Rinkēvič, „pārcērt nabas saiti” ar Eviku Siliņu un „Vienotību”, nevis gāzies ar viņiem bezdibenī!
Ringolds Balodis10.04.2026.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Mūsu valsts prezidents Edgars Rinkēvičs pirms vairākiem gadiem, vēl būdams ārlietu ministrs, no Saeimas tribīnes saistībā ar Brexit citēja Vinniju Pūku. Toreiz tas daudziem 12 Saeimas deputātiem lika pasmaidīt, bet trāpīja mērķī.
Šoreiz saistībā ar notiekošo valstī, kad ministru prezidente Evika Siliņa valsti arvien vairāk ved uz bezdibeni, bet vienīgais, kurš viņu autorattīvi var apturēt un prasīt atkāpšanos, ir Rinkēvičs, es arī gribētu minēt kādu etīdi no tās pašas bērnu grāmatiņas.
Atceraties to brīdi, kad Pūks, piesējies pie zila gaisa balona, pacēlās mākoņos, lai tiktu pie bišu medus?
"— Vai nav vareni? — Vinnijs Pūks no augšas apvaicājās. — Pēc kā es izskatos?" Kristofers Robins atbildēja: "Tu izskaties pēc lāča, kas turas pie gaisa balona." Bet Pūks izmisis mēģināja sev iestāstīt: "Vai tad es neizskatos pēc maza, melna mākonīša zilās debesīs?"
Tieši tā šobrīd izskatās mūsu prezidents. Viņš mēģina klusēt un domā, ka ir "mazs, mierīgs mākonītis", kamēr patiesībā mēs visi redzam, ka viņš ir „Vienotības” varas turpinājums prezidenta krēslā, kas cenšas izskatīties pēc mākonīša zilās debesīs.
Taču prezidentam no konstitucionālo tiesību doktrīnas ir “rezerves funkcija”, - viņš var iejaukties valsts pārvaldības lietās, lai tās mainītu! Vienīgais, kurš šajā stāstā var autoritatīvi apturēt šo lidojumu, "pārdurt savu balonu" un prasīt premjeres atkāpšanos, pirms mēs visi esam nokrituši, ir pats Edgars Rinkēvičs.
Prezidenta kungs, toreiz Jūs citējāt Pūku, – varbūt ir laiks arī tagad rīkoties pēc Pūka stāsta morāles, pirms bites mūs visus ir sadzēlušas? Rinkēvič, „pārcērt nabas saiti” ar Eviku Siliņu un „Vienotību”, – Tev tā būs iespēja tikt pārvēlētam, nevis iegāzties bezdibenī kopā ar šo, hmmm, teiksim tā, ekstravaganto dāmu!
Seko mums 
Šodien esam nonākuši jaunā eskalācijas pakāpē. Šoreiz vairs neviens nevar aizbildināties, ka “ielidojis draudzīgs drons”. Ir noticis mērķēts uzbrukums Latvijas stratēģiskam objektam - degvielas rezervēm.
Krievijas karaspēks turpina uzbrukumus Ukrainas frontē un vietumis pat virzās nedaudz uz priekšu. Raķetes un droni turpina postīt Ukrainas infrastruktūru, gandrīz ik dienas nogalinot mierīgos iedzīvotājus dažādās pilsētās. Krievija turpina plosīties. Un tomēr pamazām, bet arvien tumšāki mākoņi sāk plesties arī Krievijas pusē.
Katrs ceļotājs un arī mājās sēdētājs ar saviem nodokļu maksājumiem ir gadiem ilgi atbalstījis aviosabiedrību airBaltic. Šis kopējais atbalsts jau ir pārsniedzis pusmiljardu eiro, taču kompānijai joprojām neiet labi un bez valsts atbalsta tā gaisā noturēties nevar.
Mazajiem uzņēmumiem Latvijā jau gadiem ilgi ir jāstrādā apstākļos, kur katrs papildu administratīvais pienākums nozīmē ne tikai laiku, bet arī reālas izmaksas. Tāpēc Ekonomikas ministrija ir nākusi klajā ar priekšlikumu atteikties no obligātajām gada pārskatu revīzijām mazajiem uzņēmumiem. Tas nav radikāls solis – tas ir loģisks nākamais posms uzņēmējdarbības vides sakārtošanā.
Diskusija par “ārējo skatījumu” birokrātijas mazināšanā atklāj dziļāku problēmu – nevis ideju trūkumu, bet drīzāk nespēju tās īstenot sistēmiski un konsekventi. Pēdējo divdesmit gadu laikā Latvijā ir uzkrāta plaša pieredze ar reformām, auditiem un rīcības plāniem, turklāt tā tiek sekmīgi nodota citām Eiropas Savienības (ES) kandidātvalstīm. Tomēr gandrīz visos vērtējumos atkārtojas tie paši secinājumi: procesi ir formāli, atbildība ir izkliedēta, un iniciatīva netiek atalgota.
1796.gadā Eiropas domātāji ar pārsteigumu un satraukumu atklāja, ka pašā kontinenta sirdī eksistē "pelēkā zona" – sabiedrība, kurā cilvēks dzīvo bez tiesiskas aizsardzības un bez reālas iespējas ietekmēt savu likteni. Garlībs Merķelis savā manifestā Latvieši nevis vienkārši aprakstīja tautas "raksturu", bet gan veica nežēlīgi precīzu sistēmas sekciju. Viņš dokumentēja dzimtbūšanas iekārtu – mehānismu, kurā indivīds bija pakļauts absolūtai varai bez jebkādiem drošinātājiem vai līdzsvara.
Latvijas publiskajā telpā netrūkst organizāciju, kas drosmīgi runā “tautas vārdā”. Dažām pat nosaukums to sola jau iepriekš. Piemēram, “Drosme darīt”. Drosme – tas, protams, ir labi. Jautājums tikai – darīt ko tieši un kā interesēs?
Es diezgan kategoriski nepiekrītu tam, kā Alvis Hermanis raksturo Progresīvos. Man viņi nesaistās ar Sibīriju vai totalitāriem režīmiem — tā ir cita laikmeta un citas sistēmas traģēdija. Bet tas nenozīmē, ka man viņu politika ir pieņemama. Tieši pretēji.
