Rīcībpolitikas ieteikumi sabiedrības saliedētībai no konservatīvās domas skatpunkta

Tā kā jēdzieni “integrācija” un “saliedēšana” ir nu jau pastāvīga politiskās retorikas sastāvdaļa, šo vārdu nozīme ir tik izplūdusi, ka tos pielieto visdažādāko, un nereti pat pretēju, rīcībpolitikas stratēģiju aizstāvībai. Tā, piemēram, piesaucot nepieciešamību “saliedēt sabiedrību”, ir aizstāvēti gan sabiedriskie plašsaziņas līdzekļi krievu valodā, gan arī pienākums principiāli pāriet uz komunikāciju vienīgi valsts valodā – latviešu.[2] Apelējot pie nepieciešamības “saliedēt”, ir lobēti gan jauni izglītības instrumenti, gan lielākas valsts dotācijas nevalstiskajām organizācijām, gan kultūras pasākumi, kas balstīti sarunās un “sevis izstāstīšanā”.[3] “Sabiedrības saliedēšanu” piesauc gandrīz ikreiz, kad nepieciešams idejisks vai finansiāls atbalsts jebkādam publiskam pasākumam, kurā piedalīsies vairāk par pārdesmit cilvēkiem.

Vienlaikus, kā rāda Sabiedrības integrācijas fonda dažādie gadu gaitā veiktie pasākumi, atbalstītās programmas un to pamatojums, pastāv vispārīga neskaidrība par to, kāpēc noteiktas grupas vajadzētu saliedēt un kuras šīs saliedējamās grupas vispār ir. Daži pasākumi mērķēti ārvalstnieku un imigrantu labākai integrēšanai Latvijā, tā pieņemot, ka svešzemnieku ieplūšana ir vai nu nenovēršama, vai pati par sevi vēlama un atbalstāma, lai gan šis pieņēmums ir, kā minimums, strīdīgs.[4] Citi pasākumi virzīti uz padomju kolonizācijas laikā iebraukušajiem nelatviešiem un viņu pēctečiem, no kuriem trešdaļa jūt piederību nevis Latvijai, bet Krievijai.[5] 

Vairāk nekā trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas var jautāt, cik lielā mērā līdzšinējie saliedēšanas pasākumi ir bijuši sekmīgi un vai gadījumā pašā pieņēmumā nav kāda kļūda. Nozīmīga atbalstīto pasākumu daļa, jo īpaši pēdējo 10 gadu laikā, īpaši uzsver cilvēku ar netipisku pašizpratni par savu dzimumu vai seksuālajām izvēlēm “integrēšanu”, tā vismaz netieši veicinot tradicionālo normatīvo nojēgumu par laulību, ģimeni un cilvēka identitāti izpludināšanu vai pat noārdīšanu lielākas “dažādības” un “daudzveidības” vārdā; [6] un atkal jau pieņēmums, ka tā būtu jādara un ka Latvijas sabiedrībai tādējādi klāsies labāk, ir, kā minimums, strīdīgs. Vēl citi pasākumi ir piezemētāka mēroga un pārklājas ar vēlmi cilvēkus, vienalga, kādi viņi būtu un ko domātu, vienkārši padarīt “pilsoniski aktīvākus”, kaut kur iesaistot. Kā redzams no šiem piemēriem, pati “saliedēšanas” vai “integrēšanas” darbība nebūt nav idejiski un politiski neitrāla: integrējamo grupu izvēle un integrēšanas vajadzības pamatojums ir politiskas izšķiršanās un skaidri definētu valstisku mērķu jautājums. Pretējā gadījumā “integrācija”, lai novērstu “šķelšanos”, pati kļūst par “šķelšanās” cēloni. 

Šajā dokumentā piedāvāsim klasiskās valstslietu teorijas ietvaros formulētas nacionāli konservatīvās un sociāli konservatīvās vadlīnijas valsts līmenī atbalstītiem integrācijas mērķiem un integrējamo grupu atlasei. No konceptuāli tukšas un retoriskas jēdzienu “saliedēšana” un “integrācija” lietošanas ir jāizvairās un jākoncentrējas tikai uz tiem uzdevumiem un pasākumiem, kuros cilvēku sapulcināšana metodiski organizēta un vadīta pasākuma ietvaros tiešām var panākt konkrētu mērķi – noteiktas heterogēnas grupas vienprātību un gatavību sadarboties vismaz vienā, skaidri definētā lietā.           

I. Reālās sašķeltības jomas un reālās saliedēšanas nepieciešamība

Atstājot malā retoriski tukšos un triviālos saliedētības veicināšanas pamatojumus, var izšķirt trīs galvenos cēloņus un attiecīgi trīs galvenās jomas, kurās Latvijas sabiedrībā pastāv valstiskās kopienas drošību, nākotni un attīstību apdraudoša šķelšanās, kuru nepieciešams pēc iespējas mazināt.         

(1) rusifikācija un etniskā atšķaidīšana

Lai gan Latvijas Republika dibināta ar mērķi sniegt politisku pašnoteikšanos un aizsardzību vienam noteiktam etnosam – uz citu Eiropas tautu fona salīdzinoši mazskaitlīgajai baltu cilmei piederošajai latviešu tautai, 20. gadsimta prettiesisko un traģisko notikumu rezultātā Latvija arī šodien ir viena no etniski heterogēnākajām valstīm kontinentā.[7] Latvijas pirmās neatkarības laikā, 1935. gadā veiktajā tautskaitē konstatēts, ka etnisko latviešu ir 76,9% no iedzīvotājiem. Pēc Latvijas okupācijas, inkorporācijas Padomju Savienībā un tai sekojošās pārtautošanas un etnodemogrāfiskās atšķaidīšanas, 1989. gadā, īsi pirms neatkarības atgūšanas, latviešu skaits teritorijā bija nokrities līdz satriecoši zemajiem 52%. Kopš neatkarības atgūšanas latviešu īpatsvars ir uzlabojies un 2022. gadā sasniedza 64,3%.[8]

Lai kā šo etnisko neviendabību vērtētu, tajā skaitā pilnībā apzinoties, ka šodien vairumam cilvēku, kuru pirmā valoda ir krievu, nav citas dzimtenes, kā arī viņi personīgi nekādi nav vainojami pie Padomju Savienības veiktajiem noziegumiem, etniskā neviendabība ir objektīvs un vēsturē daudzkārt dokumentēts potenciālas šķelšanās, nevienprātības, vājināta patriotisma un vājinātas pilsoniskās iesaistes cēlonis.

Etniskā neviendabība arī izskaidro lielu daļu pēdējo trīsdesmit gadu iekšpolitisko un ārpolitisko norišu, kas nosaka Latvijas specifiku, tādu kā:

* 2012. gadā notikušais referendums par valsts valodu;

* Satversmes preambulas pieņemšana (2014), kurā skaidrota valsts izcelsme un mērķis un uzsvērta latviešu valodas lietošanas nozīme;

* valodiski un saturiski paralēlu divu mediju un saziņas telpu pastāvēšana (latviešu auditorijai un krievu);

* Krievijas imperiālo interešu un revanšistisko vēstījumu augstā izplatība un nekritiskā pieņemšana daļā sabiedrības, īpaši saasināta un bīstama kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gadā;[9]  

* joprojām aktuālais strīds par pāreju uz izglītību tikai latviešu valodā;

* nemitīgās diskusijas par tēmu, kas ir “mazākumtautības” un kādas to tiesības valstij ir vai nav jānodrošina.

(2) pieaugoša ideoloģiska sašķeltība starp konservatīvajiem un progresīvajiem

Tā kā Latvija nav atšķelta no globālās anglosakšu informācijas telpas un politiskajām norisēm rietumu kultūras areālā, Latvijas sabiedriskās norises, plašsaziņas līdzekļu izvirzītās prioritātes, likumdevēju un izpildvaru būtiski ietekmē notikumi aiz robežām, it sevišķi citās Eiropas Savienības valstīs un ASV.

Kopš aptuveni 2015. gada un ar aizvien lielāku paātrinājumu rietumu kultūrtelpas valstīs būtiski vājinās sabiedrības atbalsts centriskajam liberālismam, kas dominēja desmitgadēs pēc Otrā pasaules kara un jau nobriedušā formā ienāca Latvijā 1990. gados. Kā rāda virkne aptauju un pētījumu, idejiskā un politiskā plakne vairumā valstu sadalās aizvien spēcīgākā “kreisajā spārnā”, aizvien spēcīgākā “labējā spārnā” un sarūkošā “centra” jeb mērenajā zonā, kurā savulaik bija salīdzinoši viegli iespējami kompromisi.[10] Spilgts šīs polarizēšanās piemērs 2025. gadā bija Francija, kuras prezidentam Emanuelam Makronam trīs reizes neizdevās izveidot funkcionējošu valdību, neiesaistot tajā ne labējā spārna nacionālistus, ne kreiso partiju pārstāvjus; ne labējais spārns, ne kreisais neredzēja iespēju strādāt kopā, jo to pamata pieņēmumi par to, kas valstī jādara, kādi uzlabojumi jāpanāk un kāds vispār ir valsts mērķis, fundamentāli atšķiras.[11] 

Liberālismam, kuru kā vienīgo pretspēku totalitārismam Latvijā vairākas desmitgades enerģiski aizstāvēja Sorosa fonda sponsorētās organizācijas, piemēram, “Providus”, zaudējot savas pozīcijas un spēju pārliecināt, tā kādreizējie aizstāvji pāriet vai nu izteiktāk sociāli un nacionāli konservatīvajā, vai arī kreisajā, neomarksistiskajā pusē.[12] Pieaugošu šķelšanos izraisa tādas publiskajā telpā plaši atspoguļotas norises kā:

* Latvijā līdz šim neaktuālu tēmu, tādu kā rasisms pret melnādainajiem, antisemītisms un anticionisms nonākšana dienaskārtībā caur jaunatnes organizācijām un kreisā spārna politiķiem; 

* LGBT+ organizāciju panākumi ne tikai ģimenes jēdziena pārdefinēšanā Satversmē, bet arī cilvēka dzimuma binaritātes noliegums, to cenšoties aizstāt ar “dzimtes identitāti”;

* imigrācijas, jo īpaši no Āfrikas, Tālo Austrumu un islāma valstīm pieaugums, kuru pavada aicinājumi atļaut būvēt Latvijā mošejas, lai aizstāvētu islāmticīgo reliģisko brīvību;

* ārkārtīgi zemie dzimstības rādītāji (2025. gada summārais dzimstības koeficients: 1,18), kas būtiski apdraud ne tikai iespēju uzturēt valstiska mēroga labklājības programmas, bet arī valsts drošību un pašas tautas nākotnes izredzes Krievijas apdraudējuma zonā;

* klimata neitralitātes un CO2 izmešu mazināšanas politika, kuru daļa sabiedrības redz kā uzspiestu no lielākām, industriālām Eiropas valstīm, netaisnu, draudošu ar dzīves sadārdzinājumu un neatbilstošu valsts prioritātēm apstākļos, kad Latvija cieš no iedzīvotāju skaita samazināšanās un veselu reģionu pakāpeniskas iztukšošanās.

Būtiski uzsvērt, ka pieaugošā sašķeltība sociālajos, valsts prioritāšu, morālajos un vērtību jautājumos ne vienmēr pārklājas ar šķelšanos nacionālisma un etnicitātes jautājumos. Tieši pretēji, Latvijā dzīvojošie krievi nereti ir sociāli konservatīvāki un viņu simpātijas pret norisēm Krievijā un nostalģiju pēc padomju laikiem vismaz daļēji ietekmē sašutums par vispārējo ideoloģisko virzienu Eiropas Savienībā.

(3) sovetizācijas radīta atpilsoniskošana un vājināta izpratne par kopīgo labumu

Padomju okupācijai un to pavadošajai cilvēku sovetizācijai totalitārā iekārtā 1990. gados sekoja pretējā, nereti pārspīlēti koriģējošā tendence, kas izpaudās kā saasināts, bieži vien materiāli orientēts individuālisms. Straujo un haotisko pāreju no sociālistiskās uz kapitālistisko saimniekošanu un vēlāk iekļaušanos Eiropas Savienībā kā citā “lielajā brālī” pavadīja nespēja vai neprasme realizēt pilsonisko pašnoteikšanos, gatavot un noteikt savas zemes un valsts nākotni, uzņemties par to atbildību un domāt par to ilgtermiņā, ne tikai savas dzīves nogriežņa ietvaros.
Rezultātā vēl šodien pastāv brīžiem iracionāli pieņēmumi par “tautas masām” (jēdziens saglabājies no padomju marksistiskās literatūras),[13] pār kurām valda savtīgas “elites”, nereti aprakstāmas gandrīz ļeņiniskos terminos kā “buržuāzija”.

Jāuzsver, ka gan marksistiskā filozofija, gan vēlīnais globalizētais liberālisms stāda līdzīgus vizionārus mērķus: visplanētas taisnīguma panākšanu, kura priekšā vienas mazas tautas laime un labklājība vai pat tikai tāds nojēgums kā spēcīgas, laimīgas ģimenes, kas vairākās paaudzēs saimnieko savā dzimtas īpašumā, šķiet piezemēti, vecmodīgi, “mūsdienu realitātei neatbilstoši” mērķi.[14] Pārlēkšana no padomiskuma uz eiropeiskumu, interpretētu vēlīnā liberālisma premisās, nav ļāvusi iesakņoties ne izpratnei par subsidiaritāti (visu, ko var atrisināt zemākā līmenī, jāļauj risināt zemākā līmenī, sākot ar ģimeni), ne robustam priekšstatam, “kur valstī rodas nauda”, ar kuru apmaksāt sociālās palīdzības – vai integrācijas! – programmas, ne priekšstatam, cik bīstams var būt tāds etatisms, kad valsts uzņemas pienākumus, kurus būtu jāuzņemas indivīdiem, ne zināšanām par pilsoņu tikuma un morālā brieduma nozīmi.

Izpratni par kopīgo labumu (kurš galējā analīzē sakrīt ar cilvēka privāto labumu, nevis ir tā pretmets) mūsdienās vājina arī neadekvātā izglītības sistēma, bīstami saindēta ar kreiso intelektuāļu “dekonstrukcijas”, morālā relatīvisma un dažkārt pat reālisma ontoloģijas noraidījuma idejām, ekspresīvais individuālisms, utilitārismā un hedonismā balstīti domāšanas virzieni, identitāšu politikas un neadekvātas, dažkārt pat kaitīgas, rekomendācijas iedzīvotāju psihisko un emocionālo problēmu risināšanā.

II Ieteikumi un risinājumi

Ņemot vērā trīs galvenās identificētās šķelšanās jomas un to cēloņus, pasākumu kopums ir iedalāms trīs lielās grupās, norādes sākot ar vispārīgiem pieejas principiem un nobeidzot ar konkrētākiem risinājumiem.

(1) Nacionālisms un stingra izglītības un latviešu valodas politika

Pretēji publiskajā telpā nereti bezatbildīgi apgalvotajam nepastāv neskaidrība par neatkarīgās Latvijas Republikas mērķiem un pastāvēšanas pamatojumu. Tieši otrādi, šie mērķi un pamatojums ir skaidri definēti Satversmes preambulā, kura pieņemta likumā noteiktajā kārtībā un pilnā mērā ir gan Latvijā spēkā esošs likums, gan atskaites punkts, gan interpretatīvais vadmotīvs neskaidrību un strīdu gadījumā. Tā kā Latvijā pastāvošā iekārta ir demokrātija, tie pilsoņi, kuri noraida un nepieņem Satversmes preambulā definēto, ir brīvi censties nodrošināt Satversmes grozīšanai nepieciešamo 2/3 Saeimas deputātu vienprātību, lai tekstu mainītu vai svītrotu. Taču, kamēr likums ir spēkā, valsts institūcijām, valsts fondiem un pašvaldībām ir jārīkojas tam atbilstoši, nepieļaujot šo aksiomu ignorēšanu, nonicināšanu vai sabotēšanu. Tieši pretēji, valsts institūcijām, fondiem un pašvaldībām ir jāveicina šo aksiomu aizstāvība un ieviešana dzīvē.   

No Satversmes ievada un negrozāmajiem kodola pantiem, kas ietekmē visu Satversmes loģisko sistēmu, izriet, ka Latvija ir latviešu nācijas gribēta un izveidota valsts, kas apvienojusi latviešu vēsturiskās zemes un pastāv ar mērķi “garant[ēt] latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem”.[15] No teksta secināms, ka:

* ikvienam pilsonim, neatkarīgi no viņa etniskās piederības, izcelsmes, personīgās vēstures un ģimenē lietotās valodas ir pienākums respektēt Latviju kā vienas konkrētas tautas pašnoteikšanās rezultātā radītu valstisko kopienu;

* visiem Latvijas pilsoņiem un iedzīvotājiem ir pienākums zināt un lietot valsts valodu – latviešu valodu;

* personas, kas nav Latvijas vai citas valsts pilsoņi, bet legāli un pastāvīgi uzturas Latvijā, nepieder nacionālajai minoritātei vai mazākumtautībai un tādēļ nebauda nekādu īpašu aizsardzību vai tiesības;

* pašpietiekamas, nošķirtas padomju iebraucēju krievu valodas telpas uzturēšana ir pretišķīga valsts mērķim un valsts interesēm un tā jālikvidē gan izglītības sistēmā, gan valsts dotētās kultūras institūcijās, gan arī plašsaziņas līdzekļos, kas saņem valsts finansējumu;

* Latvijas gadījumā noraidāma ir arī multikulturālisma paradigma, kas pastāv citās Eiropas zemēs, kurām savulaik piederēja koloniālas impērijas un kuras attiecīgi “maksā cenu” par pagātnes iekarojumiem un kundzību; multikulturālisma paradigma ir neatbilstoša Latvijas valsts mērķim un izteikti bīstama, nevēlama un apkarojama latviešu mazskaitlīguma un ārējo apdraudējumu dēļ;

* pretēji daudzkārt apgalvotajam, nacionālisms nav ne vardarbības, ne iekarojumu, ne terorisma, ne naida, ne citu tautu nonicināšanas cēlonis; nacionālisms ir absolūti nepieciešams nācijas, it sevišķi skaitliski nelielas, vairākkārt okupētas un ģeopolitiski apdraudētas, izdzīvošanai un attīstībai;

* jābremzē latviešu aizplūšana no Latvijas, lai apmestos dzīvot citās zemēs, jāveicina aizbraukušo atgriešanās, kā arī jāpretojas jebkādiem pasākumiem, kas 21. gadsimtā atkārtoti realizētu etnodemogrāfisko atšķaidīšanu un latviešu īpatsvara samazināšanu, it sevišķi, ja tas nozīmē masu imigrācijas tolerēšanu vai pat veicināšanu no citiem kontinentiem, zemēm, kultūrām un reliģiskajiem areāliem.

Visiem pasākumiem, kas dotēti un realizēti valsts un pašvaldību līmenī jābūt pēc būtības, nevis tikai formāli, saskanīgiem ar šīm tēzēm. Valsts un pašvaldību līmenī nepieciešams veicināt gan izteikti patriotisku audzināšanu un izglītību, gan arī izglītojošos un novadpētnieciskos pasākumus. Heterogēnā Latvijas etniskā aina ir jāsaliedē ap lojalitāti Latvijai un tās mērķiem, vienmēr paturot prātā, ka jebkādi integrācijas vai asimilācijas centieni sasniegs tikai tos cilvēkus, kas to gribēs. Saliedēšanas politikas uzdevums nav aizsniegt visus vai “patikt” visiem – tai ir jāsasniedz stabils vairākums un jāvairo un jāaudzina šis vairākums. Asi noraidāmi jebkādi pasākumi, kas noliedz nacionālas valsts principu nepieciešamību vai pakārto tos vispārinātam un abstraktam “eiropeiskumam”, “Eirāzijas telpas”, “skandināvu provinces” vai “atpalikušas postpadomju republikas” vēstījumam.   

