Iesaki rakstu: 
Kad slavenajam gruzīnu filozofam Merabam Mamardašvili, kurš vecumā iesaistījās politikā, jautāja: „Nu kā tad tā! Kas tad mums te tagad būs?”, viņš atbildēja: “Visu mūžu esmu nodarbojies ar filozofijas mākslu tikai tamdēļ, lai kļūtu par labāku pilsoni.” Tāpēc dziļi atvainojos visiem tiem, kuri nevar pārdzīvot faktu, ka mākslinieks atļaujas izteikt savu pilsoņa pozīciju.
Līdz šim esmu to darījis tikai soctīklos un tiem piemērotā valodā. Preses konferences neesmu rīkojis, ar savu viedokli nevienam bāzies virsū neesmu. Bet tagad būs savādāk. Jo valstī šobrīd ir pārāk daudz cilvēku, kuri uzskata, ka pastāvošā pārvaldes kārtība neatbilst Latvijas interesēm. Un es viņus šeit pārstāvu. Un, lai kā tas daudziem arī nepatiktu, šo sabiedrības daļu ignorēt ilgi neizdosies. Un mūsu kustība pamazām izies ārpus soctīklu iežogojuma.
Mūsu mērķis (plāns A) ir vēlēšanu kārtības maiņa (ar ko detalizēti var iepazīties mūsu mājas lapā bezpartijam.lv). Protams, ka neviens par mums visticamāk nebalsos, ja būsim tikai viena punkta partija. Taču ,pirms veidosim savu programmu, mēs turpmāk piedāvāsim sabiedrībai apspriešanai dažādas tēmas, arī provokatīvas. Un šis būs viens piemērs.
Skaidrs, ka Latvijas drošības situācijas konteksts 2026. gadā būs izmainījies. Vēl jo vairāk, ja karš Ukrainā būs apstājies un Krievijas “militārais zvērs” būs ieguvis atelpas pauzi. Un, jo tuvāk būs vēlēšanas, jo aktīvāk JV ar partiju karteļa draugiem atkal karinās makaronus sabiedrībai uz ausīm, ka, lūk, - drošības situācija mums nestabila, tāpēc nav īstais brīdis domāt par eksperimentiem un vienīgais garants esam mēs.
Man gan izskatās, ka loģika prasa rīkoties tieši otrādi un sabiedrībai vajadzētu kārtīgi apdomāties un aizdomāties - vai tiešām x stundā paši uzticamākie karavadoņi mums būtu Siliņa, Sprūds un viņu virspavēlnieks?
Ceturtais kara gads iet uz beigām, bet, jūs neticēsiet, pat latviešu mednieku kolektīvi nav saņēmuši nevienu vēstuli par to, kā rīkoties krīzes brīdī. Latvijas profesionālās armijas un Zemessardzes kopējais skaitliskais sastāvs spēs noturēt frontes līniju tikai dažu desmitu kilometru garumā (ja samērojam ar Ukrainas frontes proporcijām). Bet aizsargājamā robeža mums ir 200 km un vairāk.
Pierobežas aprīkošana iespējamam uzbrukumam ir tik katastrofāla tēma, ko labāk nemaz šeit nesākšu. Aizsardzības ministrijas budžets ir slepena informācija, toties nekādi nav iespējams noslepenot pašu armijnieku daudzos jautājumus šai sakarā. Tāpat arī mūsu sabiedrība jau sen sapratusi, ka instrukcijas par to, kā rīkoties x stundā, no pašreizējiem karavadoņiem nekad arī nesagaidīsim un tādu nebūs nekad.
Taču Latvija 2026. gadā, izrādās, nebūs pirmā valsts mūsdienu pasaules vēsturē, kura ir mazskaitlīga, ar nelielu teritoriju un kurai blakus dzīvo agresīvi un neadekvāti kaimiņi. Tāpēc šeit piesaukšu Izraēlu un Singapūru.
Visi zina, ka nav lielāka veiksmes stāsta 20. gadsimtā par Singapūras stāstu. Kad 1965. gadā Lee Kwan Yew pārņēma varu, viņš sāka mazās valsts būvēšanu ar visas sabiedrības militārās iesaistes programmu. Viņa uzdevums bija atrast veidu, lai mazskaitlīga sabiedrība maksimāli efektīvi iesaistītos valsts aizsardzības infrastruktūrā. Viņš sāka ar to, ka pieaicināja 20 virsniekus no Izraēlas, lai viņu vadībā izveidotu jaunu aizsardzības struktūru tīklu, kur katrs sabiedrības loceklis tiešā vai netiešā veidā būtu iesaistīts kopīgajā aizsardzības plānā.
