Stambulas konvencijas denonsēšana var kļūt par lielāko notikumu Latvijas neatkarības stiprināšanā kopš iestāšanās NATO
Jāzeps Baško04.11.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Vēstures beigu beigas (jeb vēstures atsākšanās) nu ir sasniegušas arī Latvijas politisko bērnudārzu, un izlikšanās par to, ka ir iespējama pragmatiska politika bez ideoloģijas, vairs nevarēs turpināties. Neviens vairs nevarēs izbraukt pa iedomāto un absolūti fiktīvo centru. Bez izpratnes par to, kas ir cilvēks un kāda ir viņa dzīves būtība, jūsu politika labākajā gadījumā būs pašapmāns. Sliktākajā gadījumā — savu politisko oponentu dehumanizēšana. Izlikšanās, ka eksistē kaut kāds visiem kopīgais centrs un tie malējie ir trakie, kurus nevajag ņemt vērā, šobrīd ir tieši pats kurinošākais elements.
Principā ir jāizvēlas starp:
1. Kreisie: globālā, transhumāniskā tehnokrātija
2. Labējie: nacionāli suverēnā cilvēka (pēc Dieva līdzības) demokrātija.
Jā, ir pasaulē daudz labējo (Masks, piemēram), kas atbalsta kaut kādu hibrīdu, bet viņu prātus vadošā antropoloģija neizbēgami ved pa kreisi pie komunistiem.
Jautājums ir nevis par pašu Stambulas konvenciju, bet par priekšstatiem par to, kas ir cilvēks un valsts. Jūs nevarat būt par Stambulas konvenciju un reizē par nacionālu valsti. Jūs nevarat būt par Stambulas konvenciju un reizē par ģimeni (pretstatā atomizētam indivīdam, kuram ir 1:1 attiecības ar valsti no dzimšanas līdz nāvei).
Ir jāizvēlas. Nevis tāpēc, ka jūs ienīstat otru pusi vai uzskatāt viņus par idiotiem. Nē, runa ir par vērtību un politiskās organizācijas izvēli. Rezultāts izvēlei arī nav otras puses iecelšana ļauno kārtā. Rezultāts ir, ka jūs viņus sākat ņemt par pilnu. Jūs nevarat vairs izlikties, ka viņus nesaprotat, ka viņi ir neizglītoti vai ka viņi ir fundamentāli amorāli. Nē, viņi ir tādi paši kā jūs, tikai izvēlējušies citu ceļu cilvēkam. Valsts medijs šādas transformācijas brīdī arī vairs nevar vienkārši turpināt darboties vienā pusē.
No manas puses skatoties, Stambulas konvencijas denonsēšana var kļūt par lielāko notikumu Latvijas neatkarības stiprināšanā kopš iestāšanās NATO.
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
