Sarkanzaļo kolhoznieku restarts bez Brigmaņa

Kā teiktu gudri politiķi – lessons learned (tulk. gūtās atziņas): zemnieki beidzot pēc 19 gadu ilgas komunisma ēras partijā ir sapratuši, ka ir pienācis laiks atbrīvoties no sarkanā balasta, tādēļ šonedēļ gaidāmajā partijas kongresā visdrīzāk savu vadītāja amatu zaudēs slavenākais Latvijas komunists Augusts Brigmanis. Par to arī sākusi mēļot ceturtā vara, un nevajadzētu būt šaubām par to, ka ar Aivara Lemberga akceptu pie partijas grožiem tiks iecelts jaunākas paaudzes modelis un, iespējams, tāds, kurš nav ar sarkanu vēsturi.

Īsumā jāatzīmē, ka Augusts ir sekmīgi sagaidījis pilnvērtīgu pensijas vecumu un tagad atšķirībā no pārējiem Latvijas pensionāriem, pateicoties darbam Saeimā, varēs nodzīvot līdz kapa malai, cepuri kuldams. Jo visdrīzāk pēc VSAA pārrēķina viņš būs starp tiem laimīgajiem 2000 pensionāru Latvijā, kuru pensijas pārsniedz 1500 EUR mēnesī.

Viņš arī pa šiem gadiem ir sekmīgi uzaudzējis savu kapitālu uz valsts rēķina, kā cītīgs self-made „vecis”. Augustam ir neskaitāmi īpašumi ne tikai Latvijā, bet arī Lielbritānijā, tāpat kā viņa saimniekam biedram Lembergam. 2018.gadā viņa kopējie ienākumi veidoja 175 647 EUR. Par nožēlu komunistam būs „komunista cienīgas vecumdienas”, kamēr pensionāri, kas par Brigmani balsoja, turpinās skaitīt katru eiro centu, lai varētu nopirkt maizīti un zāles.

Viens no redzamākajiem zemnieku partijas aktīvākajām balamutēm Armands Krauze jau norādījis, ka Latvijas Zemnieku savienība cer piesaistīt jaunus cilvēkus un veidot partiju mūsdienīgāku. Viņaprāt, ir jāpārskata partijas vīzija un ideoloģija. „Zemnieku partija nav tikai zemnieki! Pārstāvam plašu sabiedrības daļu – mums ir skolotāji, militāristi, ārsti...”.

Es Krauzem piebilstu, ka ir arī pensionāri un lauku apvidū dzīvojošas ģimenes ar zemiem ienākumiem, kuri akli ticēja Kalnozola solītājiem 1000 eiro mēnesī vēl pat līdz 13.Saeimas vēlēšanu priekšvakaram, taču tad viņus ar prasmīgu politm@ucības manevru pārtvēra KPV LV „dižgars” Aldis Gobzems ar savu: „Es Jums visus vārdus un uzvārdus atklāšu vēlāk...” Taču izrādījās, ka tas bija kārtējais piekāsiens!

Manuprāt, restarta realizēšanai ir ne tikai jāpārskata vīzija un ideoloģija, bet arī jāatbrīvojas no citiem sarkanajiem balasta dižakmeņiem – Aijas Barčas, Andra Bērziņa, Andra Siliņa, Aināra Mežuļa, Jāņa Vucāna, Ineša Boķa, Jāņa Trupovnieka, Valda Skujiņa un citiem mazliet sīkākiem akmeņiem.

Partijas spējai piesaistīt jaunus, „tīrus” cilvēkus, kuriem ir gan idejas, gan iespējas mainīt partijas kustības trajektoriju, ir viens būtisks šķērslis, un tas ir – Aivars Lembergs, kurš sarkanzaļo zemnieku apvienību uzlūko kā instrumentu, ar kuru var panākt sev vēlamus lēmumus vai iegūt papildu informāciju. Tādēļ tuvākā pārskatāmā nākotnē partija ir nolemta cīņai par vietu Saeimā un par vietu pie koalīcijas veidošanas galda.

Kļūdu pa šiem gadiem ir pieļauts milzum daudz, tādēļ, pat ja ir cerība uz labām pārmaiņām, tad tās notiks lēni un mokoši, jo visi ir pieraduši tā kārtīgi paēst no kopīgā katla.

Novērtē šo rakstu: