Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Slimot nav rožu dārzs. Tas ir fakts. Taču, nokļūšana slimnīcā var pārvērsties par krietni nepatīkamāku pieredzi, kas neaprobežojas ar vienkāršām ilgām pēc mājām, bet gan kārtīgu piedzīvojumu, no kura ir vēlēšanās turpmāk pamatīgi izvairīties.

25. septembra vakarā dušojoties es paslīdēju un kritu vannā, kā rezultātā uzreiz pēc tā, ko redzu, sapratu, ka esmu lauzusi kāju. Izsaucām ātro palīdzību, kura aizveda mani naktī uz slimnīcu. Nonākot slimnīcā, man uztaisīja rentgenu potītei, ko arī ieģipsēja, taču arī ceļgalu es nevarēju pakustināt, kam neviens nepievērsa uzmanību.

Tālāk, pēc pirmajām pārbaudēm mani ielika uz nakti palātā, kurā biju viena pati, un tur arī atstāja bez nekādas iespējas izsaukt vajadzības gadījumā personālu. Bija jau nakts, kad nonācu palātā, un nevienu neinteresēja vai vienkārši neienāca prātā, ka man varētu būt kaut kas vajadzīgs. Pagāja kāds laiks, un savajadzējās uz tualeti. Sapratu, ka pati, kaut palātā bija tualete, tomēr tik tālu netieku, jo potīte ir ieģipsēta, kāju, protams, nevarēja pielikt pie zemes, un ceļgals nenormāli sāpēja.

Mēģināju sasaukt kādu no personāla, taču neviens mani nedzirdēja. Nezinu, kur man radās spēks, taču uz vienas kājas aizlecu uz tualeti, lai nokārtotu savas darīšanas. Kļūdaini sēžoties uz poda, pieliku salauzto kāju pie zemes, un sapratu, ka ceļgals ļogās, nestāv savā vietā īsti. Lai nu kā, ar to visu es tiku galā kaut kā un nokļuvu atpakaļ gultā līdz nākošās dienas rītam, cerot, ka vairs uz tualeti nevajadzēs, jo sapratu, ka otrreiz es šo visu triku atkārtot nespēšu.

Pienāca nākamais rīts, un ieradās ārsts. Uzdeva standarta jautājumus - kas notika, kas sāp, pret ko alerģijas, kādas zāles lieto utml. Uz ko visu atbildēju, norādot arī, ka man briesmīgi celis sāp. Šķita, ka ārstam tas baigi neinteresē, viņš pamāja tikai ar galvu un aizgāja. Pēc kāda laika ieradās sanitāres un pārveda mani uz citu palātu, kurā tagad atrados kopā ar trīs citām sievietēm. Cik sapratu, mani atsevišķā palātā no sākuma ievietoja tik ilgi, kamēr atnāk negatīvs COVID tests, lai varētu mani laist pie pārējiem pacientiem, tos neaplipinot.

Sēdēju palātā un domāju - kas būs, ko darīs, kādi ir tālākie soļi vai darbības, ko, neviens, protams, nepaskaidroja. Labi, es saprotu, katrai slimnīcai ir sava kārtība, viņi paši zina, ko dara, ko vajag, taču sēdēt gultā un būt pilnīgā dezinformācijā par notiekošo ir, es atvainojos, pilnīgi tizli, lai neteiktu neko vairāk.

Viss, protams, nebija slikti, taču personāla un ārsta attieksmes dēļ es šajā slimnīcā pavadīju tikai trīs dienas. Vai man darīja pāri? Nē. Vai man nepatika attieksme? Jā, pilnīgi noteikti. Viss sākās ar to, ka neviens no palātas nespēja īsti fiziski iziet ārā. Bija pilnībā guļoša jaunāka sieviete, kura vispār no gultas nevarēja izkāpt, un divas pavecākas kundzes arī ar lauztām potītēm, kuras bija ieģipsētas.

Protams, ka ar saviem spēkiem viņas nekur tālu nevarēja tikt, pārsvarā pārvietojās, uz vienas kājas lecot, līdz palātā esošajam krēslam, kurš bija paredzēts, lai nokārtotu tualetes darīšanas tajā, un atpakaļ uz gultu. Vismaz bija palīglīdzeklis, tautā tā sauktais āzītis, pie kā pieturēties lēkšanas laikā. Sanitāres nāca uz palātu diezgan reti, pārsvarā parādījās tikai tad, kad nesa ēdienreizes, tukšot šo pārvietojamo podu, taču viss bija labi, kamēr tur "taisīja" pa mazam.

Protams, ka pienāca brīdis, kad man arī savajadzējās uz tualeti. Kā pasaukt sanitāri, lai palīdz, nav opciju, nemaz nerunājot par to, ka pati pilnībā nevarēju pakustināt savu kreiso kāju aiz sāpēm. Ar pretsāpju līdzekļiem arī skopojās, šķiet, ārsts neuzskatīja, ka situācija ir tik kritiska, lai man tos piešķirtu. Tā es savas tualetes reizes sāku plānot, cik tas ir iespējams, pēc pirmās izdevības, kad kāds pabāž galvu palātā. Ūdeni dzēru tikai tad, kad tiešām gribējās, lai maksimāli nebūtu vajadzības pēc tualetes.

Stulbi tā teikt, bet paveicās, ka palātā bija pilnībā guļošā sieviete, kurai uzmanības vajadzēja vairāk, viņai vienīgajai bija tā saucamā trauksmes poga, ar kuru varēja kādu pasaukt pie viņas, kad atnāca nomainīt pamperu, tad arī man radās iespēja uzprasīties uz tualeti. Bija sanitāres, kurām nebija problēma atstumt ratus un palīdzēt man kāju izcelt no gultas, aizstumt mani uz invalīdu tualeti gaitenī, taču sanitāres pa dienu mainās, un ne visām tas liekas pieņemami, ka kāds kaut kur būtu jāstumj. Viena pat uzradās tāda, kura, lūdzot ratus, tomēr atteica, ka man jau nevajagot, tepat palātā ir šis maģiskais nokārtošanās krēsls ar vannīti apakšā, kurā ietaisīties, lai ķeros pie tā un lecu uz to krēslu.

Kur bija problēma? Ne jau tajā, ka es nevarētu pačurāt citu priekšā, bet tajā, ka man nenormāli sāpēja pie katras kājas kustības, katrs lēciens uz labās kājas ir satricinājums arī kreisajai, lauztajai kājai, lecot uz šo krēslu turp un atpakaļ, es biju līdz asarām no sāpēm, kaut gabals nebija tāls. Un es neesmu nekāda bimbuliene, kura raudās par katru sīkumu, taču tas bija neizturami. Un sanitāre vēl ieķiķina - nav jau tik traki, tu taču neraudāsi.

Trīs dienu laikā vairākkārt dabūju dzirdēt manā acu priekšā komentārus par to, kas es par izņēmumu, ka mani kaut kur ir jāstumj, lai es lecu pati ar āzīti uz tualeti un ko es iedomājoties no sevis. Tieši šādā tekstā manā klātbūtnē. Bet es to fiziski sāpju dēļ nespēju.

Šo trīs dienu laikā arī visas trīs reizes pie manis bija ārsts, kuram vairākkārt norādīju, ka man nenormāli sāp celis, taču pretsāpju zāles es tā arī nedabūju, un arī nekādus rentgenus neviens celim netaisīja. Arī uz maniem jautājumiem īsti atbildēt negribēja, pirms paspēju kaut ko pajautāt, ārsts jau bija pagriezies un ārā pa durvīm. Nerunājot nemaz par to, ka diezgan nelaipni ar mani komunicēja. Nu, neko, varbūt tiešām ārstam jāskrien, varbūt tiešām ceļgals ir tikai sasists, ko es saprotu, neesmu nekāds speciālists, lai pati sev noteiktu diagnozes.

Kā jau es minēju, kamēr šajā nokārtošanās krēslā gāja pa mazam, tikmēr viss bija kārtībā, taču otrās dienas naktī vienai no palātas biedrenēm sākās caureja. Viņa klunkurēja uz šo krēslu nokārtoties, un, lieki piebilst, visa palāta brutāli smirdēja pēc s…diem. Nepārprotiet, es palātas biedreni nevainoju, ko vajag, to vajag, taču tas, ka nav nekādas opcijas pasaukt personālu, lai šo podu iztīrītu vai jebkā palīdzētu, bija briesmīgi. Visa nakts pagāja, guļot s…du dvakā, jo kundzei vajadzēja vismaz reizes četras nokārtoties, uzsitot "svaigu" dvingu katru reizi no jauna.

Kundze arī bija tik nestabila, ka, pat ar palīglīdzekli - āzīti vairākas reizes krita zemē, pati cēlās un lēca atpakaļ vai nu uz gultu, vai podu. Tā nakts bija vienkārši šausminoša. Šķita kā tādā realitātes šovā, kur no malas skaties ar smakas specefektu, kā cilvēks cīnās viens pats ar savu caureju, ātri lecot uz poda, un krišanu, celšanos. No katra kritiena man aizrāvās elpa - kas nu tagad būs, celsies, vispār var piecelties? Pienāca rīts, protams, ka neviens neko neteica, nakts arī negulēta, sanitāre izvāca podu, un mēs dzīvojām tālāk tā, it kā nekas nebūtu bijis.

Tā nu ir pienākusi trešā diena, pie manis atkal atnāk ārsts, atkal sūdzos par ceļgalu, un BEIDZOT man tiek nozīmēta datortomogrāfija, lai šo celi pārbaudītu. Un neticēsiet, izrādījās tomēr lauzts, nevis vienkārši sasists. Tikko kā atnāca rezultāti, beidzot man pienācās arī pretsāpju zāles, taču mans pacietības mērs bija pilns. Tajā pašā dienā pie manis atkārtoti atnāca šis pats ārsts (bija trešdiena), uzdodot jautājumu "nu kā?", uz ko arī atbildēju, pati jau apskatījusies Datamed savu datortomogrāfijas rezultātu, ka "kā, kā, viss ir slikti". Viņš atbildēja, ka, jā, ir slikti un ka plāno operāciju nākamajā otrdienā, un aizgāja.

Sēdēju un sapratu, ka man šī neieinteresētā attieksme ir apnikusi. Sapratu arī to, ka man šādi būs jādzīvo līdz otrdienas operācijai plus vēl 11-14 dienas pēc operācijas, un pilnībā pie sevis atsacījos šo visu pieņemt uz tik ilgu laiku - negulētas naktis, sūdu smaka, tualetes nepieejamība, brutāla personāla izrunāšanās, māsiņas nezina, kad jautā, kādas zāles dod utml. Saņēmu drosmi, piezvanīju uz nodaļu, un pateicu, ka gribu pati izrakstīties no slimnīcas.

Tikmēr jau biju sazvanījusi citu speciālistu citā slimnīcā, kur mani pieņems nākamajā dienā. Pasauca šo pašu ārstu, kuram arī paziņoju, ka vēlos izrakstīties no slimnīcas. Ārsts vienkārši novīpsnāja, neko ne pajautāja, ne pateica (man arī vairs nevajag, jo lēmumu biju pieņēmusi), pagriezās un gāja prom. Man nācās nopakaļ viņam saukt, vai man kaut kādu izrakstu no slimnīcas arī iedos. Uz ko, pat nepagriezies, viņš, ejot ārā pa palātas durvīm, atbildēja, ka nekāda izraksta nebūs. Es pilnīgi apstulbu, kas tā par slimnīcu, kurā nedod izrakstu ne par to, kādas zāles ir dotas, ne par to, kas vispār ir bijis un darīts. Nē, nu labi, ja nedod, tad nedod.

Bet beigās, pēc pusstundas tomēr ieradās ar izrakstu un pēkšņi tik laipni atvadījās, ka man pilnīgi vēmiens sāka nākt no tā, ka trīs dienas cilvēks nevar, jo negrib, ar mani normāli komunicēt, atbildēt uz jautājumiem, izrakstīt atbilstošas zāles un pārbaudes, nerunājot nemaz par to, ka tad, kad konstatēja, ka celis ir lauzts, to vispār vajadzētu kaut kā nofiksēt, nevis atstāt gultā, lai guļ ar savām tualetes problēmām. Pat palātas biedrenes savā starpā sarunājās, cik man ir nepieklājīgs ārsts un ka ar tādu attieksmi arī nebūtu apmierinātas. Tā nu savācu mantas un ar saviem lūzumiem devos mājās, lai nākamajā dienā stātos citā slimnīcā tālākai ārstēšanai.

Iestājos citā slimnīcā, viss ritēja diezgan gludi, uzreiz ceļgals tika nofiksēts, personāls laipns, diezgan saprotošs, ja prasi, kādas zāles tev dod, tad spēj arī atbildēt, kas tās ir par zālēm, atšķirībā no pirmās slimnīcas māsiņām, kuras vienkārši atbildēja "nezinu, tādas ārsts izrakstīja". Palātā bija īsta tualete, tika piešķirts arī atbilstošs pārvietošanās līdzeklis, lai līdz šai tualetei pastāvīgi tiktu, un dzīvot varēja kaut cik normāli, neskaitot pašu faktu, ka slimnīcā atrasties nav nekāda baigā izklaide.

Viss gāja diezgan labi līdz brīdim, kad palātā ieradās jauna paciente, kurai pēc vienas dienas konstatēja, ka ir pozitīvs COVID tests. Un tas beidzās ar to, ka no palātas visus, kurus varēja, izrakstīja uz deviņām dienām un mani pārveda uz citu palātu, kurā arī bija jau priekšā no citām palātām trīs sievietes - arī kontaktpersonas. Nu, tad tikai sākās prieki. Kopā bijām četras sievietes, no kurām trīs varētu pašas pārvietoties uz tualeti. Tikai tāds sīkums - palātā tualetes nebija, un no palātas, tā kā kontaktpersonas, ārā iet nedrīkstēja nekādā gadījumā. Visām bija jāčurā un jākakā speciālos traukos, tā sauktajās pīlēs.

Jūs iedomājaties, saliek četrus cilvēkus vienā palātā, kuri taisa plastmasas traukos, kas no tā izriet? Un, es to saukšu par baigo neveiksmi, vakariņās bija kāpostu zupa, no kuras divām kundzēm bija atkal caureja. Palāta atkal sāka piepildīties ar kaku dvingu, taču šajā slimnīcā bija vismaz pie visām gultām trauksmes pogas. Protams, uz kontaktpersonu palātu neviens negribēja nākt dēļ iespējamā riska inficēties, un sākās tas pats, kas iepriekšējā slimnīcā - kāds parādījās tikai ēdienreižu izsniegšanā, tad arī iznesot podus.

Mēs gan bijām bezkaunīgākas un katru reizi, kad šajos traukos kāds ietaisīja, atļāvāmies spiest šo trauksmes pogu, lai nāk un izlej, lai nesmirdētu visa palāta, bet diezgan ātri jau dabūja visas "iekšās" par to, ka šī poga ir domāta tikai ārkārtas situācijām un sanitārs atnāks tad, kad atnāks. Es pati pa lielam nebiju gājusi nedēļu, jo mans prāts vienkārši fiziski atteicās, ka varētu ietaisīt vairāk pīlē par parastu pačurāšanu. No palātas iziet nebija nekādu opciju, jo esi kontaktpersona.

Mazgāšanās? Kas tā tāda, mitrās salvetes šajā palātā tapa par manu labāko draugu. Izmazgāt zobus? Nu, ar garu ģīmi atnesa to ūdens bļodu, bet nu arī tik garu, ka pat prasīt negribējās. Un te man radās jautājums - kāpēc nevarēja elementāri salikt kontaktpersonas palātā, kurā bija vismaz tualete? Mani taču no šādas palātas atstūma uz tādu, kurā nebija. Un es savā sākotnējā palātā biju palikusi vienīgā. Labi, norakstīsim to visu uz personāla aizņemtību loģistikas plānošanā.

Un es tiešām saprotu, ka slimnīcās ir liela noslogotība, ka sanitāru ir tik, cik ir, ka katram pacientam kaut ko vajag un visiem vienlaicīgi nevar pievērst nepieciešamo uzmanību. Es saprotu, ka slimnīcās iespējas un apstākļi ir tādi, kā ir pie mums. Es tiešām to visu saprotu, taču šajā stāstā ir daudzi "bet vai tiešām vajadzēja šādi, tiešām pie mums citas opcijas nepastāv?".

Un, manuprāt, daudz kas tomēr nav pieņemams, it sevišķi, ja tas notiek tādos apmēros, ka pacientam ar lauztu kāju divās vietās ir jāstājas ārā no slimnīcas, lai saņemtu atbilstošu attieksmi un aprūpi, kurā tev nav nekādu tiesību zināt, ko ar tevi dara, ko tev dod, ko ar tevi darīs nākotnē, un elementāru iespēju normāli komunicēt ar saprotošu personālu, kurš nestrādā pirmo dienu un ir redzējis simtiem pacientu, par notiekošo. Un es šajā stāstā neesmu pat iedziļinājusies elementāros sīkumos, kā pirmajā slimnīcā katetra neizņemšana pēc pienācīgajām dienām, ka man pašai jāzina, ka jāņem ārā, utml.

Pārpublicēts no Facebook

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

2021. gadā veselības jomā valstij atradās 1,897 miljardi eiro, šogad – tikai 1,505 miljardi, nākamgad vēl nedaudz mazāk

FotoBiju jau krustu šķērsu lūdzies dažādu partiju politiķiem uzrādīt, ko viņi sarakstījuši valdības deklarācijā par veselību un medicīnu, bet tie izlikās kurli esam vai vismaz paši teicās neredzējuši šādu sadaļu  deklarācijā. 
Lasīt visu...

21

Ierobežot medības nacionālajos parkos!

FotoĶemeru Nacionālais parks ir otrais Latvijā dibinātais (1997. gadā) nacionālais parks, kas no sava vecākā brāļa – Gaujas Nacionālā parka – atšķiras ar lielāku dzīvās dabas daudzveidību. Dažādiem dzīvniekiem un augiem te ir piemērotākas dzīvotnes lielā meža masīvā, purvos, ezeros un dabīgos zālājos.
Lasīt visu...

21

Mūsdienu feodālisms

FotoPie mums var atrast paralēles ar feodālo iekārtu ar visu tās tiesībatšķirīgo kontingentu - feodāļus, viņu algotņus un pārējos iedzīvotājus, kas sadalās pa slāņiem (kastām) šī vārda nu jau pat tiesiskajā nozīmē, jautājums - kas tad ir Demokrātija? Viens likums, viena taisnība visiem? Un kas tad no tā, kas de iure pieder tautai, ir tas ko tā de facto pārvalda?
Lasīt visu...

21

Indivīda rīcība un „valsts stāvoklis”

FotoIndivīdam ir jānodala lēmumi par savu dzīvi no “valsts stāvokļa”. Savā personīgajā dzīvē ir jārīkojas tā, it kā valstī nekas pašam par labu nemainīsies. Runājot par konkrētu indivīdu ar vārdu un uzvārdu, valstij nav tieša uzdevuma nodrošināt viņam vēlamu dzīvesveidu, nodarbošanos vai jebkādus citus vēlamus apstākļus.
Lasīt visu...

3

Kamēr slimnīcas valdes priekšsēdētājs saņem 8500 eiro mēnesī, negausīgie ārsti prasa 7500!

FotoVakar Latvijas Televīzijas raidījumā “Panorāma” tika parādīts korespondentes Zandas Ozolas-Balodes sižets “Onkoloģijas centrā darbu gatavi pamest trīs vadošie LOR ārsti; apdraudēta nodaļas pastāvēšana”, kurā neobjektīvi un nepilnīgi atainota situācija saistībā par trīs stacionāra “Latvijas Onkoloģijas centrs” LOR ārstu iesniegtajiem atlūgumiem un to iesniegšanas patiesajiem iemesliem. Pēc sižeta noskatīšanās rodas priekšstats, ka runa ir vien par pāris simtiem eiro algas pielikumu un ilgstošu atpalicību apgādē ar jaunākajām medicīnas tehnoloģijām un instrumentiem. Tas neatbilst patiesībai!
Lasīt visu...

10

Latvija nekad nebūs bagāta, ja...

FotoPie mums šovakar ir divas spāņu ģimenes ar bērniem. Parasts vakars ar bērnu spēlēm, ēst gatavošanu un sarunām. Mums viss sanāks, mēs integrēsimies. Un tad sapratu, ka man šis jāpasaka. Latvija nekad nebūs bagāta, ja Latvijā tiks ienīsti cilvēki.
Lasīt visu...

