Sazvērestības teoriju cienītājiem ir jāpajautā sev: bet kāda ilgtermiņa mērķa labā darbojos es?

Apgalvojumi, ka vairums sazvērestību teoriju vēlāk izrādās patiesība vai ka vairums to ir slima suņa murgi, ir vienlīdz patiesi un vienlīdz tukši. Tēze, ka vairums CNN par sazvērestības teorijām nosauktais vēlāk izrādās visai precīzs faktiski notikušā apraksts, nepamato nevienas nākamās teorijas patiesumu. Tas tikai retrospektīvi parāda CNN uzticamību kādā laika nogrieznī.

Ja ganu zēns desmito reizi bļauj “Vilks!”, kad līdz tam vilka nav bijis, tas neko nepastāsta par pašreizējo lietu stāvokli mežmalā. Pat ne to, ka vilka nav. Varbūt tikai to, ka ganu zēns ir suns un cenšas ar riešanu aizbaidīt iespējamo vilku.

Jebkāda teorija, lai vai kā to nosauc pamatstraume vai kāds cits, ir modelis, kā skatīties uz notiekošajiem procesiem. Par sazvērestības teorijām runā tad, kad tiek virzīts vismaz sākotnēji visai mazticamu ideju kopums, kas izskaidro notiekošo ar nosacīti fantastisku, apzināti koordinētu vairāku spēlētāju darbību konkrēta mērķa sasniegšanai. Visi šie apzīmējumi ir subjektīvi un atkarīgi no tā, cik lielā mērā jums gribas vai cik lielā mērā spējat noticēt piedāvātajam.

Pavisam godprātīgas un profesionālas izmeklēšanas iestādes arī nodarbojas ar to, kas no malas varētu izskatīties pēc sazvērestības teoriju vērpšanas. Tas ir normāls izziņas process. Realitātei neatbilstošās teorijas pamazām tiek atmestas, pāri paliek neapgāžamās. Uz tām arī balsta operatīvās darbības un vēlāk apsūdzības.

Kad grafomāni raksta viedokļrakstus vai antropologi apcerējumus un zinātnieki publikācijas, viņi arī vērpj teorijas. Fakts, ka viņi savas teorijas balsta uz citu savērptām teorijām un pašu veiktiem novērojumiem, nemaina faktu, ka tās ir lielā mērā teorijas. Populārāks un mazāk notašķīts vārds šiem piedāvājumiem par to, “kā lietas patiesībā varētu būt”, ir naratīvi jeb stāsti. Arī nesenā apcerējumā minētās ideoloģijas.

Gan gravitācijas teoriju, gan relativitātes teoriju sauc par teoriju tāpēc, ka tās tādas ir. Realitāte visā tās pilnībā nav reducējama ne uz kādu modeli. Bet tas nenozīmē, ka visas teorijas ir sliktas vai relatīvas. Ja nosaka rāmjus un puslīdz apzinās teorijas mērķus, un var novērtēt, ka teorija tos sasniedz, tad vārdi “teorija”, “naratīvs” vai “interpretācija” netiek īpaši uzsvērti. Skaidrs, ka mēs vienmēr operējam ar nepilnīgām, subjektīvām abstrakcijām. To tā speciāli jāizceļ tikai tad, kad mēs cenšamies izkāpt no viena redzējuma un salīdzināt tā derīgumu ar citiem.

Tāpēc jautājums šīs rindas lasošajiem sazvērestības teoriju cienītājiem un tālāk padevējiem ir šāds: kāds ir jūsu mērķis? Vai jūs esat paredzējis veikt kaut kādu reālu, praktisku darbību, kurā realizēsiet to, kas būtu jādara apzinīgam pilsonim, ja teorija izrādītos patiesa? Varbūt vispirms der pārliecināties par teorijas patiesumu. Vai jūs esat iecerējis kādu rīcību šajā virzienā? Vai arī jūs vienkārši sēdēsiet dīvānā un priecāsities, ka jums ir izdevies iegūt vismaz vienā jautājumā tādu apbrīnojamu viszinību?

Paņemsim plakanās zemes teoriju, kas, neskatoties uz savu nederīgumu praktiskā dzīvē, ir ļoti simpātiska. Vai tad jums nav paticis skatīties uz neeksistējošu pasauļu kartēm piedzīvojumu grāmatu iekšējos vākos? Bet te tiek piedāvātas kartes, kurās jūs pats atrodaties un pēc kurām jūs arī varat visai reāli kaut kur aizbraukt. Mērogi nebūs saskanīgi, bet citādāk jau nav nepareizi.

Nevar noliegt, ka plakanās zemes kartēs un arī visādos asprātīgos papildinošos stāstījumos ir šis tas nosacīti patiess. Ja kādu no vairumam pašsaprotamajiem priekšstatiem par telpiskumu atmet, tad nav grūti, piemēram, Čertoku jeb Velnezeru netālu no Aglonas uzskatīt par visu plakano sauszemi apskalojošu okeānu.

Bēdīgi slavenajās plakanzemju teorijās gan visai pasaulei apkārt ir Antarktīda, bet tas nemaina lietas būtību. Mēs ņemsim Čertoku. Apiesim apkārt šim mazajam, apaļajam ezeram un teiksim, ka ir apiets apkārt visai pasaules sauszemei. Tā ir tāda feina un nevainīga nodarbošanās — apdomāt, kā būtu, ja būtu (ignorējot kaut ko acīmredzami aplamu), kas ir daļa no intelektuālās izziņas procesa. Bet jautājums ir cits. Kad cilvēki ar šīm teorijām dalās socmedijos (un šī ir tikai piemērs; var ņemt arī realitātei daudz tuvākas teorijas un pavisam “reālas”), ko viņi īsti dara — ko viņi mēģina panākt?

Varēja saprast pandēmijas laika sazvērestības teorijas par vakcīnu mērķtiecīgo ļaunprātību. Šajā slejā jau toreiz rakstīju par velniem ezerā (nesaistīti ar Čertoku). Cilvēki runā, lai paustu, pārbaudītu un izplatītu savas attieksmes, lai meklētu savējos. Ļaudīm bija sajūta, ka ar vakcīnu steidzamo izstrādi, aģitāciju un sekojošo uzspiešanu kaut kas nebija tīrs. Bet “datos balstītu” argumentu pie rokas visiem nebija, un, ja kādam kaut ko izdevās sagrābstīt, viņu norakstīja kā nepietiekami kvalificētu. Netaisnības sajūta bija liela, to pastiprināja ignorēšana un apsaukāšana. Cilvēki atmeta roku sarunām un bija gatavi parādīt savu pozīciju ar lielgabaliem. Ja bija kaut kāda teorija, kas šo sentimentu reprezentēja — lai notiek. Mikroskopiski robotiņi vakcīnās? Lai notiek. Atbilst idejai, ka kaut kas nav tīrs. Ņemam un vālējam.

Varēja saprast idejas, ka kovidu izsmidzina no lidmašīnām. Nav jau tā, ka no lidmašīnām nekad nekas nav ticis smidzināts iedarbībai uz cilvēkiem. Cilvēki nejutās atbildīgi par kovida izcelšanos un tam sekojošo paniku, bet kādam ir jāuzņemas atbildība. Tātad kāds to ir vienkārši uzgāzis mums uz galvas. Ir teorija? Ļoti labi, ņemam ciet, laižam tālāk.

Kā jau šajā slejā vairākkārt rakstīts, pamatstraumes galvenā kļūda bija nespēja šo teoriju izplatību (tā saucamo dezinformāciju) uztvert pēc būtības kā protestu un neizpratni. Turklāt pamatotu. Bet valdīkļi un rakstoņi vispārējas bezkonkurences apstākļos mums nebija tie augstākās raudzes, un viņiem tāda reāla empātija vai antropoloģiska zinātkāre pašiem īsti nepiemita. Tāpat kā putains konspirologs varnešus redzēja tikai kā kaut kādu uzpirktus pavēļu izpildītājus, tā pamatstraumes smilga konspirologu izteikumos redzēja tikai komisko virskārtu — hipotēzes par ķirzakām un mērķtiecīgu iedzīvotāju skaita samazināšanu.

Cilvēks redz pasauli ar cilvēka acīm. Tāpat kā cilvēkam šķiet, ka viņš izmaina klimatu spējāk nekā tūkstošgadīgi un simttūkstošgadīgi procesi, tā cilvēkam reizēm aplami šķiet, ka makroprocesi globālajā sabiedrībā ir dažu cilvēku apzināti ļaunprātīgas rīcības rezultāts.

Šodien mēs runājam par cilvēkiem, kas negrib būt bandinieki pasaulē, kuru pārvalda dažādas sazvērnieku grupas. Pieaugušu cilvēku sabiedrībā vajadzētu būt tā kā pašsaprotamam, ka ļoti daudz kas pasaulē notiek ārpus publiskās telpas. Ļoti daudz kas notiek ne tā, kā par to vēsta ziņās. Jūsu pašu dzīvēs ne mazums notiek ne īsti tā, kā varbūt jūsu draugi to spētu atstāstīt.

Jebkāda notiekošā informatīva reprezentācija cieš no tā paša, no kā cieš jebkāda teorija — no nepilnības. Jebkāda publiski izplatīto teoriju kārtīga apstrāde cieš no nemitīgas paralēlo notikumu sācensības. Atšķirībā no zinātniekiem un urķiem, kas mūžīgi sēž pie viena jautājuma, sabiedrība nemitīgi līgojas, šaudās, lai izsekotu vispēdējākajai karstajai aktualitātei. Jo vairāk globalizējamies un centralizējamies informācijas un kultūras patēriņā un socmediju algoritmu dēļ un cilvēku iedziļināties nespējas rezultātā sāk izpausties viedokļu polarizācija, jo šaurāka ir tā josla, kuru informācijas ziņā mēs kopumā pārklājam.

Līdz ar to fakts, ka vidējais aritmētiskais pilsonis, tai skaitā šo rindu autors, vairumā jautājumu pieturas pie aplama priekšstata par faktiski notikušo, ir teju norma. Cik var to informāciju galvā sabāzt, tik var. (Turklāt jo nesakarīgāki savā starpā ir informācijas gabaliņi, jo mazāk var sabāzt.) Cilvēks, kas kaut ko ļoti labi zina, ļoti daudz ko zina sliktāk, nekā zina bēdīgi slavenais vidējais, internetam vai televizoram pastāvīgi pielīmētais.

Un tā nu grafomānam papīrs tūliņ jau sāks aptrūkties, bet galvenais nav pateikts. Konspirologi (ar ko mēs te saprotam arī parastos teoriju retranslētājus savās socmediju lentās) negrib būt bandinieki šai pasaulē. Bet vai konspirologi apzinās, ka viņi ar savu rīcību kā īsti nekoordinēts kolektīvs veido liela mēroga parādību, kuru tādi paši teorētiķi grāvja otrā pusē arī redz kā “sazvērestību”? Proti, kā Kremļa, troļļu fermu un info kara ģenerāļu virzītu dezinformācijas kampaņu?

Jums šķiet, ka jūs pats pieņemat lēmumus, tāpat kā Ugam Dumpim par sevi šķiet, bet, ja analizē jūsu vai Dumpja vietu attiecību ķēdēs ar informatīvo pasauli sev apkārt, tad var arī teoretizēt, ka jūs esat, konspirologu valodā runājot, nopirkts. Lai paceļ roku tas, kurš ir drošs, ka nevienu brīdi nav savā informācijas patēriņā un tālākpadošanā kļuvis par kādas organizētas kampaņas dalībnieku, par kuras organizāciju neko nav zinājis. Tāpēc der pajautāt sev, vai ir liela jēga no otra apsaukāšanas par nopirktu, ja otrs to samaksu neapjēdz vai pat objektīvi nesaņem.

Bet tas nav viss. Ko sev der pavaicāt ikvienam, kas savu dalīšanos ar informāciju un piedalīšanos visā šajā informācijas šļurā uzskata par apzinātu, mērķtiecīgu paša rīcību un nevis vienkārši sociālu, bezmērķīgu tusiņu: kāds ir jūsu mērķis? Informēt? Labi. Bet jūs taču vēlaties, lai informācijai seko kāda rīcība, ne? Jūs taču vēlaties, lai jūsu informatīvās darbības rezultātā kaut kas mainītos? Vai arī vienkārši esat ejošas preces pārdevējs, kas risina savas materiālās vajadzības?

Ir godīgi jāatbild uz jautājumu, vai jūs gadījumā neesat anarhists. Varat droši būt anarhists, bet ir jāsaprot, ka kārtīgam anarhistam nav ko darīt pie viena sarunu galda ar strukturētu sabiedrības organizācijas formu atbalstītājiem. Ja jūs patiešām esat anarhists un ceļā uz anarhiju jūs piekopjat tādu kā mērķtiecīgu nejaušības  piešpricēšanu notikumiem, tad jums ir sava paša veselības labad jāsaprot, ka jūs taču nevēlaties dialogu. Fakts, ka pamatstraume jūs ignorē, ietilpst jūsu faktiskajā plānā, lai arī varbūt to ir grūti apzināties.

Un beidzamā lieta. Kas man salikās kopā pēc kādas Arestoviča un Ščeļina sarunas par stratēģiskās plānošanas nepieciešamību. Ja jūsu mērķis nav anarhija. Ja mērķis nav sociāls tusiņš. Ja mērķis ir politisks, tātad attiecināms uz visu sabiedrību un nevis uz jūsu privātajām vajadzībām. Tad līdzīgi kā ieprikš manis minētajai Ivetai Kažokai arī jums ir jāapzinās, ka neko konkrētu nevar realizēt, nekādu labākas pasaules vīziju nevar īstenot, ja to dara, sākot no nulles (no sevis) un beidzot ar sevi (ar nulli). Mīņājoties sākumpunktā.

Ja jūs vēlaties piedalīties ilgtermiņa politiskā procesā, jums ir jāpievienojas kādām no kustībām, kas ir eksistējušas pirms jums (vai pirms jūsu “atmošanās”) un kas visdrīzāk turpināsies arī pēc jums. Romas Katoļu baznīca ir viens tāds ilgtermiņa projekts. Brīvmūrnieki ir cits. Latvija arī ir viens tāds projekts. Tādu projektu ir pa pilno. Tie savstarpēji reizēm konkurē, reizēm pārklājas, citreiz produktīvi mijiedarbojas. Jebkura kustība, kura spēj atstāt kaut kādas paliekošas izmaiņas uz sabiedrības drēbi, ir ilgtermiņa, stratēģisks projekts, kurā piedalās cilvēki, kas tam ir gatavoti, kas tam ir atlasīti un kas saprot projektu.

Vai tās ir sazvērestības teorijas pasaules pārvaldīšanai? Jā, ja skatās no anarhista skatpunkta, kurš vēlas, lai pasaulē valdītu haoss un lai cilvēks nekādīgi nevarētu pašorganizēties. Vai jūs neticat Latvijas Republikas Satversmei, kas paredz, ka suverēnā vara pieder Latvijas tautai? Vai jūs neticat, ka līdzīgi domājošiem cilvēkiem būtu jāapvienojas partijās, lai artikulētu viņus vienojošu programmu? Vai jums nešķiet, ka šāda organizācija, lai saglabātu savu kvalitāti, centīsies savām rindām nepielaist aizdomīgus, kvalifikāciju ziņā nepiemērotus kadrus?

Neviena partija vai jebkāda cita veida mērķtiecīga organizācija negribēs savās rindās ekstrēmistu, kas sabotēs tās pašas programmu. Tāpēc no malas organizācijas darbība var šķist necaurspīdīga. Taču nodrošināt pilnu caurspīdīgumu un brīvu pieejamību jebkuram nozīmē liegt cilvēkiem iespēju pašorganizēties. Tiesības izslēgt kādu no sava kolektīva ir biedrošanās brīvības esence.

Pasaules ekonomikas forums (WEF) ir izkārtne, zem kuras satiekas cilvēki, kuriem ir šāda stratēģiska domāšana. Viņiem ir visas tiesības to darīt. Viņu projekts jums var nepatikt. Bet no tā, ka jūs ar pirkstu parādāt, ka, lūk, viņi tur satiekas un runā par to, kādai pasaulei jābūt, jūs neesat neko atklājis. Jūsu rīcībai, ja tā ir pozitīva (konstruktīva), ja jums nepatīk WEF piedāvātā programma, ir jābūt vērstai uz organizēšanos ar līdzīgi domājošajiem zem kaut kāda ilgtermiņa projekta, kas artikulē konkrētu WEF programmas kritiku un veic pasākumus lai iedarbotos pretēji tai. Vai par labu kaut kam konkrētam citam. Jūs varat, protams, būt informācijas kara dalībnieki, bet no tā ir maza jēga, ja jūsu apsūdzība ir vienkārši, ka pretinieks, lūk, organizējas ierindā. Jā, un kas par to?

Apsūdzības var būt tikai tad, ja šādas grupas uzurpē varu (tai skaitā ceturto — brīvus un neatkarīgus medijus), par kuru ir iepriekš panākta vienošanās. Apsūdzības var būt, ja šīs organizācijas pārkāpj kāda lielāka mēroga politisku vienošanos vai izpratni, vai pat pašu deklarētu uzticību kādai vērtībai, piemēram, demokrātijai, un vienlaicīgi ar savu rīcību to iznīcina. Bet arī tad, kad tas tiek precīzi norādīts, ir nepārtraukti jākonkretizē sev — ko tālāk?

Ja nemēģināt precizēt, ko tieši jūs mēģināt panākt, kad rādāt ar pirkstu debesīs uz “izsmidzināto kovidu”, jūs visdrīzāk vienkārši esat vai nu šova baudītājs, vai bandinieks kādas citas sazvērestības plānā.

Novērtē šo rakstu: