Iesaki rakstu: 
Rīga. Vadošie politiskās veselības speciālisti apstiprina satraucošu tendenci - arvien vairāk amatpersonu cieš no progresējošas uzvedības slimības Sedes Adictum, tautā sauktas par “krēsla atkarību”. Slimība skar personas ar piekļuvi mīkstiem ādas krēsliem, dienesta transportam un neierobežotam mikrofonu skaitam.
“Pacienti sākumā uzskata, ka vienkārši kalpo sabiedrībai,” skaidro kāds anonīms eksperts, kurš pats savulaik nav spējis pamest amatu trīs sasaukumus pēc kārtas. “Taču ļoti ātri viņi vairs nespēj funkcionēt bez rīta kafijas Saeimas bufetē un skaņas, ko rada automašīnas durvju aizciršana viņu vietā.” Pēc pēdējiem novērojumiem slimība attīstās pakāpeniski — sākot ar vieglu eiforiju pēc pirmās preses konferences un beidzot ar pilnīgu realitātes zudumu, kurā pacients tic, ka viņa teiktais kaut ko maina. Galvenie simptomi -
1. Nekontrolējama nepieciešamība runāt mikrofonā. Pacients nespēj paiet garām kamerai, nepasakot frāzi “mēs šo situāciju rūpīgi vērtējam”. Smagākos gadījumos viņš sāk dot intervijas arī lifta spogulim.
2. Solījumu pārdozēšana. Sākotnēji pacients plāno apsolīt uzbūvēt vienu tiltu un mērenu reformu. Desmit minūšu laikā viņš ir apsolījis bezmaksas elektrību, dubultas algas un individuālu zelta zivtiņu katram nodokļu maksātājam. Neviens no solījumiem netiek atcelts, jo pacients tos vairs neatceras.
3. Akūts abstinences sindroms pēc vēlēšanām. Pēc amata zaudēšanas novērojami trīce, svīšana un reflektoriska vēlme sasaukt preses konferenci par jebkuru tēmu, ieskaitot laika apstākļus virtuvē. Daži pacienti mēģina “koordinēt” ģimenes vakariņas, izveidojot darba grupu ar sievu un kaķi.
4. Patoloģiska imunitāte pret kritiku. Agrīnās stadijās pacients reaģē uz negatīvu rakstu. Vēlāk viņš mierīgi ignorē protestus, izmeklēšanas un realitāti kopumā. Eksperti atzīmē, ka šajā stadijā āda kļūst tik bieza, ka to var izmantot infrastruktūras projektos.
5. Realitātes aizvietošana ar “procesu”. Pacients pārstāj atšķirt reālas problēmas no PowerPoint prezentācijām. Jautājums par piena cenu tiek aizstāts ar trīs stundu diskusiju par “stratēģisko redzējumu piena sektorā līdz 2040. gadam”.
6. Nespēja fiziski piecelties no amata krēsla. Pat kritiskos apstākļos — krēslam lūstot, telpai piepildoties ar dūmiem vai reitingiem krītot zem nulles — pacients turpina sēdēt un atkārto: “situācija tiek kontrolēta”. Medicīniski tas tiek klasificēts kā hronisks piesēdēšanas sindroms.
Speciālisti uzsver, ka agrīna sabiedrības iejaukšanās ir kritiski svarīga. Efektīvākās ārstēšanas metodes ietver:
- Rotācijas terapiju – pacienta piespiedu pārvietošanu prom no krēsla ik pēc četriem gadiem,
- Imunitātes atņemšanas kūri – kontrolēta saskarsme ar tiesiskām sekām,
- Rehabilitāciju privātajā sektorā – kur pacients pirmo reizi sastopas ar jēdzienu “rezultāts”.
Diemžēl eksperti brīdina, ka bez regulāras ārstēšanas lielākā daļa pacientu piedzīvo recidīvu un atgriežas sistēmā, bieži vien ar vēl smagākiem simptomiem un uzlabotu spēju apsolīt neizmērāmo.
“Šī nav individuāla problēma,” uzsver speciālisti. “Tā ir sabiedrības veselības krīze. Jo ilgāk mēs ignorējam simptomus, jo dziļāk krēsls ieaug.”
P.S. Raksta sagatavošanas brīdī vairāki pacienti atteicās komentēt situāciju, norādot, ka “šobrīd nav īstais laiks atkāpties”.
Seko mums 
Šodien esam nonākuši jaunā eskalācijas pakāpē. Šoreiz vairs neviens nevar aizbildināties, ka “ielidojis draudzīgs drons”. Ir noticis mērķēts uzbrukums Latvijas stratēģiskam objektam - degvielas rezervēm.
Krievijas karaspēks turpina uzbrukumus Ukrainas frontē un vietumis pat virzās nedaudz uz priekšu. Raķetes un droni turpina postīt Ukrainas infrastruktūru, gandrīz ik dienas nogalinot mierīgos iedzīvotājus dažādās pilsētās. Krievija turpina plosīties. Un tomēr pamazām, bet arvien tumšāki mākoņi sāk plesties arī Krievijas pusē.
Katrs ceļotājs un arī mājās sēdētājs ar saviem nodokļu maksājumiem ir gadiem ilgi atbalstījis aviosabiedrību airBaltic. Šis kopējais atbalsts jau ir pārsniedzis pusmiljardu eiro, taču kompānijai joprojām neiet labi un bez valsts atbalsta tā gaisā noturēties nevar.
Mazajiem uzņēmumiem Latvijā jau gadiem ilgi ir jāstrādā apstākļos, kur katrs papildu administratīvais pienākums nozīmē ne tikai laiku, bet arī reālas izmaksas. Tāpēc Ekonomikas ministrija ir nākusi klajā ar priekšlikumu atteikties no obligātajām gada pārskatu revīzijām mazajiem uzņēmumiem. Tas nav radikāls solis – tas ir loģisks nākamais posms uzņēmējdarbības vides sakārtošanā.
Diskusija par “ārējo skatījumu” birokrātijas mazināšanā atklāj dziļāku problēmu – nevis ideju trūkumu, bet drīzāk nespēju tās īstenot sistēmiski un konsekventi. Pēdējo divdesmit gadu laikā Latvijā ir uzkrāta plaša pieredze ar reformām, auditiem un rīcības plāniem, turklāt tā tiek sekmīgi nodota citām Eiropas Savienības (ES) kandidātvalstīm. Tomēr gandrīz visos vērtējumos atkārtojas tie paši secinājumi: procesi ir formāli, atbildība ir izkliedēta, un iniciatīva netiek atalgota.
1796.gadā Eiropas domātāji ar pārsteigumu un satraukumu atklāja, ka pašā kontinenta sirdī eksistē "pelēkā zona" – sabiedrība, kurā cilvēks dzīvo bez tiesiskas aizsardzības un bez reālas iespējas ietekmēt savu likteni. Garlībs Merķelis savā manifestā Latvieši nevis vienkārši aprakstīja tautas "raksturu", bet gan veica nežēlīgi precīzu sistēmas sekciju. Viņš dokumentēja dzimtbūšanas iekārtu – mehānismu, kurā indivīds bija pakļauts absolūtai varai bez jebkādiem drošinātājiem vai līdzsvara.
Latvijas publiskajā telpā netrūkst organizāciju, kas drosmīgi runā “tautas vārdā”. Dažām pat nosaukums to sola jau iepriekš. Piemēram, “Drosme darīt”. Drosme – tas, protams, ir labi. Jautājums tikai – darīt ko tieši un kā interesēs?
Es diezgan kategoriski nepiekrītu tam, kā Alvis Hermanis raksturo Progresīvos. Man viņi nesaistās ar Sibīriju vai totalitāriem režīmiem — tā ir cita laikmeta un citas sistēmas traģēdija. Bet tas nenozīmē, ka man viņu politika ir pieņemama. Tieši pretēji.
