Iesaki rakstu: 
Katru reizi, kad apmeklēju Rīgas Zoo, pamirstu pārdomās pie serpentārija. Kur gan esmu redzējis šīs lēnās, uzmanīgās kustības, košās krāsas, mimikriju un ne pārāk inteliģentos skatienus un tukšgaitā tērētās kalorijas? Tad atcerējos pēdējo apaļo galdu «Rail Baltica» sakarā, un atmiņa atgriezās.
Toreiz minūtes 10 paklausījos un sapratu, ka mēs esam ķīlnieki. «Viņi» ir vienkārši neadekvāti, vienkārši pirmie paspējuši uzvilkt balto halātu un iedomājas, ka ir ārsti. Un mēs ar «šiem» te līdz rudenim nenovilksim - krīze ir jau sākusies.
Kāpēc Koalīcija ir bīstama?
Pirmkārt, šie ļaudis nav pieraduši pieņemt neatkarīgus lēmumus.
Otrkārt, šie ļaudis nav pieraduši pieņemt efektīvus ekonomiskus lēmumus, jo šādu lēmumu pieņemšana prasa arī politiskas izvēles brīvību, kuras Briseles paspārnē nav un būt nevar.
Treškārt, «šo» ļaužu kognitīvās kapacitātes ir tik stipri limitētas, ka šobrīd apdraud vairāk mūsu nekā «viņu» dzīvību, veselību un turību.
Koalīcijas iespējamā aizvākšana rudens vēlēšanās būs novēlota un nespēs novērst Latvijas katastrofu.
Degvielas un gāzes krīze un tās sekas
Agresija pret Irānu ir atvērusi Pandoras lādi, un pasaule nekad vairs nebūs tāda, kāda tā bija. Kopumā normāli būtu, ja latviešiem būtu nospļauties uz pasauli un viņi spētu prognozēt notikumus un arī adekvāti rīkoties. Bet ar šo konkrētu valdību nekas tāds nenotiks.
Realitāte ir skarba - pat ja Irānas krīze beigtos pēc divām nedēļām, ekonomiskās sekas pasaule justu vismaz pusgadu - gadu. Jo daudzās Līča valstīs naftas ieguve apturēta un urbumi iekonservēti, to atdzīvināšana un iestrāde ir laikietilpīgs process. Tieši tas pats attiecas uz gāzes ieguvi. Atgādināšu, ka arī ES vadība turas IQ 60 - 80 ietvaros un Latvijai no turienes nekādu palīdzību gaidīt nenākas.
Īsa ES enerģētiskās katastrofas retrospekcija
No 2009. līdz 2014.gadam ES atteicās no kontraktiem uz gāzi.
2022.gadā tika uzspridzināts Nord Stream. Vācija izlikās, ka uzspridzināts ir viss, kaut arī pat šodien tur atrodas pilnīga vesela līnija, kas būtu spējīga nedēļas laikā sākt sūknēt gāzi.
Eiropas uzņēmēju bažas ES fīreri mierināja ar tēzēm par Kataras gāzi. Bet pirmajā tuvinājumā izrādījās, ka Katara uz «spot» bāzes vienkārši gāzi netirgo.
Visas šīs jezgas fonā vācu intelektuāļi nojauca pēdējo AES. Bravo! Tunberga Jūs sveic, kājās stāvot un ar aplausiem!
Bet tagad Irānas raķetnieki nojauca vienu no lielākajām pasaules gāzes pārstrādes rūpnīcām pasaulē Katarā. Viņi to bija piedraudējuši izdarīt, ja Izraēla bumbotu Irānas gāzes rūpnīcas.
Izraēla, protams, bumboja, jo sešpirkstainajam ir vienalga, Mašiahs visu norakstīs.
Un tātad, Siliņa? Cik tūkstošu kubikmetru gāzes mums ir krātuvē? Vai Tu to zini? Operācijas ar nullēm ir atsvaidzinātas?
Atsvaidzināsim arī ķīmiju. Vai madāma zin, no kā taisa slāpekļa mēslojumu? Nepareizi, tas top nevis Saeimā, bet gan no dabas gāzes.
Parasts Hābera - Boša augstspiediena process dzelzs katalizatora klātbūtnē. Agrāk šīs barbariskās darbības veica lietuvieši uzņēmumā «Azotas», tad tika eiropeizēti, uzņēmums banrotēja utt.
Īsumā - nav naftas, nav gāzes, un nav arī mēslojuma - tikai pie varas ir Koalīcija, kas ir iedzinusi Pāli un pāris dienas atpakaļ nevarēja izdomāt, ko aizsūtīt palīgā Amerikai uz karu.
Tā, lūk.
Sekas
«Kamēr resnais izkāmēs, kārnais nosprāgs» - šis teiciens ir precīzs to notikumu kontekstā, kuri drīz risināsies Eiropas ārēs. Minerālmēslu trūks jau šogad, to cenas būs debesīs. Bet mūsu ražu nopirks tie, kuri var maksāt vairāk, kā parasti, vācieši.
Savukārt naftas cenas prognozē 150 - 180 USD par barelu robežās. Hallo, kurš tur glabāja Latvijas stratēģiskās rezerves? Var sīkāk?
Pārtikas un degvielas cenu salūts
Ja netiks atrasti risinājumi, tad apmēram skaidrs scenārijs šim rudenim. Hiperinflācija labakajā gadījumā vai pat pilnīgs pasaules finanšu sistēmas krahs, plīstot MI burbulim un citām fondu tirgus nedienām. Savukārt ziemu arī iztēloties viegli - papētot latviešu sabiedrības ienākumu struktūru, ir skaidrs, ka lielajam vairumam būs jāizvēlas - ēst vai dzīvot siltā dzīvoklī.
No pieredzes var teikt, ka latvieši izvēlēsies ēst, bet, ļoti iespējams, dzīvos kaut kur citur, tālāk no Vienotības kontrolētām teritorijām.
Konkrēti šī krīze var salauzt jau tā cietušo Latvijas tautas mugurkaulu un likvidēt to, kas ir palicis pāri no valsts.
Savukārt nenākas cerēt, ka pie varas esošā intelektuāļu kopa to sāks apzināties ātrāk par ražas novākšanas laiku.
Ko darīt?
Sākumā nolaisties uz zemes. ES šo jautājumu risināt nespēj strikto ideoloģisko uzstādījumu dēļ. ES nabagmājas runassieva Kaja vēl pavisam nesen vicinājās ar rociņām un «topīja» par pilnīgu Krievijas naftas un gāzes embargo. Nez ko viņa domā tagad, pēc Kataras gāzes giganta iznīcināšanas?
Ja Latvija grib izdzīvot kā neatkarīga valsts un neļaut šausmās aizbēgt atlikušajiem iedzīvotājiem, tad tai jāiet Orbāna ceļš.
Nevienam nav noslēpums, ka joprojām esam saistīti ar Krieviju ar gāzes vadu un Inčukalna krātuve reversā apgādā ar gāzi Pēterburgu. Savukārt Baltkrievijā iegūst kālija sāli un ražo karbamīdu - ja par labu kontraktu vajadzēs izdot tiesāšanai Baltkrievijā pārīti huligānu, tad tā nu nav pārmērīga maksa.
Patiesībā šī situācija slēpj sevī arī fantastiskas biznesa iespējas - Latvija ir ļoti tuvu esenciālo izejvielu avotiem un varētu pasakaini pelnīt uz starpniecību un tranzītu.
Tradicionālā latviešu izvēle
Šobrīd tas ir jautājums par to, kas ir labāk - būtu jaunam un bagātam vai vecam un slimam. Ir pilnīgi skaidrs, ka šo jautājumu nevar ļaut izlemt Siliņas valdībai, citādi garantēti tiksim pie izvēles «veciem un slimiem».
Irānas karš iezīmē nepieciešamību pēc neatkarīgas ārpolitikas it visur - Līča valstīm nāksies izvākt ASV bāzes, ja tās grib dzīvot bez apšaudēm. ASV, visticamāk, nāksies samierināties ar nespēju projicēt spēku uz Eirāziju un Tuvajiem Austrumiem un aizvilkties atpakaļ uz savu Salu, lai izbaudītu briestošo pilsoņu konfliktu.
Savukārt Latvijai ir jāmācās valsts izdzīvošanu un savu pilsoņu ekonomiskās intereses stādīt augstāk par komandām, kuras nāk no postkoloniālajiem varas centriem.
Seko mums 
Šodien esam nonākuši jaunā eskalācijas pakāpē. Šoreiz vairs neviens nevar aizbildināties, ka “ielidojis draudzīgs drons”. Ir noticis mērķēts uzbrukums Latvijas stratēģiskam objektam - degvielas rezervēm.
Krievijas karaspēks turpina uzbrukumus Ukrainas frontē un vietumis pat virzās nedaudz uz priekšu. Raķetes un droni turpina postīt Ukrainas infrastruktūru, gandrīz ik dienas nogalinot mierīgos iedzīvotājus dažādās pilsētās. Krievija turpina plosīties. Un tomēr pamazām, bet arvien tumšāki mākoņi sāk plesties arī Krievijas pusē.
Katrs ceļotājs un arī mājās sēdētājs ar saviem nodokļu maksājumiem ir gadiem ilgi atbalstījis aviosabiedrību airBaltic. Šis kopējais atbalsts jau ir pārsniedzis pusmiljardu eiro, taču kompānijai joprojām neiet labi un bez valsts atbalsta tā gaisā noturēties nevar.
Mazajiem uzņēmumiem Latvijā jau gadiem ilgi ir jāstrādā apstākļos, kur katrs papildu administratīvais pienākums nozīmē ne tikai laiku, bet arī reālas izmaksas. Tāpēc Ekonomikas ministrija ir nākusi klajā ar priekšlikumu atteikties no obligātajām gada pārskatu revīzijām mazajiem uzņēmumiem. Tas nav radikāls solis – tas ir loģisks nākamais posms uzņēmējdarbības vides sakārtošanā.
Diskusija par “ārējo skatījumu” birokrātijas mazināšanā atklāj dziļāku problēmu – nevis ideju trūkumu, bet drīzāk nespēju tās īstenot sistēmiski un konsekventi. Pēdējo divdesmit gadu laikā Latvijā ir uzkrāta plaša pieredze ar reformām, auditiem un rīcības plāniem, turklāt tā tiek sekmīgi nodota citām Eiropas Savienības (ES) kandidātvalstīm. Tomēr gandrīz visos vērtējumos atkārtojas tie paši secinājumi: procesi ir formāli, atbildība ir izkliedēta, un iniciatīva netiek atalgota.
1796.gadā Eiropas domātāji ar pārsteigumu un satraukumu atklāja, ka pašā kontinenta sirdī eksistē "pelēkā zona" – sabiedrība, kurā cilvēks dzīvo bez tiesiskas aizsardzības un bez reālas iespējas ietekmēt savu likteni. Garlībs Merķelis savā manifestā Latvieši nevis vienkārši aprakstīja tautas "raksturu", bet gan veica nežēlīgi precīzu sistēmas sekciju. Viņš dokumentēja dzimtbūšanas iekārtu – mehānismu, kurā indivīds bija pakļauts absolūtai varai bez jebkādiem drošinātājiem vai līdzsvara.
Latvijas publiskajā telpā netrūkst organizāciju, kas drosmīgi runā “tautas vārdā”. Dažām pat nosaukums to sola jau iepriekš. Piemēram, “Drosme darīt”. Drosme – tas, protams, ir labi. Jautājums tikai – darīt ko tieši un kā interesēs?
Es diezgan kategoriski nepiekrītu tam, kā Alvis Hermanis raksturo Progresīvos. Man viņi nesaistās ar Sibīriju vai totalitāriem režīmiem — tā ir cita laikmeta un citas sistēmas traģēdija. Bet tas nenozīmē, ka man viņu politika ir pieņemama. Tieši pretēji.
