Sava valsts

Lasītājs, klausītājs un arī skatītājs vienā personā vai katrā atsevišķi nevēlas dzirdēt sliktas ziņas. Viņš vēlas klausīties tikai labas ziņas, tikai cerīgas, viņš cenšas domāt tikai labas domas, – vismaz daudzi tā apgalvo. Domā gaišas domas un neielaiž sevī negatīvo. Norobežojas no negācijām, ignorējot acīmredzamo, ka lietus līst visiem, mērcē visus un arī saule apspīd visus, nešķirojot, kādu domu tie pārņemti.

Rezultātā manis rakstītais, paustais un secinātais, kā arī par mani daudz gudrāku un zinošāku cilvēku paustais, secinātais un rakstītais paliek nesadzirdēts. Nav tā, ka nedzird, vienkārši cilvēks ir iemācījies nesadzirdēt to, ko viņš nevēlas. Ļoti daudzās sarunās ar citiem esmu novērojis, ka varu ar viņiem runāt pusstundu vai stundu un tad pēc viņu paustajām frāzēm secinu, ko viņi ir dzirdējuši un ko palaiduši garām, ko un kā sapratuši un kādus secinājumus izdarījuši.

Izrādās, dažs labs ir pamanījies dzirdēt to, ko neesmu teicis. Izrādās, viņš nemaz nav dzirdējis ko esmu teicis, bet labi atceras to, kā es teicu, kā biju apģērbts, vai biju skuvies. Tādi mēs esam, un pieļauju, arī manī ir daudz no tikko minētā.

Bet, ja runājam par Ukrainu, Ukrainas karu, nosacītu Ukrainas karu, jo, manuprāt, šis karš gan cēloņos, gan sekās un ietekmē ir daudz dziļāks un plašāks par divu valstu konfliktu, kuru risina ar ieroču palīdzību. Šoreiz ne par to, jo tam jau citi rakstītāji un citi runātāji velta daudz laika. Es par to, ko viņi noklusē vai līdz kam nav spējīgi aizdomāties, vai par ko nevēlas un neuzdrošinās domāt.

Kaut padomju savienība it kā sabruka, it kā sadalījās dažādās formāli neatkarīgās valstīs, dažādos reģionos, un izveidojās jauni reģioni padomju impērijas pakļautajās zemēs, tomēr paliek neskaidrs, kāpēc mēs it kā pamodāmies (to dēvē par atmodu), kāpēc un kā pāri bijušajai padomju zonai pārvēlās neatkarīgu valstu veidošanās vilnis.

Ukraina kopš deviņdesmito gadu sākuma bija formāli neatkarīga, arī Latvija. Šobrīd formāli neatkarīgās Ukrainas teritorija ir samazinājusies par piekto daļu, iespējams, samazināsies vēl. Te varētu teikt un pat kliegt – vai, vai, vai! Re, kā agresors uzbrūk un atņem neatkarīgai valstij daļu teritorijas, bet tā saucamā civilizētā pasaule to pieļauj. Demokrātiskie Rietumi, intelekti, zinātnieki un modernās tehnoloģijas nepalīdzēja un neizdevās pasargāt teritoriju sagrābšanu.

Arī ukraiņu varonība, simti tūkstošu kritušo un daudzie tūkstoši gūstā nokļuvušo to neapturēja un nespēj novērst, nespēja apturēt šos varmākas. Runājot līdzībā, barbari nespēja uzcelt, izveidot un pārvaldīt Romas impēriju, bet tie prata to sagraut un pakļaut. Viņiem nebija tādu tehnoloģiju kā romiešiem, viņiem nebija tik attīstītas un modernas sabiedrības, toties viņiem bija pietiekami daudz zobenu un – galvenais – kāpšļu. Jā, jā! Tieši kāpšļi padarīja barbaru jātniekus par milzīgu spēku, jo, pirms cirst ar zobenu vai mest šķēpu, jātnieks atspērās pret kāpšļiem, izslējās stāvus zirga mugurā, un tam sekoja nāvējošs cirtiens vai dūriens. Romiešiem nācās ar kājām apķert zirga vidukli un vicināt ieroci, bet šoreiz ne par to. Tiešām, lai novērtētu olas kvalitāti, nav jāprot to izdēt. Pietiks ar prasmi nomizot.