Ar atpakaļejošu datumu, 40 gadus vēlāk, kad Singapūras “pērli” jau apbrīnoja visa pasaule, Lee Kwan Yew atzina, ka sabiedrības “militarizācija”, apmācība un iesaiste aizsardzības projektos ilgtermiņā nospēlēja izšķirošo lomu Singapūras nācijas saliedēšanā un ekonomiskajā uzplaukumā. Jo militārā apmācība un plānošana ir labākais veids, kā jebkuru sabiedrību iemācīt maksimāli cieši sadarboties savā starpā, uzticēties viens otram un pakārtot savas atsevišķās intereses kopējam mērķim.
Vēl labāks piemērs, protams, ir pati Izraēla. Valsts, kas ir četrreiz mazāka par Latviju un kura novietota starp kaimiņiem, kuri dienu un nakti sapņo par Izraēlas iznīcināšanu. Izraēlā (tāpat ka Singapūrā) pats esmu strādājis, kādu laiku pavadījis un varu apliecināt, ka vispārējā karaklausība un meitenes ar automātiem ir tikai redzamā bildes daļa. Šīs valsts pamatu pamats ir militarizētas sabiedrības doktrīna, kuras koncepts tiešā un netiešā veidā ietekmē gan valsts pārvaldi, gan ekonomiku.
Nav iespējams, ka politikā vai augstākajā ierēdniecībā nokļūst cilvēks, kurš nav izgājis cauri armijas filtram. Tas pats attiecas uz privāto biznesu. Visa savstarpējā uzticība un biznesa sakari ir būvēta uz to pašu tīklojumu, kas pārmantots no armijas dienesta laikiem.
Atsevišķs temats ir profesionālās un tehnoloģiju lietošanas iemaņas, kuras armijas izglītību izgājušie pēc tam pārceļ uz valsts pārvaldi un uzņēmējdarbību. Lieki piebilst, ka Izraēlas armijai nav nekāda sakara ar saldafonisku un tupu maršēšanu. Mēs šeit runājam par militāru izglītību, kur fiziskie treniņi savienoti ar jaunāko tehnoloģiju pārvaldīšanu, un galvenie divi mērķi ir - attīstīt savstarpējo sadarbību un spēju patstāvīgi (nevis pēc komandieru pavēles) uzņemties atbildību un meklēt izeju no it kā bezcerīgām situācijām.
Tikai pateicoties sabiedrības militarizācijas konceptam, Izraēla pēdējos gados ir start-up projektu epicentrs visas pasaules mērogā. Arī Silīcija ielejas lielās korporācijas publiski atzinušas, ka visinovatīvākās mātes kompāniju filiāles ir tās, kas atrodas Telavivas apkārtnē. Jo cilvēki tur pielieto Izraēlas militārās mentalitātes uzvedības modeļus - domāt drosmīgi un “ārpus kastes”.
Ļoti iespējams, ka Latvijai 2026. gadā sāksies pavisam jauna situācija. Kad bezbēdīgās vieglprātības laiki būs jāaizmirst un jāatstāj pagātnē. Un pašiem beidzot jāuzņemas atbildība par savas mazās un skaistās zemes drošību. Spēja “izkāpt no kastes” varbūt arī būs vienīgais glābiņš.
Turklāt šeit manis piedāvātais koncepts nav nekāds eksperiments un īstenībā nav nekas pat īpaši oriģināls. Kopš pirmatnējās kopienas laikiem jebkura cilts vai tauta savu dzīvi būvējusi uz viena un tā paša stingrā pamata - uz pašu kaujas spējām pašiem aizstāvēt savu teritoriju. Viss pārējais - pēc tam.
Seko mums 
Apvienotā saraksta (AS) Saeimas frakcijas deputāti vērsušies ar pieprasījumu pie iekšlietu ministra Riharda Kozlovska, prasot skaidrot ministra rīcību un atbildību par telefonkrāpniecības apkarošanu. Saskaņā ar pētījumu aģentūras «Norstat» 2025. gadā veikto aptauju 71% Latvijas iedzīvotāju ir saskārušies ar telefonkrāpniecību. Savukārt Valsts policijas dati liecina, ka 2025. gadā krāpnieki Latvijas iedzīvotājiem izkrāpuši vismaz 23,7 miljonus eiro, salīdzinot ar 16 miljoniem eiro 2024. gadā.
Tuvojas Krievijas uzsāktā pilna mēroga kara pret Ukrainu ceturtā gadadiena. Nemainīgs ir fakts, ka šis ir masīvākais un intensīvākais bruņotais konflikts Eiropā kopš 1945. gada. Krievijas agresiju raksturo bezprecedenta kara vešanas un okupācijas nosacījumu pārkāpumi Ukrainā, kuru dēļ masveidā cieš civiliedzīvotāji, civilā infrastruktūra un Ukrainas tautas vēsturiskais mantojums. Jāpieņem, ka uz jautājumu, vai šo karu varēja izbeigt ātrāk un vai to var izbeigt drīzumā, atbildes būs atšķirīgas politikas, militāro, ekonomikas un dažādu citu ekspertu vidū.
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
