Sabiedriskais medijs, plurālisms un demokrātija

Vienlaikus jāpiebilst, ka mediji de facto ir vara, jo tie spēj būtiski ietekmēt sabiedriskos un politiskos procesus. Kāpēc Vladimirs Putins jau pirmajā prezidenta pilnvaru termiņā steidzās pārņemt visus elektorāli svarīgos medijus Krievijā? Jo no tā ir atkarīga viņa varas noturība.

“Elektorāli svarīgie” mediji ir tie, kuri spēj ietekmēt vēlēšanu rezultātus. Daudzus gadus pētot Krievijas aso varu, kas masīvi izmanto propagandu un dezinformāciju, esmu analizējis daudzas manipulēšanas tehnikas un maldināšanas metodes medijos. Labi, ka daudzas no tām netiek lietotas Latvijā, un tomēr ir problēma.

Latvijas sabiedrisko mediju saturs ir visai vienpusējs, ideoloģiski iekrāsots. Tas rada problēmas konsolidētai demokrātijai. Runājot par demokrātiju, jēdzienu “konsolidēta” lieto tad, kad redz, ka ne tikai ir nodibinātas demokrātiskas institūcijas un pieņemti likumi, bet valsts pilsoņi prot lietot demokrātiju savā labā un pietiekami aktīvi līdzdarbojas pilsoniskos un politiskos procesos. Ja kāda no sabiedrības daļām tiek marginalizēta ar sabiedriskā medija palīdzību, tad nevaram runāt par konsolidētu jeb labi darbojošos demokrātiju.

Par demokrātiju

Plaši zināmais demokrātijas teorētiķis Roberts Dāls ir norādījis, ka demokrātija ir vai nu plurālistiska, vai tā vispār nav demokrātija. Viņš rakstīja par demokrātisko procesu kā “vislabāko līdzekli visu to indivīdu labuma vairošanai un interešu aizsardzībai, kuri ir pakļauti kolektīvajiem lēmumiem”. No Dāla rakstītā izriet, ka demokrātijai ir jānodrošina pilsoņi ar iespējām saprast pilsoniskas un valstiskas problēmas, definēt savas personīgās intereses, kā arī iegūt reālas iespējas ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesu.

Dāls skaidro, ka, lai valsts sevi varētu saukt par demokrātisku, tai ir jānodrošina efektīva līdzdalība, balsošanas vienlīdzīgums, iespēja iegūt apgaismotu izpratni un pilsoņu kontrole pār politisko dienaskārtību. Šajā ziņā apgaismota izpratne ir ļoti svarīga, jo ar to tiek saprasta pilsoņa spēja apzināties savas politiskās izvēles sekas valstij kopumā un sev pašam. Ja indivīds dzīvo autoritāras varas kontrolētu mediju telpā, tad viņa izpratne par reālajām valsts problēmām un labākajiem to risinājumiem var būt izkropļota. Maldināts vēlētājs vairs nerīkojas savās labākajās interesēs, jo viņš ir apmānīts. Tāpat, ja demokrātiskā valstī sabiedriskais medijs atbalsta pāris liberālo partiju, tad tā ir demokrātijas izkropļošana un slīdēšana autoritārisma virzienā.

No vispārīgā uz konkrēto – par Latvijas sabiedriskajiem medijiem un demokrātiju

Latvijas Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likuma 2. pantā ir rakstīts: “Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu vispārējais stratēģiskais mērķis ir stiprināt Latvijas demokrātisko iekārtu, vārda brīvību un Latvijas iedzīvotāju sajūtu, ka viņi ir piederīgi Latvijai, kopt latviešu valodu un nacionālo kultūru saskaņā ar Satversmi, šo likumu un citiem likumiem.”

Vēlos no minētā izcelt vārdus “Latvijas iedzīvotāju sajūtu, ka viņi ir piederīgi Latvijai”. Nu, lūk, daļa konservatīvi domājošo redz Latvijas Televīziju, Latvijas Radio un LSM portālu kā tādu, kas viņus attālina no politiskās dienaskārtības noteikšanas, ko ietekmē arī mediju dienaskārtība šaurākā nozīmē.

Minētā psiholoģiskā attāluma jeb atsvešināšanās no valsts sekas var izpausties ne tikai kā deformēta demokrātija, bet arī kā problēmas nacionālajā drošībā. Jau sen ir zināms, ka arī Krievija strādā pie šīs plaisas padziļināšanas Latvijā. Runājot tautas valodā, var teikt, ka konservatīvie tiek “padzīti no mikrofona un izstumti no studijas”. Pat, ja viņi tiek studijā, ik pa laikam redzam žurnālistu komunikāciju, kuru, nedaudz pārspīlējot, varētu salīdzināt ar vēstījumu: “Aizver muti!”

TV labvēlība tiek kreisajiem un radikālajiem liberāļiem, kuri aicina uz radikālām pārmaiņām izpratnē par to, kas ir ģimene, ignorējot gadsimtu laikā nostiprinātos priekšstatus un tradīcijas. Kāpēc Latvijas sabiedriskajam medijam ir jāapkalpo aicinājumi uz ekstrēmām sociālām pārvērtībām, ja liela daļa sabiedrības šādas pārvērtības neatbalsta? Atgādināšu, ka konservatīvie jau nekļūst radikālāki, viņi saglabā agrāko pārliecību, savukārt kreisais flangs aicina uz aizvien jauniem soļiem sociālajā destrukcijā. Plaisa sabiedrībā padziļinās tieši LGBT+ aizvien pieaugošo prasību dēļ. Kāpēc mums būtu jāaplaudē šai pašdestrukcijas kultūrai, kas īpaši pēdējos 20 gadus ved Eiropu uz pašiznīcināšanos nacionālajā, demogrāfiskajā un kultūras jomā?

Atgriežamies pie likumā paustā salīdzinājuma ar praksi

Latvijas Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu Likumā ir 3. pants, kura 1. punktā ir teikts: “Sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi ir brīvi no politiskas, ekonomiskas, atsevišķu interešu grupu un citādas iejaukšanās to darbībā.” Vai kāds no klātesošajiem uzskata, ka Latvijas sabiedriskais medijis šajā ziņā ir brīvs? Vai nav tā, ka Latvijas Televīzija lutina jeb izrāda sevišķu labvēlību “Jaunajai vienotībai” un “Progresīvajiem”?

Uz brīdi pieļausim, ka Latvijas Televīzija ir brīva no politiskas ietekmes no ārpuses. Bet vai nav tā, ka sabiedriskā medija darbinieki kā liberāli domājošie paši ir viena interešu grupa, kas likuma 3. panta izpratnē kļūst par šo neleģitīmi ietekmējošo – šauro interešu grupu? Šajā kontekstā ieskatīsimies Latvijas Sabiedrisko mediju likuma 3. panta (4) punktā, kurā teikts: “Sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi nodrošina viedokļu daudzveidību un savā darbībā ievēro objektivitāti, pienācīgu precizitāti un neitralitāti”.

Aicinu domāt par likumā minēto neitralitāti, klausoties, ko 2021. gada janvārī Satori rīkotajā diskusija “LGBTQ+ Latvijā: pārmaiņu slieksnis?” pauda Latvijas Televīzijas Programmu daļas direktore Rita Ruduša, proti: “Masveida gatavināšana var notikt caur populāro kultūru. Kamēr mums seriālos nebūs geju pāru, tikmēr masveida gatavināšana nenotiks. Piemērs: viens no LTV iepirktajiem raidījumiem, kam ir fenomenāli stabili reitingi, ir vācu seriāls “Mīlas viesulis”. Tas tiek rādīts pa dienu, un to skatās pārsvarā gados vecāku sieviešu auditorija. Tiem, kas palaiduši garām šo fenomenālo kultūras parādību, paskaidrošu. Šajā seriālā, kur visa darbība notiek ap vienu viesnīcu, bija geju kāzas. Nekādu sašutuma vēstuļu no gadu tūkstošos kopto vērtību sabiedrības locekļiem nebija! Skatās un turpina skatīties ar tādu pašu intensitāti, kā tas noticis gadiem. Ja mēs spējam “Mīlas viesulī” skatīties uz to, kā precas un bučojas divi geji, lūdzu, mums geju pāri arī Latvijas seriālos! Šai tēmai jāiziet ārpus politikas, tiesām, pulcēšanās brīvības. Tai jākļūst par ikdienas parādību, un tad būs tā masveida nogatavināšana.” Citāta beigas. Jāpiebilst, ka Rita Ruduša vairs nestrādā šajā amatā. Bet vai saturiski LTV kaut kas šajā ziņā ir mainījies?

Izglītošana, informēšana vai propaganda?

Turpinām ieskatu likumā, kur 3. panta (5) punktā lasām: “Sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi nodrošina visaptverošas sabiedriskās domas veidošanās priekšnosacījumus, uzrunājot Latvijas sabiedrību gan valstī, gan ārpus tās robežām, un informē, izglīto, kā arī izklaidē sabiedrību.”

Lai salīdzinātu likumā teikto par informēšanu un izglītošanu ar Ritas Rudušas teikto, nepieciešams neliels ieskats teorijā. Nikolass Kalls raksta, ka propaganda, atšķirībā no informēšanas un izglītošanas, norāda, kas un kā auditorijai ir jādomā, savukārt pēdējās divas paplašina auditorijas skatījumu un padara prātu atvērtu. Ja propaganda sašaurina skatījumu uz procesu, notikumu, personu vai personu grupu, tad izglītošana un informēšana paplašina.

Publiskās diplomātijas eksperts Jans Melisens norāda: ja publiskā diplomātija tiek lietota ar nolūku sašaurināt ārvalstu auditorijas skatījumu un “aizvērt cilvēku prātus”, tad tā līdzinās propagandai. Viena no definīcijām skaidro, ka propaganda ir process, kurā propagandists ar (no auditorijas slēptām) pārliecināšanas tehnikām nodrošina sev labvēlīgas atbildes mērķa auditorijā. N. Kalls norāda, ka propagandas īstenotāji skata auditorijas uzskatus tikai kā šķērsli, kas jāpārvar: “[..] lielinieki (boļševiki, krievu val.) bija meistari – viņi neklausījās, lai viņus nepārveidotu viņu oponenti. Viņu dialogs bija pedagoģijas tehnika, lai veicinātu auditorijas uzņēmību pret idejām, kuras komunicēja aktors.” Citāta beigas. Nu lūk, tas, ko teica Rita Ruduša, vairāk atbilst propagandai nekā informēšanai un izglītošanai.

Sekas

Atskatoties uz Roberta Dāla teikto par plurālisma un apgaismotas izpratnes nepieciešamību demokrātijā, var secināt, ka Latvijas demokrātiju deformē sabiedriskā medija piesliešanās šaurai politiskai ideoloģijai, tādējādi marginalizējot un atsvešinot konservatīvi noskaņoto pilsoņu kopu.

Daļēji tas notiek pašu žurnālistu un redaktoru neitralitātes trūkuma dēļ. Latvijas žurnālisti mācās tur, kur pasniedz sociālās zinātnes, kur pasniedzēji ir bijuši pakļauti salīdzinoši lielākai internacionalizācijai nekā, piemēram, humanitāro priekšmetu pasniedzēji.

Daudzi sociālo zinātņu pētnieki un pasniedzēji ir stažējušies ASV un Eiropas augstskolās, kurās profesoru vidē ir saglabājušies Aukstā kara laika kreisā naivuma strāvojumi. To aizstāvji redzēja Padomju Savienībā reālu cīņu par strādnieku tiesībām un skatīja kapitālismu kā ļaunuma sakni. Šādi profesori arī redz laimi visatļautībā – nevis brīvībā, kas prasa personas morālu atbildīgumu par sevi un pašdisciplīnu, kas savulaik dominēja Rietumu katoliskajā un protestantiskajā kultūrā, bet nu atdod pozīcijas bīstamiem sociāliem eksperimentiem.

Tad nu sanāk, ka bēgām no sociālisma, kas nāca no austrumiem, un negaidīti uzskrējām kreisajiem strāvojumiem Rietumu intelektuālajā vidē, kas pieprasa valsts izplešanos un visu indivīda sfēru pārņemšanu, radot jauna autoritārisma dvesmu. Šāda kreisā doma ved valstis etatisma virzienā, kas skan ar lozungu “Valsts ir viss!”. Valsts atbildības jomu pieaugums sašaurina indivīda brīvību. Ja jau valsts atbild par visu, tad es ne par ko neatbildu.

Nobeigumā

Medijs darbojas kā sociālais aģents vispārējā indivīda socializācijas procesā un kā aģents šaurākā, tas ir, politiskajā socializācijā – tur, kur veidojas indivīda priekšstats par viņam pieņemamo un tīkamo politikā. Tas attiecas arī uz politiskās ideoloģijas un to pārstāvošo politisko spēku izvēli. Ja sabiedriskais medijs darbojas vienpusēji, tad tas ielaužas jauniešu politiskajā socializācijā, deformējot to. Brīvībā ir jābūt izvēles iespējām. Komercmediju redakcijas var pozicionēties kā vienu vai otru politisko ideoloģiju atbalstošas, bet tā nedrīkst rīkoties sabiedriskais medijs, kurš pārstāv visu sabiedrību.

Ja Latvijas Televīzija ierobežo konservatīvās domas izplatīšanu, tad ar to tiek uzspiests tāds pasaules redzējums, kuram, protams, ir tiesības uz eksistenci plurālistiskā demokrātijā, bet ne monopola tiesības “uz mikrofonu un TV studiju”. Turklāt ar šādu vienpusēju nostāju Latvijas pilsoņiem netiek dota brīvība pašiem lemt, kādu politisko ideoloģiju viņi izvēlēsies par savējo – konservatīvu, liberālu, sociāldemokrātisku, zaļu vai vēl kādu citu. Ja sabiedriskais medijs nedod iespēju izvēlēties un izceļ vienas ideoloģijas piedāvāto skatījumu, šāda pieeja līdzinās propagandai.

Roberta Dāla minētās apgaismotas izpratnes kontekstā jāsaka: indivīdu maldina ar ideju, ka noteiktas problēmas risinājums ir atrodams, vienīgi rīkojoties atbilstoši kreisajām vai liberālajām idejām. Tas ir līdzvērtīgi maldināšanai, jo konservatīvi domājošo priekšlikumi vienkārši neiegūst auditoriju un tāpēc ir daļēji noklusēti. Indivīda brīvība ir ierobežota, tātad demokrātija funkcionē vāji.

* referāts, kas nolasīts konservatīvās domas konferences Demos IV sesijā “Ceturtā vara” Latviešu biedrības namā 2024. gada 6. februārī. Sīkāk par konferenci skatīt mājaslapu www.demos.lv.

Novērtē šo rakstu: