Iesaki rakstu: 
Varbūt esat pamanījuši, ka dažkārt es blefoju, bet šoreiz nopietni. Pēdējās nedēļas laikā esmu runājis ar dažiem nopietniem uzņēmējiem (kuri pagaidām vēlas palikt anonīmi) par kādu konkrētu priekšlikumu, ar kuru vēršos pie pārējiem Latvijas darba devējiem.
Iemesls, kāpēc šai gadījumā esmu starpnieks, acīmredzot ir tas, ka viņus uzrunājusi gan mana ideja par mažoritāro vēlēšanu sistēmu, gan tas, kā pie tās nonākt. Arvien vairāk cilvēku saprot, ka valsti var glābt tikai radikālas reformas jeb paradigmas maiņa. Protams, neesmu atklājis jaunu pasauli, un šim uzstādījumam jau sen piekrīt gandrīz visi Latvijas darba devēji. Jo - no kurienes bankomātos rodas mūsu nauda? To zina visi, izņemot mūsu ministrus.
Vēl svarīgi pateikt, ka šis priekšlikums nāk no cilvēkiem, kuru vārdi nav “sasmērēti” ar politbiznesa vēsturi. Starp viņiem nav tā saucamo oligarhu.
Priekšlikums šāds.
Ņemot vērā to, ka Latvijas tautsaimniecības stagnācijas galvenais iemesls ir nekvalificēta vadība (ministri), kura nav spējīga reformēt pastāvošo sistēmu, izvirzās jautājums par līderību un atbildību.
Latvijas lielo nodokļu maksātāju un privātuzņēmēju grupa pilnīgi caurspīdīgi un atklāti varētu kopīgi samesties (šoreiz burtiskā nozīmē) un finansēt Latvijas ministru atalgojumu, lai tas sasniegtu konkurētspējīgu ciparu - 15-20 000 mēnesī.
Kā zināms, ministru bēdīgā profesionālā kapacitāte līdz šim ir tāda un ne citādāka, jo tajos amatos vienmēr nonāk partiju funkcionāri, kuri ar savām profesionālajām spējām nekad nespētu konkurēt ar augstākā līmeņa menedžeriem. Savukārt augstas klases administratori un speciālisti nekad neietu ministru amatos, jo viņu takse ir krietni augstāka. Akcents uz to, ka šis algas pielikums nāktu nevis no nodokļu maksātājiem, bet no privātuzņēmējiem.
Turklāt, ja šie konkursa kārtībā izvēlēto ministru darba rezultāti būtu uzskatāmi un pārliecinoši, pieminētie uzņēmēji viņiem būtu ar mieru piemaksāt arī bonusus.
Protams, šiem ministriem būtu nepieciešams uzstādīt mērķus, kuri būtu visai sabiedrībai atklāti zināmi un saprotami (lai izslēgtu jebkādas aizdomas par interešu konfliktiem). Pietiktu ar pieciem lieliem galvenajiem konkrētiem uzdevumiem katram ministram (nevis 50 abstraktām bla bla programmām), par kuriem atskaitīties vajadzētu sabiedrībai pa tiešo.
Piemēram,
- atcelt ierēdņu neaizskaramību un veikt neatkarīgus starptautiskus auditus par savu ministriju pakļautībā esošo ierēdņu darba funkcijām (starp citu - ideja, kuru savulaik noairēja Valdis Dombrovskis, aizbildinoties, ka valsts sektors ir viņu vēlētāji);
- visi valsts iepirkumi nonāk vienā pārvaldē, lai KNABam vieglāk uzraudzīt;
- sabiedrisko mediju vadību nedrīkst iecelt politiķi;
- tiek sakārtotas valsts robežas;
- periodiskas un regulāras ministru atskaites sabiedrībai par padarīto;
- un tamlīdzīgi, un tādā garā.
Svarīgi atkārtot, ka šie ministri tiktu atlasīti atklātā konkursā un vērtētāji būtu parlaments. Protams, tas varētu notikt tikai pie mažoritāri ievēlēta parlamenta, jo partijnieku pastāvēšanas jēga vienmēr ir iebīdīt savējos un nevis labākos (vai kāds to vēl nezināja?).
Protams, šim modelim jābūt totāli caurspīdīgam, lai likvidētu vismazākās iespējas korupcijai un lai nevienam neienāktu prātā pārmest, ka, lūk, “biezie” grib uztaisīt savu valdību.
Šajās dienās mēs esam liecinieki, kā tiek sastādīts jaunais Ministru kabinets. Un neviens nebrīnās, ka tajos krēslos atkal nonāks tie paši nespējnieki, kurus neviens nopietns uzņēmums nelaistu tuvumā savai vadībai 10 km rādiusā.
Bet šeit ir risinājums. Pagaidām jēls. Bet apspriežams.
Mediji šo paziņojumu, visticamāk, ignorēs. Lai tā būtu.
Bet sabiedrībā šī diskusija jau ir sākusies, un to vairs neapturēt.
Aicinu Latvijas uzņēmējus un sabiedrību apspriest šo priekšlikumu.
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