(2) Vēlīnā globalizētā liberālisma, beznosacījumu iekļaušanas un dažādības veicināšanas noraidījums 

Liberālisma modeļa noriets un tā aizstāvju rindu retināšanās rietumu kultūras areālā, ieskaitot Latviju, tiešā veidā izriet no šajā modelī iekodētās nespējas uzstādīt reālus un pozitīvus mērķus un objektīvi pastāvoša cilvēciska labuma noraidījuma. Šī iemesla dēļ modernā liberālisma filozofiju, tādu, kāda tā aprakstīta, piemēram, Džona Roulza tekstos,[16] dēvē par “procedurālo liberālismu” – tas pieprasa un nodrošina, ka pret visiem indivīdiem izturas vienlīdzīgi, piemēram, dodot visiem vienādas iespējas “piedalīties diskusijā” un paust savu nostāju, bet tas neuzstāda un pēc definīcijas nevar uzstādīt kopīgus, kolektīvus mērķus un veicināt noteiktu jābūtību. Jebkāda jābūtība tūlītēji tiek apšaubīta un, ja uz to uzstāj, piemēram, valsts drošības un izaugsmes vārdā, publiski pasludināta par “totalitāru” un “apspiedošu”. Liberālais modelis pretstata dažādu indivīdu dažādās prasības, nereti maskētas kā “tiesības”, valstiskās kopienas kopīgajam labumam, attiecīgi redzot valsti un tās institūcijas kā dažādu indivīdu vēlmju apmierinātājus aizvien sašķeltākā, aizkaitinātākā un kopīgi rīkoties nespējīgā sabiedrībā.

Īpaši bīstams vēlīnā liberālisma teorijā ir apstāklis, ka dažādības un iekļaušanas vārdā būtiska un pat dominējoša loma tiek ierādīta pieejām un pārliecībām, kuras neiztur pārbaudi nevienā ētikas sistēmā: princips, pēc kura vadās indivīds savās prasībās, nav vispārināms vai, ja tiktu vispārināts kā likums (“ja visi rīkotos tā, kā šis indivīds”), novestu pie kopienas sairuma, morāla haosa vai rupja citu cilvēku tiesību un brīvību pārkāpuma. Liberālisma modelis ir jānoraida un jāaizstāj ar dabīgajā likumā un objektīvu cilvēcisku labumu atzīšanā un aizstāvībā balstītu modeli.

Pamata aprisēs šāda aizstāšana ietver sekojošas darbības:

* pārtraukt mākslīgi uzturēt centrisku, “vidusceļa” pozīciju, kurā mēģina sakausēt nesavienojamus pretmetus; apzināties, ka valstiskās kopienas darbība ir izšķiršanās darbība, kas nozīmē skaidrus mērķus un vadlīnijas;

* jebkādus strīdīgus jautājumus risināt, apelējot vienīgi pie cilvēku saprāta un racionalitātes un viņu cilvēka dabas noteiktajām spējām valdīt par instinktiem, nevis pie emocijām, personīgajām pieredzēm un citiem nekomunicējamiem iekšējiem mentāliem stāvokļiem; kategoriski noraidīt pieņēmumu, ka katram indivīdam ir “sava patiesība” un valsts uzdevums ir ņemt vērā visas šīs “patiesības”;

* vienotību uzturēt skaidrībā un kopīgajos principos, pat ja tie nav plaši, daudzskaitlīgi un visaptveroši un nenosedz visas cilvēku dzīves vajadzības, nevis bezgalīgā dialogā un bezgalīgā pienākumā uzklausīt kritiku un šaubas;

* apzināties, ka nav iespējams vienots Latvijas valstiskuma projekts, ja to būvē uz diametrāli pretējām un savstarpēji izslēdzošām Latvijas vēstures izpratnēm, kuru centrā ir “individuālas pieredzes”;

* apzināties un skrupulozi ņemt vērā, ka tikums un morālie pienākumi uz visiem cilvēkiem visur privātajā sfērā un valsts pārvaldē attiecas vienādi, turklāt visi kļūdās, mēdz būt pārsteidzīgi un lemt lietās, kuras nepilnīgi pārzina; uzturēt spēkā caurspīdīgu mehānismu, kā ir iespējams atzīt kļūdas, uzņemties par tām atbildību un tās labot; nosodīt tādu valsts vai pašvaldības institūciju darbību, kurai raksturīga manipulēšana, retoriska tukšība, “atrakstīšanās”, līdzekļu izšķērdēšana bezjēdzīgos vai ar valstiskās kopienas interesēm nesaistītos pasākumos, patiesā lietu stāvokļa noklusēšana, draudu slēpšana vai maldināšana savtīgās interesēs;

* turoties pie subsidiaritātes modeļa, vienmēr visus veicamos darbus sākt “no apakšas”, no mazākajām vienībām, kas ir ģimenes, kurām augstākā pakāpē tad seko ciemi, pilsētas, apgabali, reģioni un tikai tad visa valsts, neatlaidīgi uzsverot, ka cilvēkiem ir jābūt atbildīgiem par sevi un saviem tuvākajiem un ka augstāka līmeņa institūcijām ir jāveic tikai tie pasākumi, kurus zemākās nevar veikt.

Konkrētie veicamie darbi būtu šādi:     

* reformēt Sabiedrības integrācijas fondu, pārveidojot to par fondu ar mērķi veicināt un atbalstīt nevis kādu abstraktu “integrēšanu” vai “vienprātību”, kuru liberālajā paradigmā nav iespējams sasniegt, bet, atbilstoši subsidiaritātes principiem, veicināt kritiski nozīmīgo tautas skaitlisko atjaunošanos, metodiski stiprinot laulības institūtu, bērnradīšanu, jo īpaši caur daudzbērnu ģimeņu programmām, un piedāvāt daudzpusīgu palīdzību un konsultācijas cilvēkiem, kuriem draud ģimenes sairums; apzināties, ka nav labāka veida, kā atsvešinātam cilvēkam vai cittautietim integrēties latviskajā kopienā un sabiedrībā, kā caur saradošanos un nodibinātām ģimenes saitēm; stingri un metodiski noraidīt jebkādas idejiskās platformas, kas “dažādības” vārdā veicina vai atbalsta bezbērnotību, apelē pie izplūdušām, subjektīvā savtīgumā iekapsulētām “identitātēm” un noliedz dzimumu savstarpējo papildinātību, piesaucot “patriarhāta” veiktu sieviešu un seksuālo minoritāšu apspiešanu, un liegt tādām finansējumu gan valsts, gan pašvaldību līmenī; tā kā no Sabiedrības Integrācijas Fonda milzīgā 2025. gada budžeta (EUR 35,4 miljoni), tikai EUR 2,07 miljoni paredzēti ģimeņu atbalstam, fonda prioritātes ir fundamentāli jāpārskata;           

* ņemot vērā to, ka Satversmes ievadā ir minēta “latviskā dzīvesziņa” un “kristīgās vērtības” kā tautas kulturālās savdabības pamats, kā arī ņemot vērā to, ka gan baltu panteisms, gan kristietība tās tradicionālajā, reālisma metafizikā balstītajā izteiksmē piedāvā un uztur spēkā robustu dabīgajā likumā un cilvēka tikumu izkopšanā sakņotu ētiku, teleoloģisku pasaules skatījumu (lietām un būtnēm ir mērķi – to labbūtības stāvoklis, kas cilvēka gadījumā nozīmē: saprātīgs un tikumīgs), kā arī iemiesotu un reālu piesaisti zemei, dabai, tautai, tradīcijām un no senākām paaudzēm mantotai gudrībai, abi šie resursi jāizmanto kā vadlīnijas ne tikai destruktīva modernā individuālisma domāšanas un atsvešināta “sabiedriskā līguma” paradigmas noraidījumam, bet arī izglītības, audzināšanas un dažāda mēroga kultūras programmās.

(3) klasiskais pilsoniskuma un pašpārvaldes modelis

Latvijas salīdzinoši mazā izmēra un cilvēku skaita dēļ, kā arī etnonacionālās izcelsmes un mērķu dēļ tai ir piemērots klasiskais pilsoniskuma un pašpārvaldes modelis. Pētot šo modeli un piemērojot to šodienas apstākļiem, Latvijai jālūkojas nevis uz Amerikas Savienotajām Valstīm vai kādiem koloniālu impēriju sakāves vai monarhiju vardarbīgas gāšanas rezultātā izveidojušamies valstiskajiem veidojumiem ar politisko pilsonības izpratni, bet drīzāk uz antīko grieķu polisu jeb pilsētvalsti.[17] Latvijas priekšrocība ir tāda, ka faktiski visi cilvēki, kas aktīvi iesaistās valstslietās, viegli var būt savstarpēji pazīstami, tādējādi arī privāti zinot citu personu raksturu un tikumus. Neviens Latvijas apgabals neatrodas tik tālu vai tādā ģeogrāfiskā atšķirtībā, ka nebūtu viegli sasniedzams. Latvijas valsts ir izaugusi “no apakšas” – no pirmspolitiskām ģimeniskām saitēm, no jau pastāvošām biedrošanās formām, kas, dibinot valsti, sasniegušas savu augstāko īstenotības pakāpi. Latvija ir kā liela paplašinātā ģimene, balstīta ciltī, un kā par tādu par to arī jādomā.

Tieši šo iemeslu dēļ ir jānoraida gan liberālais etatisms (kā daudzās apgaismības ideju vadībā rādītās mūsdienu valstīs), gan totalitārais etatisms (kā Padomju Savienībā). Ir jānoraida skatījums uz valsti kā mākslīgu veidojumu, kas apspiež, ierobežo un atceļ kaut kādu dabisku indivīdu brīvības stāvokli. Tieši pretēji, ikvienam pieejamā pilsoniskā iesaistīšanās, pilsoniskā biedrošanās un līdzatbildība par valsts uzņemto kursu, kā arī pats politiskais process, kas ietver gan sevis pārvērtēšanu un vilšanos, gan uzvaras un zaudējumus, pieder pie pilnīgotas un laimīgas cilvēka dzīves. Tikumi, kurus cilvēks iemanto, iesaistoties valstslietās, ir tādi tikumi, kurus nevar iegūt citās, zemāka līmeņa kopienās.

Teikto ņemot vērā, izvirzāmas šādas vadlīnijas:

* asi jānoraida liberālās pilsonības izpratnes principi, tādi kā indivīda pārākums pār kopienu un tiesību pārākums pār pienākumiem;

* jāapzinās, ka dažādība nav ne mākslīgi kultivējama, ne aizstāvama – pilsoņu dažādība ir dabisks stāvoklis, jo katram ir gan savas personīgās vajadzības un praktiskās intereses, gan profesija, gan personīgā vēsture, gan vecuma noteikts briedums vai brieduma trūkums, gan zināšanas; pilsoņu kopuma daudzveidība nav kavēklis, tieši otrādi, tā ir arēna, kurā pilsoņi iemācas līdzsvarot savas personīgās prioritātes ar ieguldījumu kopīgajā labumā; ja nav šī daudzveidīguma, nav arī iespējams to transcendēt augstākā kopībā un attiecīgi kopienai nav iespējams būt taisnīgai;  

* kopīgais labums nav tikai valsts saglabāšanās un turpināšanās, tas atrodams arī attiecībās, kas tiek veidotas un kultivētas starp pašiem pilsoņiem;

* audzināšanai un izglītībai ir jābūt atbilstošai valsts iekārtai un Satversmē definētajiem mērķiem; izglītība vispār, un šajā gadījumā izglītība valstslietās, ir vērsta uz pilsoniskumu un dotās kopienas sargāšanu un attīstību; šādā izglītībā ir vismaz minimāls skaits aksiomu, kas atzītas par patiesām;

* cik vien iespējams, jāvedina cilvēki uz domu, ka kopīgais labums arī ir viņu īstais personīgais labums; laimīga, labklājīga un plaukstoša Latvija ir viņu īstais dzīves piepildījums; Latvijas vēsture, ieskaitot šausminošos divu okupāciju gadus, ir arī viņu īstā personīgā vēsture. Cilvēki nav spējīgi un griboši ieguldīt savā kopienā, ja viņi neapzinās tās labumu kā savējo. Subsidiaritātes princips palīdz to saprast: ka nav un nevar būt tāda atsevišķa indivīda bez ģimenes, bez dzimtas, bez tautas, bez saknēm, bez jēgas un bez mērķa, un, ja arī atrodas kāds šāds nelaimīgs cilvēks, viņam jāpalīdz tādam vairs nebūt.

Konkrētie veicamie uzdevumi šajā sakarā ir:

* līdztekus jau pastāvošajai Tikumiskās izglītības programmai “E-TAP”, kas eksperimentālā kārtā tika piedāvāta skolām,[18] nepieciešamas nopietnas investīcijas jaunu un labāku audzināšanas un izglītības materiālu izstrādei, kas atbrīvotos no modernā liberālisma filozofisko pieņēmumu nekritiskas pieņemšanas un izplatīšanas; nepieciešams restaurēt un atgriezt apritē to tikumības, ģimeniskuma, pilsoniskuma un savas zemes mīlestības audzināšanu un izglītošanu, kas bija spēkā Latvijas pirmās brīvvalsts laikā;  

* kā rāda arī šis dokuments, tā kā ir nepieciešams domāt citādāk, ir nepieciešams arī runāt citādāk; cilvēki domā caur valodu, tāpēc valodas un izteiksmes līdzekļu maiņa likumsakarīgi veicinās citādu domāšanu; valsts iestāžu vadlīniju dokumenti, rīcībpolitikas pamatojumi un citi tekstuālie materiāli ir jāatbrīvo no savecējušā eiropeiski kosmopolītiskā žargona, jāpadara īsāki, skaidrāki un konkrētāki; 

* visi un jebkādi pasākumi jāsāk ar rūpēm par ģimenēm, to noturību un tautas ataudzi; visas pārējās vajadzības ir atvasināmas no šīm; kur vien iespējams, par mazāko vienību, no kurām sastāv valsts, jāpasludina ģimenes un saimes, nevis atsevišķi indivīdi.

