Sapnis

Sapņa sākums: «Kādai valstij uzbrūk iznīcinošas ordas, un ko valsts iedzīvotāji dara, lai aizsargātos? Neko. Tie stīvējas, spītējas, kā pārbaroti kaķi «gariem zobiem» pagaršojot kādu valdības ieteikumu. To valdība izrok kādu ierakumu, aizsūta turp kādu kareivi, izvieto kādus sargposteņus un dažus kontrolpunktus, bet ap viņiem, aiz viņiem un visur, kurp skatu vērs, plosās ienaidnieks.

Viņu valstī ir organizācijas un partijas, kuras sevi sludina par patriotiem un Dzimtenes aizstāvjiem, godā ceļ senčus, senču mantojumu un viņu varoņdarbus, bet brīdī, kad atkal ienaidnieka pūļi bradā viņu zemi, tie neceļas kā klints un nepulcina zem Dzimtenes karogiem aizstāvjus. Nedara neko, lai savus pilsoņus aizstāvētu un sargātu no uzbrucēja tīkojumiem. Tikai daži no to pamanāmākiem sociālajos tīklos vaimanā, nu, kā tā var, nu, kā tā var...

Godināt senčus – tas ir labi un apsveicami, bet ar godināšanas rituāliem vien nekādi nevar novērst agresora tīkojumus.

Izrādās, ka viņu zemē ir gana daudz tādu, kuri ar lielu azartu un pat iedvesmu ir gatavi ienaidniekam palīdzēt iznīcināt savus brāļus un māsas.

Iespējams, ka pēc kāda laika tur būs «Nirnberga trīs», jo «Nirnbergā divi» tiesās tos, kurus netiesāja «Nirnbergā viens», jo tam apsūdzības solam «Nirnbergā viens» bija jābūt daudz garākam, un dažiem no tiesnešu un prokuroru krēsliem bija jāpārsēžas uz apsūdzēto sola.

Iespējams, ka «Nirnbergā trīs» izdzīvojušie kādus no šiem līdzskrējējiem, vienaldzīgajiem, noziedzīgi nolaidīgajiem un kolaborantiem tiesās, bet ko tas dos? Neviena tiesa nespēj piecelt mirušos, neviens tiesas lēmums nespēj apturēt agresoru.

Viņi ir pilnīgā ienaidnieka varā. Kādreiz senos un ne tik senos laikos tā bija normāla kārtība – kad krita pilsētas mūri, tad iebrucējiem deva trīs dienas laupīt, varot un slepkavot. Viņiem šo dienu būs daudz vairāk nekā trīs, un bēdīgi ir tas, ka ir daudz tādu «viņējo», kuri skrien sirotājiem pa priekšu un ar pirkstu rāda, kur ir paslēpušies tie, kurus jāaplaupa.

 Daži no viņiem tos mēdz dēvēt par koviddisidentiem, bet patiesībā viņi nav nekādi disidenti vai citādāk domājošie, viņi ir agresora rokaspuiši un kolaboranti.

Viņu zemē ir pienācis laiks, kad katram ir jāaizstāvas pašam, kad katram ir jāaizstāv savi tuvinieki un tauta. Viņi sāk apzināties, ka neviens tos neaizstāvēs.

Izrādās viņiem ir daudz tādu, kuri apgalvo: «Nu, nē, nu tas taču ir mūsu kaimiņš, tas nav iebrucējs. Viņš jau sen dzīvo ar mums un starp mums. Uztraukumam nav pamata, viņš ir nekaitīgs, bet daudz bīstamāks ienaidnieks ir Pasaules žandarms un masonu ložas. Neesot tik traki un, ja nepretosies, tad būšot vēl labāk. Viņi apgalvo: «Nu nē, jūs nesaprotat, tā ir sazvērestība, jo patiesībā nav nekāda ienaidnieka. Izrādās, ka viņiem ir gana daudz tādu, kuri brīvprātīgi, pat ar sirdsdegsmi, palīdz agresoram.»»

Vēl sapnī redzēju, ka vakaros viņi, kurš ar baudu, kurš ar sportisku interesi, ik vakaru valsts ziņu kanālā noskatās agresijas statistiku. Ziņās informē par upuriem, kritušajiem, nomocītajiem.

Sapņa beigas.

P.S. Ir teikts, ka nav tik svarīgi, ko liekam mutē, daudz svarīgāk ir tas, ko šī mute pauž. Domājiet, ko jūsu mutes sludina, kurp aicina! Vērtējiet to, ko raksta jūsu pirksti, vērtējiet savus draugus, vērtējiet savus deputātus un savus ministrus! Vērtējiet viņu uzvedību un rīcību, viņu uzskatus, viņu rīcību saskaņā ar sapnī minēto!

Dažs no tiem muļļājas, daži ir neziņā, un liels skaits ir tādu, kuri nespēj izvēlēties, kurai no pusēm pieslieties, jo nav vēl skaidrs, kuri uzvarēs.

Pastāv kaut niecīga, bet tomēr varbūtība, ka tieši tāpat notiks arī tad, kad pāri valsts robežām brauks ienaidnieka tanki. Visa valsts aizsardzība paliks plānos, projektos, štāba dokumentos un aliansēs, un slīcēju glābšana paliks pašu slīcēju rokās.

Novērtē šo rakstu: