Sēdēt upes krastā, grauzt popkornu un skatīties, kā garām peld „Saskaņas” līķis

Tas, cik ātri savam galam tuvojas Saskaņa, izskatās pēc pārsteiguma ne tikai vēlētājiem, bet arī viņiem pašiem. Atceramies, kāda bija situācija šī gada sākumā: Ušakovs gatavojās svinēt desmito jubileju mēra amatā, Ameriks komfortabli darbojās savas satelītpartijas vadībā un Rīgas brīvostā, visi vajadzīgie “konsultanti” konsultēja pašvaldības uzņēmumus. Lielajās shēmās ripoja miljoni, kamēr vienlaikus pat sīkākais Saskaņas gariņš saņēma tūkstošus no konsultēšanas vai tamlīdzīgiem nekā nedarīšanas līgumiem. Piebarotās arodbiedrības nodrošināja mītiņotāju masas tiem retajiem gadījumiem, kad bija vajadzīgs publiski atbalstīt “mūsu Ņilu”.

Tikmēr domes opozīcijas frakciju redzamākie līderi un mūžīgie nemiera cēlāji (Strīķe, Pūce, Bordāns, Bondars, Jurašs...) bija ievēlēti Saeimā, un mēra birojs varēja atviegloti smīnēt: paskat, ievēlēti parlamentā esat, bet nespējat sastādīt valdību jau trešo mēnesi. Lielākā problēma, kas gadu mijā varēja trāpīt Rīgas saskaņiešus — Muris varēja sakauties ar Kuzju. Briesmīgākie nākotnes draudi — kaut kad pavasarī iznāks romāns “Nauda”, kurā atkal tiks izsmiets satīriskais tēls “Kušakovs”.

Un tomēr bija lietas, ko saskaņieši nespēja izskaidrot: kā tas var būt, ka opozīcijas partijas jau divus gadus nesašķeļas un turas kopā? Kā tas var būt, ka jaunpienācējus nevar iekārdināt ar amatiem, kam līdzi nāk trīskāršas algas? Nevar pārvilināt savā pusē? Nav iespējams safabricēt pret viņiem arī nekādus kompromatus? Kā tas var būt, ka nacionālisti spēj draudzēties ar liberāļiem, visiem kopā pieciešot JKP paštaisnību?

Kvalitatīva cīņas metožu maiņa, kuru mēs pat nepamanījām

Atskatoties atpakaļ, kļūst saprotams: kaut kad 2017. gada beigās opozīcijas līderi klusējot mainīja cīņu pret saskaņiešu korupcijas shēmām, palūkojoties uz problēmu (“kā lai izmetam Ušakovu?”) no pavisam jauna skata punkta.

Gan 2013., gan 2017. gada pašvaldību vēlēšanās t.s. “latviskās partijas” centās uzvarēt Saskaņas/GKR politisko mašinēriju, izvirzot politiskus lozungus. Tas gandrīz, gandrīz nostrādāja — tomēr, saskaitot visas balsis, Ušakova/Amerika tandēmam izrādījās par 2 mandātiem vairāk (un šis rezultāts iegūts ne bez Rīgas pilsētas vēlēšanu galvenā organizatora Kokina, autostāvvietu “konsultanta” un uzvarējušā saraksta naudas ziedotāja, pareizajā mirklī veiktajiem “pareizajiem” lēmumiem).

Kā lai kaut ko tādu pārspēj?

Opozīcija savu cīņu izmainīja kvalitatīvi jaunā veidā, kam Saskaņa neko nav spējusi likt pretī: no principa “latvisku Rīgu nākamajā Latvijas gadsimtā!” (kam pretī visu laiku skanēja “jūs uzbrūkat personai X tāpēc, ka krievs”) opozīcija pārgāja uz juridiski smalku un precīzu Saskaņas darbību dokumentēšanu, īstajā laikā nosūtot materiālus KNAB, uzraugošajām iestādēm un visiem citiem. Izrādījās, ka Ušakovs ir atlaižams ne “tāpēc, ka krievs”, bet gan par vismaz 21 miljona eiro izplenderēšanu. Izrādījās, ka Rīgas Satiksmē un RTAB arestējami daudzi — bez etniskās izšķirības.

To redzot, saskaņiešu vadība neko nav spējusi iesākt pret šādu birokrātiski (labā nozīmē birokrātiski) noformētu uzbrukumu — ja atsevišķus medijus vēl iespējams “piebarot”, lai tie tiražē pareizo politisko nostāju, tad visus likuma sargus vai visas uzraugošās iestādes nopirkt nevar. Kontrole pār notikumu gaitu aizplūst kā smiltis starp pirkstiem.

“Too big to fail” politiskā versija

Ar Krieviju saistītajiem politprojektiem laika gaitā pielīp dažādas Krievijai raksturīgas īpašības. Viena no tām ir nespēja laikā reformēties, lai izbēgtu no masīva sabrukuma. Plaši zināms piemērs: sēdēdams Šveicē, Ļeņins esot izteicies — “mēs savas dzīves laikā nepieredzēsim lielo revolūciju”; faktiski Februāra revolūcija Krievijā sākās pēc sešām nedēļām.

Tāpat 1990. gadā pat viens otrs labvēlīgi noskaņots Rietumu partneris vēl mēģinājis latviešiem piedāvāt vienu no iespējamajiem scenārijiem, kurā Baltijas valstis paliktu PSRS sastāvā, bet 1991. gada 1. augustā ASV prezidents Džordžs Bušs vecākais teica runu Augstākajā Radā, uzslavējot Gorbačovu un reklamējot PSRS saglabāšanu reformētā veidā — Bušs atteicās kaut vai tikai aprunāties ar ukraiņu neatkarības aktīvistu pārstāvjiem; trīs nedēļas vēlāk Ukraina jau bija neatkarīga, tās prezidentam Kravčukam gada beigās parakstot formālo papīru par PSRS likvidāciju.

Tagad Saskaņas sabrukums līdzīgā veidā ir sācies tikpat strauji, cik neiedomājami tas bija vēl šogad ap Valentīna dienu.

Politiskajai partijai (vismaz Latvijas apstākļos) parasti ir kāds vadošais virsmotīvs, kas visus tās daudzos un dažādos cilvēkus satur kopā: vai nu tā ir līdz sīkumiem nemaz nenodefinēta ideoloģiskās piederības sajūta (agrāk — Visu Latvijai!, kas to tagad nodevusi NA), vai nu kopīgas OIK un citas shēmas (Vienotība), gadās arī galvenā ideju ģeneratora līderība kā cementējošais faktors, pat ja šis ideju ģenerators neskaitās formālais priekšsēdētājs (kā ZZS gadījumā), gadās “policejiska” paveida kontrole pār biedriem un to atsevišķām izpausmēm (JKP), uzticība arvien smieklīgākiem un marazmātiskākiem pamatprincipiem (Krievu Savienība). Varam vērot arī, kas notiek, ja partijai nepiemīt nekāds virsmotīvs: tad ir KPV LV — ar to domājot pašreizējo KPV, nevis to, kas bija pirms Saeimas vēlēšanām.

Shēmošana kā eksistences pamats

Lasot par arvien jaunām un jaunām atklātajām shēmām Rīgas vai Rēzeknes pašvaldībās, varam secināt, ka Saskaņas (bet ne GKR) virsmotīvs bija primitīva iedzīvošanās tās neslēptākajā formā.

Ukrainas un citu postpadomju valstu politikā bieži bijusi vērojama tāda parādība: partija (kā likums — prokremliska partija savā ārpolitikā) noslēdz “sabiedrisko līgumu” ar savu konkrēto elektorātu pēc principa: “Mēs zagsim un vienlaikus garantēsim jums nabadzīgu, toties ērtu eksistenci, kurā jums nekad pašiem nebūs jādomā par nākotni, bet jūs par to mums atdosiet savas politiskās tiesības un visu publisko naudu; turpmāk jums nebūs teikšana ne par koku ciršanu, ne par ielu remontiem un vismazāk jau nu par to, kā mēs korumpējamies un to nemaz neslēpjam — jūs saņemat uz svētkiem simtiņu pabalstā, sabiedrisko transportu un “krievu estrādes zvaigžņu” koncertu par brīvu, ko vēl jūs gribat!?”

Pirms Saskaņas nākšanas pie varas Rīgā un Rēzeknē šāda politika pie mums nepastāvēja vispār: tā ieviesās pie mums ap to pašu laiku, kad Ukraina to pamazām sāka pārvarēt.

Šī politika, kuras ietvaros partija no kopīgu vērtību komandas ar gadiem pārvēršas par naudas mazgātāju grupējumu, spēj pastāvēt tikai tad, ja visi tās biedri iegūst savu daļu no naudas plūsmām, pie kam nekļūst pārāk alkatīgi. Partijas līderiem tālab ir uzdevums savākt partijā nevis labākos un gudrākos kadrus, kas būtu spējīgi iemantot vēlētāju uzticību ar darbiem, bet — tieši pretēji — urlas no Bolderājas, kas maz ko saprot un tāpēc ir paklausīga balsošanas mašīna, no rokas cilāšanas brīvajā laikā “konsultējot” pašvaldības uzņēmumus par nieka pāris tūkstotīšiem mēnesī.

Nu, piemēram, Rīgas Centrāltirgu, kurā viņi agrāk pirka treniņbikses ar trim strīpām, bet tagad visi paklausīgi slāj uz vienu un to pašu bodi pirkt vienādi zilus uzvalkus. Kuri nekādā gadījumā nedrīkst būt šaursvītraini — diespas! —, jo uzvalka svītras atgādinātu par kādreizējām treniņbikšu svītrām. Ja ne citiem, tad vismaz sev atgādinātu.

Problēma rodas brīdī, kad vai nu biedri kļūst pārmērīgi alkatīgi (kas nav Saskaņas gadījums, jo ar Rīgas budžetu daudzmaz pietika visiem — pat opozīciju varētu piebarot, bet tie, maitas, izrādījās neatsaucīgi), vai arī partija zaudē līderus. Rīgas domes pozīcijai liktenīgas izrādījās ne kratīšanas un pratināšanas KNABā, ne Amerika atkāpšanās un Ušakova atstādināšana — liktenīgas izrādījās... sekmes Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

No brīža, kad CVK paziņoja: Ušakovs un Ameriks ievēlēti Eiropas Parlamentā, viņu desmit gadu garumā veidotā un lolotā varas struktūra Rīgas domē noturējās precīzi vienu diennakti.

Nebija vēl CVK nobalsojusi par galīgo rezultātu apstiprināšanu, kad Saskaņa jau šķēlās, slēdza ārā līdzšinējos paraugbiedrus, nobalsoja par Turlo kā mēru un tikai tad apķērās, ka ievēlējuši labsirdīga paskata vecīti, kurš neizskatās pēc drauda — tomēr kurš it nemaz nebūs jaunais maizes tēvs (jeb — Rīgas domes gadījumā — viņš nebūs “shēmu tēvs”). Jo, kā patlaban šķiet, Turlais nespēj pat izprast spēles noteikumus, kur nu vēl uzorganizēt kādu shēmiņu savu atbalstītāju piebarošanai.

“Latviskās opozīcijas” uzdevums — īstajos brīžos paklusēt, lai Turlais tā arī neiemācītos šos spēles noteikumus un paliktu tikpat laimīgā neziņā kā pašlaik. Tas rīdziniekiem turpmākajos divos gados ietaupīs naudu un nervus. Tāpat kā Elksniņa pieļāvums Daugavpilī, ka viņš tur varot veidot savu partiju.

Pieņemt amatu no pretinieka nozīmētu pārdoties tam!

Dainis Turlais kopš ievēlēšanas par mēru paspējis izteikt tikai divus politiska rakstura paziņojumus: no Rīgas Satiksmes kārtējās pagaidu valdes jāatlaiž tur tikko ieceltais Jakrins, savukārt opozīcijai varētu piedāvāt Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas komitejas vadītāja krēslu, kas tagad ir brīvs, jo to ieņēma pats Turlais.

Pirmais paziņojums parāda (kā to raksturo Liepnieks), ka Turlais nav sapratis, kā darbojas viņu pašu ievēlējusī pozīcija, kuras atbalstītājiem vajag krēslus, amatus un algas, savukārt otrais — ka Turlais nesaprot arī opozīciju, kam šādus krēslus un amatus no pretinieka rokām saņemt būtu pretīgi.

Lai vēlētājiem nerastos pārpratumi, t.s. “latviskās partijas” piektdien paziņoja: tās nedomā un negatavojas sadarboties ar saskaņiešiem nekādā veidā — jo latviskais elektorāts negrib, ka viņa ievēlētie pārstāvji iesaistītos “krēslu spēlēs” ar nīsto Rīgas iztukšotāju grupējumu. Tam jākrīt pilnībā: vēlētājs nepiedos, ja viņa ievēlētie pārstāvji (vienalga, runa būtu par NA, Latvijas Attīstībai, JKP vai Vienotības deputātiem) iesaistīsies amatu dalīšanā ar Saskaņu. Piedāvājot vadītāja posteni vienā komitejā, Turlais uzaicina savus oponentus “izpārdoties”; tie savukārt zina — viņu vēlētājs šī amata iegūšanu neuzskatītu par uzvaru, bet gan atteikšanos no pamatprincipa: ar ienaidnieku nesadarbojas, ar to cīnās!

Rīgas domē opozīcija (jeb — saskaņā ar viņu iekšējā WhatsApp čata nosaukumu — “nākotnes pozīcija”) ir vēl nebijušā situācijā: izslēdzot četrus deputātus no Saskaņas, līdzšinējie pilsētas kontrolieri ir kļuvuši atkarīgi no “latviskajām” partijām. Bez opozīcijas balsīm viņi nevar pat nežēlastībā kritušo Baraņņiku vai Burovu atlaist no vicemēru amatiem!

Protams, ka opozīcija to zina un kopā ar saviem vēlētājiem smejas, vēderus turēdami. No Naura Puntuļa sacītā var noprast, ka opozīcija negatavojas piedalīties balsojumos par atlaišanām — sak, paši savējos ievēlējāt, paši arī atlaidiet: "Mums nevajadzētu palīdzēt viņiem nolīdzināt [viņu pašu sastrādātos] nesmukumus," LETĀ uzsver Puntulis.

Dīvainākais ir tas, ka ne Ušakovs, ne Ameriks fiziski vēl nav pametuši Rīgas domi — vēl šomēnes viņi sēž domes deputātu krēslos, jo jaunais Eiropas Parlaments pirmoreiz sanāk tikai 2. jūlijā. Viņi varētu ierastajā stilā menedžēt savu režīmu un tā balstus domē, bet — redz, nekā. Vai tiešām Saskaņas/GKR koalīcija ir tik dzīvnieciska, ka ignorē paši savu bijušo bara vadoni, ja tas skaitās “nogāzts” no formālā barveža amata?

Ļoti skaļa izklausās arī Saeimas saskaņiešu, jo īpaši Jāņa Urbanoviča un Vjačeslava Dombrovska klusēšana. Varbūt arī viņiem gribētos izdabūt Ušakovu no partijas līderības ārā?

Tātad Rīgas domes koalīcija negūst it nekādu — kaut vai tikai morālu — uzmundrinājumu ne no viena. Pat ne no saviem Saeimas frakcijas pārstāvjiem. Ja mēs patiešām gribam sagaidīt, lai sapuvušais korumpantu režīms Rīgā nomainītos, opozīcijai ir vienkārši... jāpagaida. Šis beidzot ir tas gadījums, kad jāsēž upes malā un jāskatās, kā Saskaņas līķis peld garām.

Turklāt nedrīkst atlaist Rīgas domi un noturēt ārkārtas vēlēšanas: patlaban mobilizēšanās uz ārkārtas vēlēšanām dotu Saskaņai atkal jaunu dzīvību, turpretī lēna sapūšana savā vaļā kaitēs tai vairāk nekā domes atlaišana. Tad viņi sava elektorāta priekšā varētu musināt: “Mūsējos sit! Nu labi, nevis sit, bet vismaz atlaiž.” Tagad viņiem nav dots pat šāds aizbildinājums.

Mirsti droši, Saskaņa. Mums tevis nepietrūks.

Novērtē šo rakstu: