Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

[1.1] 2021.gada 19.aprīlī Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Brasas iecirknī uzsākts kriminālprocess Nr.11094026821 pēc piederības pie noziedzīga nodarījuma grupas objekta saskaņā ar Krimināllikuma XVIII nodaļu, pamatojoties uz manu 2020.gada 6.novembra iesniegumu (turpmāk – iesniegums). Neatkārtojot visus iesniegumā atspoguļotos apstākļus, norādu, ka starp mani (iepriekš Gints Grosfogels) un Akciju sabiedrību “HANSABANKA” (šobrīd nosaukums Swedbank AS), reģistrācijas numurs: 40003074764, tika noslēgts Aizdevuma līgums Nr.06-032411-PK. Saskaņā ar šo aizdevuma līgumu man kā fiziskai personai bija izsniegts aizdevums 1 700 000 EUR apmērā.

Pamatojoties uz aizdevuma līguma 2.7.punktu, aizdevuma summas atmaksa un procentu samaksa notiek, Aizdevējam Aizņēmēja vārdā norakstot attiecīgu naudas līdzekļu summu no Aizņēmēja norēķinu konta, savukārt Aizņēmējam bija jānodrošina kontā (t.i., Nr.LV18HABA0551006003217) nepieciešamo līdzekļu apmērs aizdevuma summas atmaksai un procentu samaksai.

Taču laika posmā no 2006.gada 29.marta, kad attiecīgais aizdevuma līgums noslēgts, līdz 2009.gada jūnijam HANSABANKA (šobrīd nosaukums Swedbank AS) veica patvaļīgu naudas līdzekļu pārskaitījumus gan no mana norēķinu konta, gan no mana individuālā komersanta (IK Gints Grosfogels, reģistrācijas numurs: 50002104211, konta Nr.LV86HABA0551012581794), šos naudas līdzekļus novirzot nevis saistību dzēšanai saskaņā ar attiecīgo aizdevuma līgumu, bet gan citu personu saistību dzēšanai.

Kopumā no mana un IK Gints Grosfogels norēķinu konta patvaļīgi pārskaitīti pašas HANSABANKA (šobrīd nosaukums Swedbank AS) norēķinu kontos man piederošie naudas līdzekļi 2 590 200 EUR apmērā.

Iesniegumā izklāstīju un sniedzu pamatojumu par to, ka HANSABANKA (šobrīd nosaukums Swedbank AS) veica Krimināllikuma 177.panta trešajā daļā paredzēto krāpšanu, kas izdarīta lielā apmērā, un 179.panta trešajā daļā paredzēto piesavināšanos, kas izdarīta lielā apmērā.

Kā jau iesniegumā norādīts, tad lai gan civillietas Nr.C04271309 izskatīšanas gaitā mana prasība tika noraidīta un tika apmierināta HANSABANKA (šobrīd nosaukums Swedbank AS) pretprasība, apskatot un izvērtējot attiecīgās civillietas materiālus konstatēju, ka lietas izskatīšanas gaitā HANSABANKA (šobrīd nosaukums Swedbank AS) vai tās pilnvarotie pārstāvji (zvērināts advokāts Romualds Vonsovičs un citi viņa advokātu biroja pārstāvji) tiesā iesniedza viltotu “dokumentu”, kuru nekad neesmu parakstījis ne savā, ne arī individuālā komersanta vārdā. Savukārt tiesa šo “dokumentu” izmantoja kā būtisku pierādījumu ar ko pamatota naudas līdzekļu piedziņa no manis. Tieši tādēļ visa civillietas ietvaros piedzītā naudas summa uzskatāma par līdzekļiem, ko HANSABANKA (šobrīd nosaukums Swedbank AS) pasavinājusies no manis, veicot krāpšanu.

Gan ar iesniegumu pievienotajos civillietas materiālos, gan atsevišķi pārkopētā veidā ir iesniegts attiecīgais “dokuments”, ar kuru es it kā esot pilnvarojis HANSABANKA (šobrīd nosaukums Swedbank AS) norakstīt naudas līdzekļus no sev piederošā individuālā komersanta norēķinu konta citu juridisko personu kredītsaistību dzēšanai. Taču kā jau iesniegumā norādīju, tad šādu “dokumentu” es neesmu nedz parakstījis, nedz arī iesniedzis HANSABANKA (šobrīd nosaukums Swedbank AS). Bez tam civillietas Nr.C04271309 materiālos neatrodas šāda “dokumenta” orģināls un to tiesas sēdē arī neuzrādīja HANSABANKA (šobrīd nosaukums Swedbank AS). Tādēļ lēmumā arī kļūdaini un neatbilstoši faktiskajiem apstākļiem ir norādīts, ka tiesas sēdē attiecīgais “dokumenta” oriģināls ir ticis uzrādīts.

Tomēr vēlāk uzsāktais kriminālprocess, kura ietvaros patiesībā nekas īsti netika izmeklēts (skat. tālāk: 2.punktu), tika izbeigts.

[1.2] Pēc tam, kad saņēmu paziņojumu par kriminālprocesa izbeigšanu, Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Brasas iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas vecākajai inspektorei Karīnai Marnauzai (turpmāk – procesa virzītāja) nosūtīju pieteikumu, pirmkārt, par lūgumu izsniegt lēmuma par kriminālprocesa Nr.11094026821 izbeigšanu kopiju un, otrkārt, par iespēju nodrošināt iepazīšanos ar krimināllietas Nr.11094026821 materiāliem (turpmāk – pieteikums). Sākotnēji pieteikumā ietvertie lūgumi tika noraidīti, bet pēc sūdzību iesniegšanas tie tika apmierināti, pamatojoties uz Rīgas Ziemeļu prokuratūras prokurores V. Dobrovļaņinas 2021.gada 6.decembra lēmumu.

Šajā saistībā norādu, ka 2022.gada 17.martā kopā ar juridiskās palīdzības sniedzēju iepazinos ar visiem krimināllietas Nr.11094026821 materiāliem un saņēmu no procesa virzītājas 2021.gada 12.jūlija lēmumu par kriminālprocesa Nr.11094026821 izbeigšanu (turpmāk – 12.jūlija lēmums). Lēmumā norādīts, ka saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 339.panta otro daļu man ir tiesības šo lēmumu pārsūdzēt 10 dienu laikā no saņemšanas dienas, sūdzību iesniedzot Rīgas Ziemeļu prokuratūrai.

Attiecīgi sagatavoju 2022.gada 25.marta sūdzību par 12.jūlija lēmumu (turpmāk – 25.marta sūdzība) un iesniedzu izmeklēšanu uzraugošajai prokurorei. Taču šobrīd esmu saņēmis Rīgas Ziemeļu prokuratūras prokurores Viktorijas Dobrovļaņinas (turpmāk – prokurore) 2022.gada 25.aprīļa lēmumu par sūdzības izskatīšanu kriminālprocesā Nr.11094026821 (turpmāk – 25.aprīļa lēmums), ar kuru nolemts atzīt par likumīgu 12.jūlija lēmumu, noraidot 25.marta sūdzību.

No 25.aprīļa lēmuma ir redzams, ka prokurore diemžēl pamatā ir formāli sniegusi atbildi uz 25.marta sūdzībā ietvertajiem argumentiem, kā arī, balstoties uz turpmāk norādītajiem argumentiem, secināms, ka 25.aprīļa lēmums ir nepamatots. Tādēļ saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 337.panta otrās daļas 3.punktu iesniedzu šo sūdzību par 25.aprīļa lēmumu.

[2] Juridiskais pamatojums

25.aprīļa lēmumā norādīts, ka procesa virzītāja ir atreferējusi kriminālprocesa materiālus, cik tas ir nepieciešams nolēmuma pamatošanai un ir pietiekami un pamatoti argumentējusi sava nolēmuma secinājumu. Šajā ziņā uzreiz izceļams, ka saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 320.panta ceturto daļu attiecīgajā nolēmumā, balstoties uz aprakstošajā daļā norādītajiem apstākļiem, ir jānorāda tostarp secinājumi, argumenti, uz kuru pamata tiek taisīts nolēmums, t.sk. norādot apsvērumus, kuru dēļ kādi argumenti tiek akceptēti vai noraidīti, tiesību normas, uz kuru pamata nolēmuma pieņēmējs izdara savus secinājumus (procesuālās, materiālās tiesību normas), atsauces uz izmantotajiem citiem tiesību avotiem, kā arī konstatēto lietas apstākļu juridiskais novērtējums un secinājumi par izlemjamo jautājumu.[1]

Arī jaunākajā Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē ir uzsvērts pienākums lēmumā izklāstīt būtiskākos lietas apstākļus, proti, procesa dalībnieki var sagaidīt konkrētu un skaidru atbildi uz tiem argumentiem, kas ir izšķiroši iznākumā[2] un ir pienākums sniegts konkrētu un skaidru atbildi uz lietas iznākumam izšķirošajiem argumentiem, t.i., tiesas spriedumos būtu pienācīgi jānorāda to pamatā esošie iemesli, jo sabiedrībai īpaši apsūdzētajam jāspēj saprast spriedums.[3] Tāpat arī juridiskajā literatūrā norādīts, lai, pamatojot nolēmumus, veidotos pilnīga juridiskā argumentācija, ir jāpamato ne tikai loģiskais secinājums, kura pamatā ir jau gatavas premisas (t.s. iekšējais pamatojums), bet arī tas, kā šīs premisas ir veidojušās, piemēram, kādēļ ir izraudzītas konkrētas interpretācijas metodes vai tieši konkrēti fakti atzīti par pielietojamiem, bet citi noraidīti (t.s. ārējais pamatojums).[4]

Ne 12.jūlija lēmumu, ne arī 25.aprīļa lēmumu nevar uzskatīt par atbilstošu minētajiem priekšrakstiem. Tāpat man nav saprotams, kāpēc prokurore ir noraidījusi 25.marta sūdzībā atspoguļotos argumentus.

a) pieņemot 25.aprīļa lēmumu, prokurore nav vērtējusi apstākli, ka nekāda papildu iegūtā informācija (pierādījumi) pēc kriminālprocesa uzsākšanas nav bijusi par pamatu procesa virzītājas secinājumam, ka nav noticis noziedzīgs nodarījums

Iepazīstoties ar krimināllietas Nr.11094026821 materiāliem, secināms, ka principā, neskaitot manis iesniegtos dokumentus (t.sk. divus civillietas Nr.C04271309 sējumus) 2021.gada 12.maijā, ir iegūta manas tobrīd pilnvarotās pārstāves Lienes Zamazlovas-Kazikovas liecība, kā arī sagatavots 2021.gada 24.maija ierosinājums izmeklēšanas tiesnesim pieņemt lēmumu par neizpaužamu ziņu sniegšanu no kredītiestādes un rezolūcijas veidā saņemts Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesneses I. Milleres apstiprinājums pieprasīt no Swedbank AS tās rīcībā esošās neizpaužamās ziņas. Tāpat procesa virzītāja atbilstoši Kriminālprocesa likuma 190.panta pirmajai daļai pieprasīja Swedbank AS izsniegt noteiktu informāciju, dokumentus. Taču pretēji Kriminālprocesa likumā paredzētajam un formāli atrakstoties Swedbank AS to nav darījusi.

Tomēr arī no šīs informācijas procesa virzītājai nav izdevies iegūt ziņas, kas pamatotu, ka apskatāmajā situācijā nav noticis noziedzīgs nodarījums.

Manuprāt, kopš kriminālprocesa uzsākšanas procesa virzītāja, vadot šo kriminālprocesu, nav veikusi visas sagaidāmās izmeklēšanas darbības un nav nodrošinājusi, ka Swedbank AS izpilda kriminālprocesuālo pienākumu un ievēro Kriminālprocesa likumā paredzēto. Pretējā gadījumā man ir grūti izskaidrot, kādēļ procesa virzītāja nav saņēmusi no Swedbank AS pieprasīto informāciju, kurai ir būtiska nozīme apskatāmajā situācijā. Turklāt Kriminālprocesa likuma 188.pantā ir paredzēta izņemšanas kārtība.

Proti, procesa virzītāja kriminālprocesa Nr.11094026821 ietvaros Swedbank AS ir nosūtījusi gan Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesneses I. Milleres apstiprinājumu pieprasīt no Swedbank AS tās rīcībā esošās neizpaužamās ziņas, gan arī vairākus informācijas pieprasījumus Swedbank AS, pieprasot konkrētas ziņas par faktiem (skat., piem., 3.sēj. l.l. 164., 166., 172.). Savukārt Swedbank AS uz tiem nav sniegusi atbildi pēc būtības, bet gan mākslīgi radījusi it kā pamatu tam, kādēļ tai nav jāsniedz ziņas par faktiem.

Piemēram, Swedbank AS norāda uz Latvijas Republikas Advokatūras likuma 6.pantā paredzēto, kas patiesībā pamatā attiecās uz advokātu, nevis klientu. Taču minētā panta otrās daļas 5.punktu, kur paredzēts aizliegums pieprasīt no klientiem ziņas par advokātu sniegtās palīdzības faktu, ir principā atzinusi pati Swedbank AS. Tas ir tādēļ, ka Swedbank AS pati norāda uz advokātu sniegtās palīdzības faktu. Savukārt procesa virzītājas pieprasītā informācija pirmsšķietami pat hipotētiski nevarētu attiekties uz advokāta sniegtās palīdzības saturu. Proti, ir apšaubāms, ka šāda informācija tik tiešām varētu saturēt advokāta sniegtās palīdzības saturu:

informācija par kredītu speciālistiem/projektu vadītājiem/juristiem vai citām Swedbank AS amatpersonām, kuras bija kā kontaktpersonas attiecībās ar mani vai IK Gints Grosfogels laika posmā no 2006.gada 1.janvāra līdz 2017.gada 31.decembrim;

informācija par to, vai Swedbank AS Aizdevuma atgūšanas daļas jurista palīdze Līga Balcere 2011.gadā bija tiesīga apliecināt dokumentu norakstu pareizību;

informācija par Swedbank AS pārstāvjiem, kuri ir piedalījušies civillietas Nr.C04271309 izskatīšanā.

Tāpat arī jāņem vērā Latvijas Republikas Advokatūras likuma 6.panta ceturtajā daļā paredzētais, ka par juridiskās palīdzības sniegšanu nav atzīstama advokāta nelikumīga darbība klienta interesēs, kā arī darbība klienta nelikumīga nodarījuma veicināšanai.

Savukārt t.s. bankas un klienta noslēpums šajā situācijā nav attiecināms, jo, pirmkārt, šo informāciju pieprasa procesa virzītāja konkrēta kriminālprocesa ietvaros (tostarp ir izmeklēšanas tiesneša lēmums) un, otrkārt, attiecīgais bankas klients esmu es pats. Tādēļ nenoliedzami pats piekrītu, ka Swedbank AS izpauž informāciju par maniem kontiem, veiktajiem darījumiem u. tml.

Turklāt, atbildot uz Swedbank AS sūdzību, izmeklēšanu uzraugošā prokurore V. Dobrovļaņina nepārprotami norādīja, ka kriminālprocesa pārbaudes gaitā netika iegūtas ziņas, kas norādītu, ka procesa virzītāja negodprātīgi izmanto savas amata pilnvaras un kriminālprocesuālo regulējumu, lai kaitētu bankas likumīgajām interesēm.

Līdz ar to, ņemot vērā šādu Swedbank AS rīcību, atzīstams, ka procesa virzītājai bija pamats lemt par izņemšanas vai kratīšanas veikšanu, nolūkā iegūt nepieciešamos dokumentus un informāciju. Tas arī ir norādīts juridiskajā literatūrā – Kriminālprocesa likuma 190.panta komentārā.[5]

Turklāt šāda pozīcija no Swedbank AS puses nenoliedzami ļauj izdarīt secinājumus par attiecīgās lietas apstākļiem man par labu. Būtu grūti arī iztēloties, ka šāda starptautiski zināma banka un/vai tās pilnvarotās personas, rīkodamies tiesiski, izvēlētos šādu pozīciju un formāli atrakstītos tik, manuprāt, elementārās lietās. Pie tam Swedbank AS nav pat sniegusi konkrētu atbildi uz procesa virzītājas pieprasījumu par “dokumenta” izsniegšanu. Tas savukārt liek domāt, ka šāda “dokumenta” nemaz nav vai arī ir kāda cita problēma, kas varētu norādīt uz prettiesisku Swedbank AS darbību.

Tāpat kriminālprocesa Nr.11094026821 ietvaros neesmu nopratināts un man nav uzrādīts attiecīgais “dokuments”, lai kriminālprocesā sniegtu papildu ziņas par to. Pie tam kriminālprocesā Nr.11094026821 nav pat nozīmēta dokumenta ekspertīze un, vadoties no šīs lietas apstākļiem, eksperta atzinums būtu viens no būtiskākajiem pierādījumiem. Savukārt citu informāciju varēja iegūt arī uzaicinot sniegt liecību Swedbank AS pārstāvjus, t.sk. Līgu Balceri, kura kā jurista palīdze ir apliecinājusi attiecīgā “dokumenta” kopijas pareizību. Turklāt Līgas Balceres liecībai, manuprāt, vajadzēja būt vienai no pirmajām, lai būtu atbilstoša izmeklēšana.

Taču nekas no minētā, man šobrīd nezināmu apstākļu dēļ, nav darīts. Savukārt gadījumā, ja vismaz iepriekš minētās darbības būtu veiktas, tad tiktu arī konstatēts, ka attiecībā pret mani ir noticis noziedzīgs nodarījums. Sevišķi tas attiecās uz “dokumenta” iegūšanu no Swedbank AS un ekspertīzes nozīmēšanu.

Manuprāt, ir absurdi runāt par atbilstošu izmeklēšanu situācijā, kur netiek nodrošināta pat “dokumenta” iegūšana un pakārtoti ekspertīzes nozīmēšana tam.

Taču prokurore, pieņemot 25.aprīļa lēmumu, nevienu no minētajiem argumentiem nav vērtējusi un atspēkojusi.

b) pieņemot 25.aprīļa lēmumu, prokurore nav atbilstoši vērtējusi to, ka procesa virzītāja nolēma izbeigt kriminālprocesu Nr.11094026821, balstoties it kā uz vienu apstākli

25.marta sūdzībā prokurores uzmanību vērsu uz to, ka, skatot lēmumā norādīto, secināms, ka procesa virzītāja nolēma izbeigt kriminālprocesu Nr.11094026821, balstoties it kā uz vienu apstākli. Proti, “No lietas materiāliem redzams, ka minētais dokuments ir iesniegts tiesā 2011.gada 15.jūlijā kopā ar atbildētājas AS “Swedbank” paskaidrojumiem, tas ir pievienots lietai. Līdz pirmās instances tiesas sēdei 2012.gada 20.martā prasītājam bija pietiekoši daudz laika, lai iepazītos ar 2007.gada 14.februāra pilnvarojumu un izmantotu savas tiesības Civilprocesa likuma noteiktajā kārtībā, apstrīdēt to vai iesniegt pieteikumu par rakstveida pierādījuma viltojumu pirmās instances tiesā.” Pārējais lēmumā ir vienīgi atreferējums no citiem dokumentiem.

Šajā ziņā tika norādīts, ka Civilprocesa likumā nav nemaz paredzēta iespēja veikt dokumentu ekspertīzi un tiesnesim nemaz nav kompetences lemt par viltojumu, kā arī civillietas Nr.C04271309 izskatīšanā piedalījās zvērināts advokāts, nevis es. Savukārt attiecīgo “dokumentu”, kā jau es iesniegumā esmu norādījis, konstatēju vienīgi pēc tam, kad atkāroti apskatīju un izvērtēju civillietas materiālus. Pie tam civillietās ir pavisam cits pierādīšanas standarts un strīdus priekšmets. Proti, kriminālprocesā pierādīšanas standarts (t.i., līmenis, kādā jābūt pierādītiem pierādīšanas priekšmetā ietilpstošiem faktiem) ir augstāks – ārpus šaubām.[6] Tāpēc uzsākto kriminālprocesu ir savā ziņā nekorekti salīdzināt ar civillietu.

Minētais atspēko arī 25.aprīļa lēmumā ietverto prokurores norādi par to, kāpēc netika it kā izmantotas tiesības iesniegt pieteikumu par rakstveida pierādījuma viltojumu. Taču jebkurā gadījumā šis neattaisno pasīvo kriminālprocesa virzību, par ko izteicos iepriekšējajā apakšpunktā.

c) prokurore atzīst, ka procesa virzītājai mutvārdos ir doti norādījumi tostarp izvērtēt jautājumu par kriminālprocesa izbeigšanu

25.marta sūdzībā norādīju, ka kuluāros ir zināms par zvērināta advokāta Romualda Vonsoviča un virsprokurora Armīna Meistera tuvajām attiecībām, kas, manuprāt, šajā situācijā arī ietekmēja kriminālprocesa turpmāku virzību. Mani nepārsteidz, ka Swedbank AS 2021.gada 3.jūnija iesniegumu “par Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Brasas iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas darbību likumības un pamatotības izvērtēšanu” (turpmāk – 3.jūnija iesniegums) adresēja Rīgas tiesas apgabala prokuratūra virsprokuroram Armīnam Meisteram[7], nevis izmeklēšanu uzraugošajam prokuroram, kas pēc piekritības būtu Rīgas Ziemeļu prokuratūrā. Pie tam pašā 3.jūnija iesniegumā ir atsauce uz Kriminālprocesa likuma 37.pantu, kur regulēta izmeklēšanu uzraugošā prokurora kompetence, nevis amatā augstāka prokurora kriminālprocesā kompetence vai virsprokurora kompetence.

Tāpat būtisks apstāklis ir tas, ka Rīgas Ziemeļu prokuratūras prokurores V. Dobrovļaņinas 2021.gada 30.jūnija lēmumā “Par sūdzības izskatīšanu” norādīts: “Vienlaikus informēju, ka procesa virzītājai K. Marnauzai doti prokurora norādījumu par kriminālprocesa turpmāku virzību.” Un attiecīgi nākamais dokuments pēc astoņām darba dienām ir lēmums, ar kuru nolemts izbeigt kriminālprocesu Nr.11094026821.

Tādēļ secinājums par izmeklēšanu uzraugošā prokurora norādījumu par kriminālprocesa turpmāku virzību, manuprāt, ir viens – izbeigt kriminālprocesu Nr.11094026821. Ko patiesībā netieši arī apstiprināja pati prokurore savā 25.aprīļa lēmumā. Lieki piebilst, ka krimināllietas materiālos nekādi prokurora norādījumi procesa virzītājai nav atrodami.

d) citi būtiski argumenti, kurus, pieņemot 25.aprīļa lēmumu, prokurore nav vērtējusi

25.marta sūdzībā skaidrots, ka Krimināllikuma 177.panta pirmās daļas dispozīcijā paredzēta atbildība par svešas mantas vai tiesību uz šādu mantu iegūšanu, ļaunprātīgi izmantojot uzticēšanos vai ar viltu (krāpšana). Augstākā tiesa ir norādījusi, ka viens no krāpšanas izpausmes veidiem ir apzināti nepatiesu ziņu paziņošana.[8] Tāpat Augstākā tiesa ir norādījusi, ka krāpšana var izpausties apzinātās darbībās, kuras vērstas uz mantas īpašnieka maldināšanu un nepatiesas ziņas var attiekties uz jebkuriem apstākļiem, tai skaitā uz juridiskiem faktiem un notikumiem.[9] Turklāt juridiskajā literatūrā norādīts, ka viltus Krimināllikuma 177.panta izpratnē var izpausties ne tikvien rakstiski un mutvārdos, bet arī var būt ietverts viltotā dokumentā vai arī izpausties šāda viltojuma izmantošanā.[10] Arī judikatūrā atzīts, ka tas var būt ietverts viltotā dokumentā vai arī izpausties šāda viltojuma izmantošanā.[11]

Kā jau iepriekš minēju, tad attiecīgo “dokumentu”, ar kuru es it kā esmu pilnvarojis HANSABANKA (šobrīd nosaukums Swedbank AS) norakstīt naudas līdzekļus no sev piederošā individuālā komersanta norēķinu konta citu juridisko personu kredītsaistību dzēšanai, neesmu nedz parakstījis, nedz arī iesniedzis HANSABANKA (šobrīd nosaukums Swedbank AS). Savukārt tiesa šo “dokumentu” izmantoja kā būtisku pierādījumu ar ko pamatota naudas līdzekļu piedziņa no manis.

Arī tiesu praksē ir uzsvērts, ka mantas iegūšanas paņēmieni var izpausties visdažādākajā veidā, arī kā mantas saņemšana izmantojot viltotus dokumentus.[12] Krāpšanas gadījumā nozieguma priekšmets var būt gan kustama manta, gan nekustama manta.[13] Turklāt tiesu praksē ir atzīts, ka krāpšanas priekšmets var būt arī nauda.[14]

Tāpat tiesu praksē atzīts, ka personas darbības, izmantojot viltojumu, nolūkā izdarīt krāpšanu kvalificējamas kā patstāvīgs noziedzīgs nodarījums, proti, saskaņā ar Krimināllikuma 275.panta otro daļu “Dokumenta, zīmoga un spiedoga viltošana un viltota dokumenta, zīmoga un spiedoga realizēšana un izmantošana”.[15] Ja persona ne tikai vilto dokumentu, bet arī izmanto šo dokumentu, lai maldinātu citu personu un ar viltu iegūtu svešu mantu, noziedzīgais nodarījums kvalificējams kā noziedzīgu nodarījumu kopība saskaņā ar Krimināllikuma 275.panta otro daļu un 177.panta attiecīgo daļu.[16] Turklāt būtiski norādīt, ka apstāklis, ka viens noziedzīgs nodarījums tiek izdarīts, lai atvieglotu vai nodrošinātu cita noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, neizslēdz personas pienākumu atbildēt par visām izdarītajām noziedzīgām darbībām.[17]

Pie tam pastāv iespēja, ka apskatāmajā situācijā noziedzīgās darbības ir veikusi organizēta grupa Krimināllikuma 21.panta pirmās daļas izpratnē. Par to var liecināt tas, ka organizētas grupas dalībnieki iepriekšējas vienošanās laikā ir sadalījuši pienākumus kopīgi veicamajā noziegumā, kā arī – atbilstoši lomu sadalījumam visiem grupas dalībniekiem nav jāpiedalās tieši nozieguma izdarīšanā.[18]

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 369.panta pirmo daļu kriminālprocesa uzsākšanas iemesls ir tādu ziņu iesniegšana izmeklēšanas iestādei, prokuratūrai vai tiesai (turpmāk – par kriminālprocesa norisi atbildīgā iestāde), kuras norāda uz iespējama noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, vai šādu ziņu iegūšana par kriminālprocesa norisi atbildīgā iestādē. Konkrētajā gadījumā, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 369.panta otro daļu, šādas ziņas ir iesniedzis cietušais – kā iesniegumu, norādot situācijas faktiskos apstākļos un sniedzot iespējamā noziedzīgā nodarījuma juridisko vērtējumu. Turklāt būtiski ņemt vērā Senāta judikatūrā nostiprināto atziņu, ka iesniegumā tā iesniedzējam nav obligāti jānorāda kāds noziedzīgs nodarījums ir noticis, t.i., persona ir tiesīgs informēt izmeklēšanas iestādi par savām bažām par iespējamu normatīvo aktu pārkāpumu.[19] Savukārt atbilstoši Kriminālprocesa likuma 370.panta pirmajai daļai kriminālprocesu var uzsākt, ja pastāv reāla iespēja, ka noticis noziedzīgs nodarījums. Konkrētajā gadījumā ar lielu pārliecību var izdarīt apgalvojumu, ka ir notikusi krāpšana, jo šobrīd precīzi nenoskaidrota persona vai personas, izmantojot viltotu dokumentu, ir ieguvusi naudas līdzekļus lielā apmērā. Turklāt Kriminālprocesa likuma 370.panta otrā daļa noteic: “Kriminālprocesu var uzsākt arī tad, ja ziņas satur informāciju par iespējamu notikušu noziedzīgu nodarījumu un tās ir iespējams pārbaudīt tikai ar kriminālprocesa līdzekļiem un metodēm.”

Lai noskaidrotu, vai iesniegumā aprakstītajās darbībās ir saskatāmas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes vai arī cita noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes, ir nepieciešams veikt atbilstošas izmeklēšanas darbības.

Vēl jo vairāk – atbilstoši Kriminālprocesa likuma 6.pantam “Amatpersonai, kura pilnvarota veikt kriminālprocesu, ikvienā gadījumā, kad kļuvis zināms kriminālprocesa uzsākšanas iemesls un pamats, ir pienākums savas kompetences ietvaros uzsākt kriminālprocesu un novest to līdz Krimināllikumā paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam”. Jāpiekrīt tiesību doktrīnā norādītajam, ka Latvijas kriminālprocesā tiek atzīts obligātuma princips (legality principle) pretēji lietderīguma (izdevīguma) principam (opportunity principle).[20] Tādēļ, pastāvot nepieciešamajiem priekšnoteikumiem, kriminālprocess ir obligāti uzsākams neatkarīgi no jebkādiem lietderības apsvērumiem.[21]

Tāpat no Kriminālprocesa likuma 1.panta (Kriminālprocesa likuma mērķis) izriet nepieciešamība pēc krimināltiesisko attiecību taisnīga noregulējuma. Savukārt taisnīgs krimināltiesisko attiecību noregulējums aptver ne tikai attieksmi pret personu, attiecībā uz kuru izteikts pieņēmums, ka tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, bet arī citām ar noziedzīgu nodarījumu saistībām personām, kā arī ņemot vērā krimināltiesību publiski tiesisko raksturu, sabiedrību kopumā.[22] Jānorāda, ka īpaša vieta mūsdienu kriminālprocesā atvēlēta personai, kura cietusi noziedzīgā nodarījumā. Lai nodrošinātu taisnīgu krimināltiesisko attiecību noregulējumu, arī cietušās personas intereses ir respektējamas un ievērojamas, nodrošinot tās aizsardzību, iespējas saņemt kompensāciju par noziedzīga nodarījuma rezultātā radīto kaitējumu utt.[23]

Taču, pieņemot 25.aprīļa lēmumu, prokurore šos argumentus nav vērtējusi. Tāpat no 25.aprīļa lēmuma nav redzams, kāpēc tie ir noraidīto. Tāpēc kā jau šīs sūdzības sākumā norādīju, tad 25.aprīļa lēmums nav pamatots un neatbilst Kriminālprocesa likuma 320.panta ceturtajā daļā paredzētajiem priekšrakstiem.

Līdz ar to, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 6.pantu, 46.pantu, 95.panta pirmo daļu, 96.panta pirmo daļu, 369.panta pirmo daļu un 370.pantu,

lūdzu:

atcelt Viktorijas Dobrovļaņinas 2022.gada 25.aprīļa lēmumu par sūdzības izskatīšanu kriminālprocesā Nr.11094026821;

dot norādījumus Rīgas Ziemeļu prokuratūras prokurorei Viktorijai Dobrovļaņinai atbilstoši izvērtēt manu 2022.gada 25.marta sūdzību par Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Brasas iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas vecākās inspektores 2021.gada 12.jūlija lēmumu par kriminālprocesa Nr.11094026821 izbeigšanu.


[1]           Skat.: Zeppa-Priedīte V. Kriminālprocesa likuma 320.panta komentārs. Grām.: Kriminālprocesa likuma komentāri. A daļa. Zinātniska monogrāfija prof. Kristīnes Stradas-Rozenbergas zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 857.lpp.

[2]           Skat.: Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2020.gada 27.februāra sprieduma lietā “LOBZHANIDZE AND PERADZE v. GEORGIA” (iesniegumi Nr.21447/11 un Nr.35839/11) 66.punktu; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007.gada 15.februāra sprieduma lietā “AFFAIRE BOLDEA v. ROMANIA” (iesniegums Nr.19997/02) 30.punktu.

[3]           Skat.: Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017.gada 11.jūlija sprieduma lietā “MOREIRA FERREIRA v. PORTUGAL (No.2)” (iesniegums Nr.19867/12) 84.punktu; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013.gada 29.oktobra sprieduma lietā “S.C. IMH SUCEAVA S.R.L. v. ROMANIA” (iesniegums Nr.24935/04) 40.punktu.

[4]           Skat.: Hartmane L. Juridiskā argumentācija tiesu nolēmumos. Grām.: Juridiskās metodes pamati. 11 soļi tiesību normu piemērošanā: Rakstu krājums/Dr.habil.iur., profesora Edgara Meļķiša zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Universitāte, 2003, 208.lpp.

[5]           Skat. Meikališa Ā. Kriminālprocesa likuma 190.panta komentārs. Grām.: Kriminālprocesa likuma komentāri. A daļa. Zinātniska monogrāfija prof. Kristīnes Stradas-Rozenbergas zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 568.lpp.

[6]           Skat. Strada-Rozenberga K. Kriminālprocesa likuma 124.panta komentārs. Grām.: Kriminālprocesa likuma komentāri. A daļa. Zinātniska monogrāfija prof. Kristīnes Stradas-Rozenbergas zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 418.lpp.

[7]           3.jūnija iesniegumā kļūdaini norādīts uzvārds “Meistaram”.

[8]           Skat. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2008.gada 4.novebra lēmums lietā Nr. SKK-405/2008 (Krimināllieta 11517004206). Pieejams: www.at.gov.lv

[9]           Skat. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2008.gada 4.novebra lēmums lietā Nr. SKK-405/2008 (Krimināllieta 11517004206). Pieejams: www.at.gov.lv

[10]         Skat. Krastiņš U., Liholaja V., Hamkova D. Krimināllikuma komentāri. Trešā daļa (XVIII–XXV nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2019, 44.lpp.

[11]         Skat. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta 2016.gada 20.aprīļa lēmums lietā Nr.SKK-40/2016.

[12]         Skat. Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta 2018.gada 28.marta lēmums lietā Nr.SKK-49/2018, 14.punkts. Pieejams: www.at.gov.lv

[13]         Skat. Krastiņš U., Liholaja V., Hamkova D. Krimināllikuma komentāri. Trešā daļa (XVIII–XXV nodaļa). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 43.lpp.

[14]         Skat. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2011.gada 19.decembra lēmums lietā Nr.SKK-671/2011. Pieejams: www.at.gov.lv

[15]         Skat. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Tiesu prakse lietās par krāpšanu 2008/2009, 62.lpp. Pieejams: www.at.gov.lv

[16]         Skat. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Tiesu prakse lietās par krāpšanu 2008/2009, 62.lpp. Pieejams: www.at.gov.lv

[17]         Skat. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Tiesu prakse lietās par krāpšanu 2008/2009, 61.lpp. Pieejams: www.at.gov.lv

[18]         Skat. Krastiņš U. Liholaja V. Krimināllikuma komentāri. Pirmā daļa (I–VIII2 nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 109.lpp.

[19]         Augstākās tiesas 2012.gada 26.janvāra lēmums lietā Nr.SKK-26/2012. Pieejams: www.at.gov.lv.

[20]         Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K. Taisnīgums kriminālprocesā. “Jurista Vārds”, 29.11.2011., Nr. 48 (695).

[21]         Skat. Strada-Rozenberga K. Kriminālprocesa likuma 6.panta komentārs. Grām.: Kriminālprocesa likuma komentāri. A daļa. Zinātniska monogrāfija prof. Kristīnes Stradas-Rozenbergas zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 37.lpp.

[22]         Strada-Rozenberga K. Kriminālprocesa likuma 1.panta komentārs. Grām.: Kriminālprocesa likuma komentāri. A daļa. Zinātniska monogrāfija prof. Kristīnes Stradas-Rozenbergas zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 24.lpp.

[23]         Strada-Rozenberga K. Kriminālprocesa likuma 1.panta komentārs. Grām.: Kriminālprocesa likuma komentāri. A daļa. Zinātniska monogrāfija prof. Kristīnes Stradas-Rozenbergas zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 25.lpp.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Nenopietnā rotaļa

FotoVasaras saulgrieži ir laiks, kad pati daba uz brīdi sastingst, lai ceļu pretī gaismai mainītu uz ceļu pretim tumsai. Attieksme pret gaismu un tumsu ir būtiska katra cilvēka dzīves sastāvdaļa, tā ietekmē ne tikai viņa ikdienas ritmu, bet arī uzskatus. To, ka pašā dabā labās gaismas kļūst mazāk, bet sliktās tumsas vairāk, nav iespējams uztvert nopietni. Nenopietnība kļūst par būtisku Līgo svētku sastāvdaļu, tā tiek ne tikai atļauta, bet pat pieprasīta.
Lasīt visu...

21

Atkal "Bolt" taksists: kā policija reaģēs uz kārtējo naida noziegumu?

FotoVakar “Krustpunktā” bija diskusija, vai patiešām tiesībsargājošās iestādēs realitāte ir nulles tolerance pret jebkādām kara, agresijas vai nacionālā naida kurināšanas izpausmēm. Liels paldies zvērinātam advokātam Laurim Liepam par principiālas pozīcijas paušanu. Jācer, ka Iekšlietu ministrijas un Valsts policijas izstrādātais algoritms darbosies arī praksē. Taču šobrīd izskatās, ka viss tik gludi gluži neiet.
Lasīt visu...