Iesaki rakstu: 
Varbūt esat pamanījuši, ka dažkārt es blefoju, bet šoreiz nopietni. Pēdējās nedēļas laikā esmu runājis ar dažiem nopietniem uzņēmējiem (kuri pagaidām vēlas palikt anonīmi) par kādu konkrētu priekšlikumu, ar kuru vēršos pie pārējiem Latvijas darba devējiem.
Iemesls, kāpēc šai gadījumā esmu starpnieks, acīmredzot ir tas, ka viņus uzrunājusi gan mana ideja par mažoritāro vēlēšanu sistēmu, gan tas, kā pie tās nonākt. Arvien vairāk cilvēku saprot, ka valsti var glābt tikai radikālas reformas jeb paradigmas maiņa. Protams, neesmu atklājis jaunu pasauli, un šim uzstādījumam jau sen piekrīt gandrīz visi Latvijas darba devēji. Jo - no kurienes bankomātos rodas mūsu nauda? To zina visi, izņemot mūsu ministrus.
Vēl svarīgi pateikt, ka šis priekšlikums nāk no cilvēkiem, kuru vārdi nav “sasmērēti” ar politbiznesa vēsturi. Starp viņiem nav tā saucamo oligarhu.
Priekšlikums šāds.
Ņemot vērā to, ka Latvijas tautsaimniecības stagnācijas galvenais iemesls ir nekvalificēta vadība (ministri), kura nav spējīga reformēt pastāvošo sistēmu, izvirzās jautājums par līderību un atbildību.
Latvijas lielo nodokļu maksātāju un privātuzņēmēju grupa pilnīgi caurspīdīgi un atklāti varētu kopīgi samesties (šoreiz burtiskā nozīmē) un finansēt Latvijas ministru atalgojumu, lai tas sasniegtu konkurētspējīgu ciparu - 15-20 000 mēnesī.
Kā zināms, ministru bēdīgā profesionālā kapacitāte līdz šim ir tāda un ne citādāka, jo tajos amatos vienmēr nonāk partiju funkcionāri, kuri ar savām profesionālajām spējām nekad nespētu konkurēt ar augstākā līmeņa menedžeriem. Savukārt augstas klases administratori un speciālisti nekad neietu ministru amatos, jo viņu takse ir krietni augstāka. Akcents uz to, ka šis algas pielikums nāktu nevis no nodokļu maksātājiem, bet no privātuzņēmējiem.
Turklāt, ja šie konkursa kārtībā izvēlēto ministru darba rezultāti būtu uzskatāmi un pārliecinoši, pieminētie uzņēmēji viņiem būtu ar mieru piemaksāt arī bonusus.
Protams, šiem ministriem būtu nepieciešams uzstādīt mērķus, kuri būtu visai sabiedrībai atklāti zināmi un saprotami (lai izslēgtu jebkādas aizdomas par interešu konfliktiem). Pietiktu ar pieciem lieliem galvenajiem konkrētiem uzdevumiem katram ministram (nevis 50 abstraktām bla bla programmām), par kuriem atskaitīties vajadzētu sabiedrībai pa tiešo.
Piemēram,
- atcelt ierēdņu neaizskaramību un veikt neatkarīgus starptautiskus auditus par savu ministriju pakļautībā esošo ierēdņu darba funkcijām (starp citu - ideja, kuru savulaik noairēja Valdis Dombrovskis, aizbildinoties, ka valsts sektors ir viņu vēlētāji);
- visi valsts iepirkumi nonāk vienā pārvaldē, lai KNABam vieglāk uzraudzīt;
- sabiedrisko mediju vadību nedrīkst iecelt politiķi;
- tiek sakārtotas valsts robežas;
- periodiskas un regulāras ministru atskaites sabiedrībai par padarīto;
- un tamlīdzīgi, un tādā garā.
Svarīgi atkārtot, ka šie ministri tiktu atlasīti atklātā konkursā un vērtētāji būtu parlaments. Protams, tas varētu notikt tikai pie mažoritāri ievēlēta parlamenta, jo partijnieku pastāvēšanas jēga vienmēr ir iebīdīt savējos un nevis labākos (vai kāds to vēl nezināja?).
Protams, šim modelim jābūt totāli caurspīdīgam, lai likvidētu vismazākās iespējas korupcijai un lai nevienam neienāktu prātā pārmest, ka, lūk, “biezie” grib uztaisīt savu valdību.
Šajās dienās mēs esam liecinieki, kā tiek sastādīts jaunais Ministru kabinets. Un neviens nebrīnās, ka tajos krēslos atkal nonāks tie paši nespējnieki, kurus neviens nopietns uzņēmums nelaistu tuvumā savai vadībai 10 km rādiusā.
Bet šeit ir risinājums. Pagaidām jēls. Bet apspriežams.
Mediji šo paziņojumu, visticamāk, ignorēs. Lai tā būtu.
Bet sabiedrībā šī diskusija jau ir sākusies, un to vairs neapturēt.
Aicinu Latvijas uzņēmējus un sabiedrību apspriest šo priekšlikumu.
Seko mums 
Pēdējā laikā kļūst arvien redzamāka Agitas Zariņas-Stūres, Saeimas deputātes un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas, nekompetence. Lai gan visa viņas profesionālā dzīve ir bijusi saistīta ar izglītību, šķiet, ka viņa neizprot pat elementāras izglītības tendences Latvijā un pasaulē.
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) noliedz publiskajā telpā izskanējušos apgalvojumus par iestādes it kā iejaukšanos atsevišķu plašsaziņas līdzekļu redakcionālajā neatkarībā un cenzūras īstenošanu. KNAB savas funkcijas, tostarp priekšvēlēšanu aģitācijas uzraudzību, veic saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajām pilnvarām un tiesībām.
Es te paklausījos Ivo Butkeviča podkāstu ar bijušo AirBaltic padomes priekšsēdētāju Klāvu Vasku. Doma bija saprast, kur mans un amatpersonas viedokļi varētu atšķiras. Vai arī viņš lies bleķi kā Jānis Ošlejs un dezinformēs sabiedrību?
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