Bez prasmes apūdeņot pilsētas viņiem izdevās iekarot un sagraut, kā arī uz Romas drupām uzcelt savas valstis, kas nenoliedzami bija mazāk attīstītas, jo nācās gadsimtiem gaidīt renesansi.

Tikai šobrīd!

Šis nelielais ievads tapa, lai vairāk lasītāju tomēr spētu ja ne atzīt par pareizu, tad vismaz saprast manu skatījumu un piekrist, ka arī šādam skatījumam un viedoklim ir tiesības pastāvēt un ka mani nav steigšus ar akmeņiem jānomētā.

Garlaicīgiem ievadiem ir arī cita funkcija, ne tikai ievest kādu kaut kur. Ievads ir arī viens no veidiem, kā tikt vaļā no nejēgām, kuri nespēj saprast, kuri nespēj uztvert, secināt un domāt. Tie, saskaroties ar pirmajām grūtībām (ievada lasīšanu), dodas uz kādu, viņuprāt, interesantāku vietu vai lasa vieglāk izprotamu tekstu, kur teikumā nav vairāk par pieciem vārdiem un ir iespējams saprast teikuma jēgu.

Aicinu palūkoties uz jau gandrīz divu gadu garumā notiekošo asiņaino karadarbību Ukrainā no neierasta skatupunkta, cita leņķa. No tāda punkta un leņķa, kuru ignorē jeb izvēlas nedzirdēt un neredzēt gan runātāji, gan rakstītāji, gan lasītāji un klausītāji, kā arī runājošas galvas ekrānos vērotāji.

Pieļauju, mans viedoklis ir aplams, bet uzskatu, ka arī šādam viedoklim, domu gājienam un secinājumiem ir tiesības pastāvēt. Mans viedoklis, skatījums un secinājums loģiski izriet no ievadā paustā, to papildina un turpina.

Uzskatu, ka patiesa Ukrainas neatkarība un valsts tiek izcīnīta šobrīd, nevis deviņdesmito sākumā ar kompartiju līderu parakstītiem dokumentiem kādā birzī.

Tikai šobrīd veidojas Ukrainas valsts, tikai tagad veidojas un konsolidējas Ukrainas nācija, un tikai tagad Ukrainas teritorija iegūst savas aprises. Ukraina būs tur tik liela un tāda, kādu ukraiņi sev izcīnīs, ņemot palīgā Rietumu ieročus, ziedojot savas dzīvības uz neatkarības altāra, pārciešot grūtības, iznīcinot savus nodevējus, radot savu ideoloģiju. Tikai tagad top Ukrainas valsts. Tikai tagad Ukraina izcīna savu neatkarību un pierāda tiesības uz eksistenci.

Tādā pašā analoģijā mums jālūkojas uz Latviju. Latvija vēl nav sākusi šo grūto Latvijas tapšanas vai atdzimšanas procesu. Nav sākusi un var arī nesākt! Ja nesāks, tad, kā mūsu Latviju 1939.-1940. gadā okupēja, citiem vārdiem sakot, iznīcināja, iekļaujot padomju impērijā, tā viņas vairs arī nebūs. Būs tikai veiklu blēžu izveidota melīga butaforija, kādā šobrīd esam spiesti dzīvot.

Tā ir butaforija, ko šodien saucam par Latvijas Republiku, piedodiet man, ne visai domājošie un saprotošie patrioti pēdiņās. Latviešiem nav savas valsts, jo, ja latviešiem būtu sava valsts, tad no šīs valsts simtiem tūkstošu latviešu izmisumā nebrauktu svešumā. Ja kādam ir ģimene, viņš neiet dzīvot pie cita pavarda. Tā notiek tikai tad, kad ģimenes nav, vai arī, ja ir ģimene, tad dodas prom ar visu ģimeni.

Latviešiem nav savas valsts! Nenoliedzams ir tas, ka latvieši ir spējuši izcīnīt sev valsti, bet nespēja to nosargāt. Visā latviešu un mūsu senču pastāvēšanas laikā latviešiem ir bijusi sava valsts tikai divdesmit gadus.

Skaitliski daudz lielākai tautai – kurdiem nav savas valsts un iepriekš nebija. Pasaulē ir daudz skaitliski par mums lielāku tautu, kurām savas valsts nekad nav bijis un, pieļauju, arī nebūs. Nav tāpēc, ka nespēj to panākt un izcīnīt, un šī paša iemesla dēļ viņiem valsts arī nebūs.

Šis karš nav «viennozīmīgs»

Aicinu palūkoties uz Krievijas agresiju pret Ukrainu nedaudz no neierastāka leņķa. Pirms šī iebrukuma es (un ne tikai es) biju pārliecināts, ka Krievija neuzbruks Ukrainai. Sapulcēts bija pārāk maz karaspēka, pārāk maz militārās tehnikas, lai tas izdotos. Ar pārsimttūkstošiem tā laika Krievijas karavīru nebija iespējams pakļaut Ukrainu.

Tobrīd, pēc Krimas zaudēšanas Ukrainā veidojās nācija. Ukraiņi aizvien vairāk izprata savas valsts nepieciešamību, un daudz bija to, kas bija gatavi ar ieročiem to izcīnīt un ziedoties. Tieši tai brīdī nāca «negaidītais» uzbrukums. Kaut tas nebija iespējams, kaut tas nebija prāta darbs, bet putins tomēr to sāka.

Var teikt kā daudzi saka – vecis sajuka prātā! Nē, patiesībā viņš negāja iekarot, viņš gāja atbrīvot un apvienoties ar «savējiem», bet izrādījās, ka pat tie, kas lielā mērā arī bija viņa piekritēji, riebumā novērsās. Un kur viņiem bija citur iet, ja ne pie ukraiņiem, un tā karš paātrināja ukraiņu nācijas veidošanos.

Putins gāja atbrīvot Ukrainu no ukraiņiem, no ukraiņu patriotiem, jo bija pārliecināts, ka viņu tur sagaidīs ar ziediem, ka nekādas būtiskas pretestības nebūs, ka viņš ies tik tālu uz Rietumiem, cik viņam nepretosies, bet tur, kur sāks pretoties, tur apstāsies. Pagaidām!

Bet tā nenotika! Taču šai medaļai ir arī cita puse. Ukrainas formālās valsts varas puse, kura arī pa savam bija gatava Krievijas invāzijai un uzbrukumam, kura viņus gaidīja, bet Ukrainas austrumu daļas nosacītā tauta bija atvērta iebrukumam. Arī viņiem krievi bija savējie, viņi skatījās Krievijas TV, bieži brauca tur strādāt, precējās un citādi «integrējās».

Tas bija tas ļoti retais brīdis cilvēces vēsturē un cilvēka dzīvē, kad mazais cinītis gāza lielo vezumu. Mazais cinītis gāza, jo tauta pateica nē! Ne visa tauta, lielakā daļa tautas pateica nē. Daļa tautas tomēr atturējās un klusībā sacīja jā!

Teritorijās, kuras šobrīd ir iekarojusi Krievija un kur tā saimnieko, nav tā, ka vairums iekaroto, pakļauto un apspiesto jūtas ļoti nelaimīgi par notikušo un gaida, lai viņus atbrīvo. Nē, tā nav! Vairums neiebilst pret notikušajām izmaiņām, runājot nosacītā diplomātiskā valodā, bet patiesībā vairums šo reģionu iedzīvotāju sagaidīja savējos. Par to ir daudz liecību un pierādījumu.

Reiz es lūkojos tīmeklī kādu video (Ukrainas video drona filmēto) par asiņainajām kaujām Bahmutā, kuru nebija pametuši visi iedzīvotāji. Daļa palika un gaidīja savējos. Slēpās pagrabos, bet uz vēl brīvās Ukrainas teritoriju nedevās. No augšas filmētajā materiālā bija redzams, kā grupiņa sieviešu un onkulīšu ar plastmasas maisiņos iesieto karā izdzīvojušo mantību devās iebrucēju virzienā. Tie viņus sagaidīja, uzņēma un palīdzēja nokļūt drošākā vietā.

Šis karš nav «tik viennozīmīgs», un tas uzdod ļoti būtiskus jautājumus, uz kuriem politiķi nesniedz atbildi, jo bieži viņi par to nemaz nav domājuši. Bieži tāpēc, ka par politiķiem viņi tikai izliekas, bet patiesībā nespēj domāt pat divus soļus uz priekšu. Uz šiem jautājumiem tiem ir bail atbildēt un pat pašiem par to bail domāt – ka tik neiekuļas kādās nepatikšanās.

Jautājums ir tikai tāds – kad Ukrainas puse uzskatīs, ka šis karš ir beidzies? Kas par to liecinās?

Kā apturēt karu?

Otrā Pasaules kara beigas bija Ā. Hitlera iznīcināšana un Berlīnes ieņemšana, kā arī atombumbu nomešana uz Japānu. Ja ieņem Berlīni, tad jāokupē arī Vācija. Ja ir patiesa vēlme iznīcināt Japānas imperiālismu, tad ir jāpakļauj arī Japāna. Tikai tā ir iespējams izbeigt karu un mazināt tā atkārtošanās iespēju.

Kāds būs tas signāls, ka šis karš būs beidzies, ka Ukraina ir izturējusi un izcīnījusi savu valsti? Kad? Tad, kad ukraiņi ar tankiem būs piebraukuši pie Belovežas gāršā un Maskavas kremlī novilktās robežlīnijas? No padomju sociālistisko republiku robežām neizriet nekādas tiesības,– tiesības ir jāizcīna.

Kāpēc tieši tad karam būtu jābeidzas? Tikpat labi karš var beigties arī šodien, ja Krievijai beigsies patronas un karavīri. Krievijai nebeidzas ne karavīri, ne patronas, ne raķetes, ne nauda. Tieši otrādi, militārā ražošana palielinās, raķetes tiek ražotas aizvien vairāk, un pārdesmit tūkstošu karavīru mēnesī piesakās dienestam brīvprātīgi, jo par to labi maksā un var apvienot patīkamo ar lietderīgo.

Viņi alkst asiņu, alkst nogalināt, izvarot un bombardēt. Un, ja vēl par to labi maksā, tad nav nepieciešama nekāda mobilizācija. Jā, iepriekš bija nepieciešama, jo iecerētā «atbrīvošana» neizdevās un vajadzēja glābt un stabilizēt situāciju. Nu viss ir nokārtojies un nekāda uztraukuma, kā arī steigas nav.

Kāpēc lai karš beigtos pie Rostovas, bet ne pie Hersonas? Kāds tam pamatojums, ja ir kam šaut un ir ar ko šaut?

Karš beigsies tikai tad, kad karojošās puses pārstās šaut cita pa citu. Bet puses pārstāj šaut tikai tad, kad ir beigušās patronas vai šāvēji. Griba šaut pati no sevis nebeidzas. Pēc kāda laika, kad patronas sakrātas, šaušana turpinās.

Karu var apturēt, tikai iznīcinot uzbrucēju vai to saņemot gūstā. Karošana izbeidzas tad, kad uzbrucēja bunkurs ir iznīcināts un pats uzbrucējs likvidēts. Tikai tad! Iznīcināt Krievijas agresiju var, tikai iznīcinot kremli ar visu saturu. Cita risinājuma nav.

Kamēr tas tā nebūs noticis, Krievijai dabas bagātību ir neizmērāmi daudz, viņi pumpēs naftu, raks ogles un karos.

Atgriežoties Latvijā, secinu, mums 18. Novembŗa Latvijas šobrīd nav un nebija vakar. Tas, kas ir, tā ir butaforija, kur vēlamais tiek pasludināts par esošu. Mēs cits citam un viens otram melojam. Vieni izliekas, ka runā patiesību, bet otri izliekas, ka tic meliem.

Šobrīd mums ir LPSR teritorija, LPSR pilsoņu kopums, un lielā mērā esam LPSR tiesību, pienākumu, kā arī vērtību un pasaules skatījuma mantinieki. Mums, vismaz formāli, nepatīk padomju svētki, bet godā turam padomju tradīcijas un padomju dzīvesziņu. No pirmā septembra līdz sieviešu un vīriešu dienām.

Esam LPSR likumu mantinieki, LPSR gara mantinieki, jo Latvija, kurā nav latviskuma, nav 18. Novembŗa Latvija. Nav likuma, kas paredz latviskumu, nav likuma, kas aizstāv latviskumu, un tie vārie mēģinājumi atkrieviskot ir tikai vāri mēģinājumi.

Tā ir likuma kompetence, kuru nevar nepildīt. Nevis pircējiem ar pārdevējiem ir jāatkrievisko Latvija, bet likumam ir jānosaka, ka citādi nemaz nedrīkst būt. Ja ir citādi, tad šim citādi tūlīt seko reāls sods. Bet šāda lietu kārtība ir iespējama tikai 18. Novembŗa Latvijā. LPSR tiesību un pienākumu mantiniecē tas nav iespējams.

Latviskums ir iespējams tikai tad, kad Latvijā dzīvo latviski latvieši. Godīga Latvija ir iespējama tikai tad, ja Latvijā dzīvo godīgi latvieši. Ne daži, bet «nospiedošs» vairākums. Var būt arī citi un citādi, bet tie citi nedrīkst skaitliski ietekmēt kopainu un latviešu tieksmes.

Mūsu gadījumā viņi ietekmē un neļauj Latvijai kļūt latviskai. Noderīgie idioti un citi līdzskrējēji, kā arī daiļdirsēji viņiem palīdz.

Latviešu valsts...

Kad mūs maskavija noliks izvēles priekšā un liks izcīnīt pašiem savu valsti, kā tas notiek Ukrainā?

Tajās teritorijās, kas bija novilktas deviņdesmito sākumā un astoņdesmito beigās, ne toreiz, ne šodien nebija patiesas Ukrainas. Tajās teritorijās, kas bija LPSR minētajos gados, jau sen vairs nebija latviskas Latvijas.

Tas bija līdzīgi kā Āfrikā ar kolonizatoriem, kas ar lineālu kartē vilka valstu robežas un vēl šodien tur karo, jo robežas vilka pāri ciemiem, pāri kādas etniskas grupas apdzīvotiem apgabaliem, pāri nacionālām kopienām. Tādu Arcahu jeb Karabahu pasaulē ir daudz.

Nosacīti brūkot padomju savienībai, robežas arī tika noteiktas ar jocīgu lineālu palīdzību. Kaut tika teikts, ņemiet tik, cik varat paņemt, maz bija to, kas noticēja un ņēma. Bet ja kāds paņēma, tad tam ātri ierādīja viņa vietu. Piemēram, Ičkērijā.

Mēs vēl cīņu par savu valsti neesam sākuši, un es nezinu, vai vispār sāksim. Lai man piedod tie, kuri savu patriotismu apliecina tikai galda runās. Lai man piedod tie, kuri pasauli skata caur modernām rozā brillēm. Realitāte ir citādāka. Rozā krāsas daudzumu ir grūti izmērīt un procentuāli noteikt, bet realitāti var nosvērt precīzi līdz gramam.

Latviešu valsts diemžēl vēl netop.

Novērtē šo rakstu: