Štrunts par algām, īstā problēma ir tā, ka izglītības jomā ir iestājusies pieklājības un cieņpilnas attieksmes krīze
Zanda Rubene*03.11.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pieklājība un cieņpilna attieksme ir jebkuru attiecību pamatā. Taču diemžēl realitāte ir tāda, ka arvien vairāk nākas saskarties ar pieklājības trūkumu. Šāda tendence satraucošos apjomos novērojama arī izglītības jomā.
Esam aizmirsuši, kā savstarpēji komunicēt
Pašlaik izglītības jomā ir iestājusies pieklājības un cieņpilnas savstarpējās komunikācijas krīze. Tas, kā mēs cits ar citu un cits par citu runājam, dažbrīd ir absolūti nepieņemami. Turklāt šī ir problēma visiem izglītības jomā iesaistītajiem – gan skolotājiem, gan skolēniem, gan vecākiem. Mēs esam aizmirsuši, kā pieņemami savstarpēji komunicēt.
Lielisks piemērs šim ir diskurss, kas tika īstenots plānotā skolotāju streika kontekstā. Tas, kā cilvēki cits ar citu runāja gan publiskajā vidē, gan sociālajos tīklos. Kā skolotāji izturējās viens pret otru, kā notiekošo komentēja vecāki.
Pašlaik ir iestājusies ne tikai pieklājības, bet arī ētiskā krīze. Mēs zinām, ka par ētiku ir jārunā, bet, šķiet, ka vairs neatceramies – kā. Gan izglītības jomā iesaistītie, gan mēs kā sabiedrība kopumā esam aizmirsuši par elementāriem pieklājības un cieņas jautājumiem. Tas nozīmē, ka, pirms runājam par ētiku, jāatgriežas pie pieklājīgas uzvedības pamatiem.
Cilvēka cieņa izglītības jomā – svarīga problēma
Cilvēki izglītības jomā nejūtas pietiekami cienīti. To var teikt gan par skolotājiem, gan skolēniem. Latvija pēc OECD PISA 2018. gadā veiktā pētījuma ir līderes pozīcijās skolēnu savstarpējās izsmiešanas un vardarbības ziņā. Arī tas liecina par cieņas trūkumu jomā. Saistībā ar cieņas jautājumu diskomfortu izjūt visas iesaistītās puses.
Tāpēc par šo tēmu nepieciešams runāt plašāk. Ētikas balss izglītībā ir pavisam apklususi. Ir dzirdama gandrīz tikai sūdzēšanās un agresivitāte, kas ir daudz skaļāka nekā cieņpilna komunikācija. Līdz ar to viens no pašlaik svarīgākajiem jautājumiem ir, kā to risināt?
Sociāla vienošanās starp visiem iesaistītajiem
Pēdējā laikā ļoti plaši runāts par algas palielinājumu skolotājiem. Arī šis jautājums, protams, ir svarīgs, taču, vai tas atrisinās pastāvošo savstarpējās komunikācijas krīzi? Vai izglītības sistēmā iesaistītie jutīsies laimīgi? Nesen kopā ar kolēģi no Neatkarīgās izglītības biedrības, Limbažu ģimnāzijas direktori Guntu Lāci, viesojāmies Latvijas Radio 1 raidījumā Ģimenes studija, kur viņa izteica vērtīgu frāzi: “Palielinājām algu, tagad nepieciešams izstrādāt nosacījumus finansējuma sadalīšanai, un beidzam par to runāt. Sākam runāt par svarīgākiem jautājumiem.”
Starp visiem izglītības jomā iesaistītajiem ir nepieciešams izveidot tādu kā sociālu vienošanos par cieņpilnu un pieklājīgu attieksmi. Šajā gadījumā runa nav par ētikas kodeksu, jo tas neko neatrisinās. Ētikas kodekss ir tikai noteikumu kopums, kas neko nemainīs, ja nesekos cilvēku attieksmes un darbības maiņa.
Ētikai ir regulatīvā un vizionārā daļa. Mums, protams, ir nepieciešama vīzija par to, kā gribētu, lai cilvēki izglītības sfērā sazinātos savā starpā, bet, šķiet, jāsāk ar regulatīvo daļu un pašiem pamatiem. Es aicinātu apstāties un pakāpties atpakaļ. Apstāties, atkāpties, paskatīties, kur esam nonākuši, un sākt runāt par cieņas jautājumu.
Vērts izcelt arī filozofijas zinātņu doktores Skaidrītes Lasmanes teikto: “Ētika ir intelektuāla.” Tas nozīmē, ka mums nepieciešama izglītība, tālākizglītība par šiem jautājumiem. Izglītības sistēmā iesaistītajiem ir jāturpina mācīties, lai iegūtu nepieciešamās prasmes ētikas, pieklājības un komunikācijas uzlabošanai.
* LU profesore, Neatkarīgās izglītības biedrības valdes locekle
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