21

Ausīs arī mūsu saule

FotoMotoklubs „Dieva suņi” 20. novembrī savā Twitter kontā publicēja tvītu ”Tā saucamais “urā patriotisms” ir pretīgs ar to, ka viņš balstās un mītiem, puspatiesībām un meliem, kas ļoti kropļo cilvēkiem realitātes apziņu. “Latvieši ir stipra tauta”, ar ko stipra? Ar to, ka okupekļus jauc 2022.g.,nevis 1991.g., vai 2014.g.(Krimas aneksija). Stipra?”. Tvīta saturs noteikti kādā radīja aizvainojumu un pārdomas. Vai abus.
Lasīt visu...

21

Ekonomikas ministrei un valdības vadītājam jāuzņemas politiska atbildība par situāciju enerģētikā

FotoValdības rīcība sakarā ar AS "Sadales tīkli" regulatoram iesniegto jauno tarifu projektu ir bezatbildīga, un publiskie paziņojumi atgādina zināmo manipulācijas metodi par "labo policistu" un "slikto policistu".
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Lūk, cik enerģiski mēs skaldām matus

Biedrība “Latvijas Mediju ētikas padome” (LMĒP), kas apvieno 44 mediju asociācijas un individuālus medijus, triju gadu laikā ir sniegusi atbildes...

Foto

Apbrīnoju Pučes profesionalitāti, ar kādu viņš atmasko Raini

Armands Puče „Ar baltiem cimdiem”. Izcils eksemplārs. Apbrīnoju Pučes profesionalitāti, ar kādu viņš atmasko Raini. Klauzula viena -...

Foto

Sports visa mūža garumā ir veselības pamats

Laika sprīdis, kad politiķi cenšas izveidot valdību, ir vienīgā iespēja viņiem iedvest, ka valsts nav sadalāma 15 nozaru klucīšos...

Foto

"Sadales tīkla" tarifu celšana kā slēpts nodoklis graus iedzīvotāju un uzņēmēju maksātspēju

Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijas deputāti aicina nepieļaut krasu elektroenerģijas pārvades tarifa...

Foto

Džeks, kurš pieliek mūli kā mērkaķis, ir patriots?

Labrīt. “Patriotu nedēļa” ar citas valsts karodziņiem Lāčplēša dienā un citu valstu tankiem 18. novembrī krastmalā ir galā,...

Foto

Paziņojums par enerģētisko situāciju valstī

Neraugoties uz veiktajiem pasākumiem, lai kompensētu apkures un elektroenerģijas izmaksas mājsaimniecībām, par oktobri saņemtie rēķini, salīdzinot ar iepriekšējo apkures sezonu, ir...

Foto

Par cilvēka nemirstību, kas ir medicīnas nesasniedzamais mērķis

Laika ass ir nežēlīga nākotnes pāreja pagātnē. Cilvēks alkst uzzināt nākotni, parasti viņš interesējas par nākotni savas prognozējamās...

Foto

Prātojums par diagonālēm

Pagājusī nedēļa uzrādīja zināmu bremzēšanos valdības veidošanas gaitā. Lai arī premjerkandidātam pagaidām nav Satversmes 56. panta kārtībā izsniegta aicinājuma uz Ministru kabineta sastādīšanu, uzvedās...

Foto

Prezidenta uzdevums ir izvirzīt premjera amata kandidātu, nevis norādīt partijām, ko tām darīt

Valdības veidošanas sarunas nevedas. “Jaunās vienotības” valdes priekšsēdētājs Krišjānis Kariņš par šo procesu...

Foto

Noticiet man - es tagad lasu Satversmi kā pilsonis

Valsts ir nācijas mājas, bet tās pamatlikums Latvijai – Satversme – ietver nācijas kopdzīves būtiskākos noteikumus, balstītus kopīgās vērtībās,...

Foto

Prezidents Egils ir jocīgs un galīgi neciena ģimenes vērtības un tradīcijas

Kad tad atkal ir noticis. Un ar Egilu un viņa kanceleju notiek. Čalis ar savu...

Foto

Valsts ir slikta, cilvēki ir slikti, pensionāri ir slikti, vēlētāji ir slikti, Lāčplēša diena ir slikta, es gan esmu lielisks

Šis būs personisks ieraksts. Un neapvainojieties....