Iesaki rakstu: 
Atbildīgu valsts pārvaldi raksturo ne vien dažādi reformu plāni un solījumi, cik labi mēs pēc tam dzīvosim, bet arī prasme atzīt iepriekš pieļautās kļūdas un labot tās. Saeima, valdība un arī Satversmes tiesa varētu saņemties un godīgi atzīt – Latvijā tiek īstenota lēna un nežēlīga to zemes īpašumu nacionalizācija, uz kuriem padomju okupācijas gados sabūvētas privatizētās daudzdzīvokļu mājas.
Dzīvokļu īpašnieki ir daudz lielāks un līdz ar to politikāņiem tīkamāks elektorāts nekā zemes īpašnieki ievērojami mazākā skaitā. Tādēļ arī visi iespējamie populisti tik vēlīgi uzklausa un tiražē tālāk runas par "zemes baroniem", kuri nabaga dzīvokļu īpašniekiem velkot nost vai pēdējo kreklu.
Ieskatam daži skaitļi. Likumiskā maksa par zemes lietošanu lielākajā daļā gadījumu svārstās no diviem līdz četriem eiro mēnesī. Augstāka tā ir vienīgi tā saucamajos ekskluzīvajos rajonos ar augstu zemes kadastrālo vērtību. Tomēr pat šos aptuveni divus eiro mēnesī ļoti daudzi dzīvokļu īpašnieki izvēlas nemaksāt. Var teikt, lai zemes īpašnieks iet uz tiesu, taču arī te situācija nav viennozīmīga. Atkal daži skaitļi.
Ja daudzdzīvokļu mājā ir viens, divi vai vairāk nemaksātāju, pret visu dzīvokļu īpašnieku kopību prasību tiesā necelsi, tā jāceļ pret katru nemaksātāju atsevišķi. Paradokss slēpjas tajā, ka katra šāda parāda piedziņa zemes īpašniekam nes tikai zaudējumus. Proti, lai celtu prasību pret dzīvokļa īpašnieku, kurš nav samaksājis gada nomas maksu, teiksim, 27 eiro apmērā, jāsamaksā 70 eiro liela valsts nodeva, arī advokāta honorārs būs kādi 70 eiro.
Kad šie 27 eiro ar tiesas lēmumu ir piedzīti, valsts nodeva tiek atmaksāta, bet no 27 eiro atskaitīti izdevumi par advokāta pakalpojumiem 15% apmērā. Ja neskaita morālo gandarījumu, tīrie zaudējumi būs 66 eiro. Tā kā likumā iepriekš noteikto desmit gadu vietā iestrādāts 3 gadu noilgums, arī šādā gadījumā situācija nav daudz labāka. Tiesas ceļā piedzenamais parāds būs 81 eiro liels, bet zaudējumi vairs "tikai" nepilni 58 eiro.
Turklāt neaizmirsīsim, ka no likumiskās maksas par zemes lietošanu – 4% gadā no zemes kadastrālās vērtības – tās īpašniekam jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis (NĪN) pašvaldībai, kura nodokļa nenomaksāšanas gadījumā to var piedzīt bezstrīdus kārtībā, pārdodot zemi izsolē.
Manā praksē bija gadījums, kad kāda daudzdzīvokļu nama dzīvokļu īpašnieki realizēja tiešām nelietīgu shēmu – vienojās zemes īpašniecei nomu par viņai piederošās zemes lietošanu gadiem ilgi nemaksāt, un, kad šī zeme nenomaksātā NĪN dēļ nonāca izsolē, šo dzīvokļu īpašnieku dibinātā biedrība to par lētu naudu nopirka. Šobrīd par to rit tiesvedība.
Kāpēc es par to runāju? Pirmkārt, apzināti tikuši radīti apstākļi, kuros zemes īpašnieks savu zemi agri vai vēlu zaudēs, ja vien viņam nebūs vēl kāds cits pietiekami liels ienākumu avots. Otrkārt, likumdevēji apzināti ignorējuši vienas sabiedrības daļas likumiskās intereses, arī Satversmes tiesas spriedumus, lai izpatiktu otrai – skaitliski lielākai iedzīvotāju grupai.
Atbilstoši 1937. gadā pieņemtajam Civillikumam, ja likums nosaka aprēķināt likumiskos procentus, to apmērs ir seši procenti no simta gadā. Šāda procentu likme sevi pierādījusi par labu esam jau kopš Civillikuma pieņemšanas brīža. Sešu procentu likme par zemes piespiedu nomu bija spēkā arī no 2009. gada novembra, un pret to neiebilda ne zemes, ne arī dzīvokļu īpašnieki. Manis iepriekš minētajā piemērā dzīvokļa īpašniekam pie 6% likmes gadā būtu jāmaksā nevis 27, bet 45 eiro jeb 3,75 eiro mēnesī.
Pēc tam, kad 12. Saeima, prokrievisko partiju iedvesmota, lēma par zemes piespiedu nomas maksas samazināšanu, zemes īpašnieki vērsās Satversmes tiesā, kura lēma, ka "likumdevējam, ievērojot Satversmes tiesas judikatūru piespiedu nomas jautājumos, ir jārod tāds konkrētās situācijas risinājums, kura izstrādes gaitā būtu pienācīgi izvērtēti iespējamie personu pamattiesību ierobežojumi un ar kuru tiktu taisnīgi līdzsvarotas zemes īpašnieku un daudzdzīvokļu māju īpašnieku tiesības".
Diemžēl Saeima noticēja vai, kas ticamāk, gribēja noticēt toreizējā ministra Jāņa Bordāna vadītās Tieslietu ministrijas ekonomiski nepamatotajiem aprēķiniem, un tā radās bēdīgi slavenie 4%. Zemes īpašniekiem nācās kārtējo reizi vērsties Satversmes tiesā, kura viņu konstitucionālo sūdzību skatīs 21. februārī.
Šķiet, ja reiz šo normu atbilstību Satversmei skatīs Satversmes tiesa, pamata bažām par objektīvu visu apstākļu izvērtēšanu nav. Tomēr tās ir. Konstitucionālās tiesas tiesneši Jānis Neimanis un Aldis Laviņš 2018. gadā savās "atsevišķajās domās" pauduši, ka arī 3% liela zemes nomas maksa gadā būtu pietiekama.
Šāds pieņēmums ir ekonomiski absolūti nepamatots, kaut kas līdzīgs Bordāna savulaik no gaisa grābtajiem 4%, jo Saeima likuma izmaiņas savulaik balstīja Latvijas Bankas skaidrojumā par refinansēšanas likmju izmaiņām pēdējo gadu laikā. Proti, ja 2007., 2008. gadā refinansēšanas procenta likme bija 6 procenti, vēlāk būtiski nokritās, bet 2016., 2017. un 2018. gadā līdzinājās nullei, tad arī piespiedu zemes nomas maksai jābūt mazākai, jo nauda ir lēta un kredītu procenti zemi.
Abstrahējoties no tā, ka refinansēšanas likmes ir politekonomisks instruments, kam ar cenu, tai skaitā zemes nomas maksas noteikšanu, nav nekāda sakara, pēc šīs loģikas likumiskās lietošanas maksai par zemi šobrīd vajadzētu "skriet debesīs".
Pēc tam, kad Eiropas Centrālā banka ievērojami paaugstināja bāzes procentu likmes, nauda ir palikusi dārgāka. Un, tā kā šīs procentu likmes, visticamāk, turpinās kāpt, augs arī naudas cena. Interesanti, vai to ņems vērā tie, kas zemes piespiedu nomas maksu noteica, balstoties uz ļoti zemajām procentu likmēm? Ne mazāk interesanti: vai šīs izmaiņas gribēs pamanīt Satversmes tiesa?
Vai nu nezināšanas, vai kāda cita iemesla dēļ Latvijas Bankas pārstāvis Satversmes tiesā noklusēja, ka iepriekš minētās zemās procentu likmes bija nedabiskas un nevarēja ilgi pastāvēt. Šādas likmes vienmēr ir veicinājušas ļoti strauju patēriņu un līdz ar to arī inflāciju. Vēsturiski zemās procentu likmes saistītas ar Lielo depresiju, kura 1929. gada 29. oktobrī ASV sākās pēc vērtspapīru tirgus "burbuļa sprāgšanas", histēriskas akciju pārdošanas un to cenu straujas krišanās. Tā laika ekonomisti uzskatīja, ka tirgus pats visu noliks savās vietās, vājākie "nogrims", stiprākie – izdzīvos. Viņi maldījās. Lielās depresijas bankrotu vilnis parāva sev līdzi arī daudzas veselīgas nozares.
2008. gadā aizsāktajā krīzē pasaules vadošie ekonomisti ņēma vērā Lielās depresijas laikā pieļautās kļūdas, un, lai piezemēšanās būtu mīkstāka, tirgū tika iepludinātas ļoti lielas lētas naudas masas. Par tādiem kredītprocentiem, kādi bija 2009. gadā, varam tikai sapņot. Lielas naudas plūsmas mūsu ekonomikā "iemeta" arī Covid-19 krīze. Atcerēsimies slaveno "naudas ir tik daudz kā nekad agrāk".
Tagad mēs atkal atgriežamies normālā realitātē un ar normālām, tātad pietiekami augstām procentu likmēm dzīvosim vēl ilgi. Taču, ja neatrisināsim deviņdesmitajos gados radušos piespiedu dalītā īpašuma problēmu, vēl ilgi turpināsim iet pa riņķi, un, visticamāk, šo problēmu nāksies risināt Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
Tomēr risinājuma varianti ir: mēs varam atgriezties pie normālas zemes likumiskās lietošanas maksas 6% apmērā; pilnībā atteikties no NĪN piemērošanas piespiedu dalītajā īpašumā esošajām zemēm vai pārnest šo nodokli uz dzīvokļu īpašniekiem, tādējādi izslēdzot no spēles tik agresīvu spēlētāju kā pašvaldības, kuras, ilgi negaidot, var vērst piedziņu uz zemi izsoles ceļā (ja iedzīvotāji nemaksā par zemes nomu, kāpēc par to jāatbild zemes īpašniekam?); valdība var piešķirt dzīvokļu īpašniekiem ilgtermiņa bezprocentu kredītus šādas zemes izpirkšanai; valsts pati var iesaistīties šādas zemes izpirkšanā.
Seko mums 
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
