāt vispār atskaitītu viņus no tautas, bet, ja tas gluži nav iespējams, tad vismaz izmetīsim Puškinu, marginalizēsim krievu valodu un jebko, kas saistās ar krievu kultūru.
Ja no līdzdalības valsts pārvaldē atsvešināta teju trešdaļa tautas, tas rada stagnāciju, kad dažādos veidos kombinējas vieni un tie paši, kas ne par ko neatbild, jo viņi esot vienīgā iespējamā vara šajā divu trešdaļu situācijā...
Ja latviskuma īpašais statuss nav līdzsvarots ar cieņu pret mazākumtautībām, tad Satversmes 2. pants īsti nedarbojas, jo tur ir runa par visu Latvijas tautu, nevis pusi vai divām trešdaļām. Tad varu lēnām piesavinās īpašā politiķu kasta, kura dara ar valsti, ko grib. Iedzen parādos, grauj izglītību, medicīnu, zinātni, bāž nagus pensionāru maciņos... Vai valstī ar katastrofālu demogrāfiju un ekonomiku, kas tuvojas šim stāvoklim, latvietība tagad ir pasargāta, vai garantēta tās pastāvēšana cauri gadsimtiem?
Atceros, pirms gadiem trim, kovidlaika karstumā, kāda augsta amatpersona* neapdomīgi izmeta frāzi - kas būs, ja katrs celtnieks iedomāsies Satversmi lasīt! Ar to domājot, ka par valsts Konstitūciju spriest drīkst tikai augsti mācīti un juridiskās zinībās svaidīti prāti. Es tam nepiekrītu! Tieši aicinu visus Latvijas tautai piederīgos lasīt Satversmi, domāt par to ne tikai pēc burta, bet arī jēgas. Un tieši šodien tam ir īstā diena!
* Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