Kopsavilkums

Dokumentā izceltas trīs šķelšanās jomas mūsdienu Latvijā – nacionālais jautājums, liberālās filozofijas norieta un dažādu apdraudējumu izraisīta izteikta ideoloģiskā šķelšanās un neveselīga un neilgtspējīga izpratne par pilsoniskumu, tiesībām un valsts lomu. Rekomendēts nelokāmi īstenot dzīvē Satversmes ievadā paustās noteiksmes par Latvijas Republikas izcelsmi, mērķi un valstī lietojamo valodu. Ieteikts arī fundamentāli reformēt Sabiedrības Integrācijas Fondu, lai tā darbība kalpotu kopīgajam labumam, it īpaši galvenajiem tā veidotājiem – ģimenēm. Liberālajā individuālismā un kosmopolītismā balstīto domāšanas modeli, kas iekšēji irdina un ārēji apspiež Latviju, ieteikts aizstāt ar klasiskās valstslietu teorijas modeli.  

Pētnieciskais raksts izstrādāts ar VPP projekta “Sabiedrības saliedētības vektori” (VPP-KM-SPASA-2023/1-0002) atbalstu. 

[1] https://www.facebook.com/SIFlv/posts/-sabiedrības-integrācijas-fonda-budžets-2025-gadā-kam-tas-tiek-izmantotskopējais/721537227250508  

[2] Skat. diskusiju raidījumā https://www.lsm.lv/raksts/kas-notiek-latvija/raidijumi/10.04.2024-video-kas-notiek-ar-mediju-politiku-un-krievu-valodu-plassazinas-lidzeklos.a549907, kā arī https://www.neplp.lv/lv/vestule un https://www.seplp.lv/lv/atzinums-nr266-3-par-mediju-saturu-latvija-krievu-valoda.

[3] Skat pamatojumu tādām SIF programmām kā “Dažādības veicināšana” https://www.sif.gov.lv/lv/projekts/dazadibas-veicinasana un materiālus vietnē www.dazadiba.lv “neiecietības novēršanai un apkarošanai Latvijā”: https://www.sif.gov.lv/lv/projekts/neiecietibas-noversanai-un-apkarosanai-latvija-calder 

[4] Skat. SIF projektu “Vienas pieturas aģentūra jaunpienācējiem Latvijā” https://www.sif.gov.lv/lv/vienas-pieturas-agentura-jaunpienacejiem-latvija-0 un vietni https://livelatvia.lv/lv.

[5] https://jauns.lv/raksts/zinas/172282-petijums-tresdala-latvijas-krievu-izjut-piederibu-krievijai

[6] SIF programma “Dažādības veicināšana”: https://www.sif.gov.lv/lv/projekts/dazadibas-veicinasana un vietne www.dazadiba.lv

[7] Skat., piemēram, vēsturiskos materiālus un mūsdienu situāciju aprakstu grāmatā Vineta Skujiņa, Latviešu valodas diskriminācija un sabiedrības divvalodība Latvijā, Rīga: Latvijas Okupācijas muzeja biedrība, 2025.

[8] Skat. Elmārs Vēbers, red., Etnosituācija Latvijā: fakti un komentāri, Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūts, 1994, 5. lpp. Centrālās statistikas pārvaldes 2022. gada apsekojuma “Pieaugušo izglītība” dati rāda, ka 64,3% iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 69 gadiem dzimtā valoda ir latviešu, savukārt 37,7% iedzīvotāju dzimtā valoda ir krievu. Skat. https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_OD/OSP_OD__apsekojumi__pieaug_izgl/PIA77.px/table/tableViewLayout1

[9] Skat. apkopotos materiālus un analīzi, jo īpaši par medijos izplatītajiem propagandas vēstījumiem, grāmatā: Andis Kudors, Russia and Latvia. A Case of Sharp Power, Routledge, 2023. Izvilkumi no pētījuma latviešu valodā lasāmi šeit: Andis Kudors, “Krievijas Tautiešu politikas ietekme uz Latvijas izglītības, valodas un pilsonības rīcībpolitiku”, https://telos.lv/krievijas-tautiesu-politika/; “Cietā, maigā un asā vara”, https://telos.lv/cieta-maiga-asa-vara/

[10] Skat. https://www.bbc.com/news/world-europe-43760959 (2018. gada aptauja); https://www.ipsos.com/en-uk/bbc-global-survey-world-divided; https://www.euractiv.com/news/left-right-ideological-divide-remains-relevant-in-western-europe; https://www.politico.eu/article/mapped-europe-far-right-government-power-politics-eu-italy-finalnd-hungary-parties-elections-polling. Idejiskā un politiskā sašķeltība Eiropas valstīs un ASV šobrīd ir lielāka nekā savulaik šķelšanās starp pārtikušajiem un trūcīgajiem.

[11] Skat. https://www.lemonde.fr/en/politics/article/2025/10/12/france-appoints-new-government-under-pm-lecornu_6746354_5.html 

[12] Skat. https://fondsdots.lv/lv/fonds-dots/dots-saknes- (Sorosa fonda darbības turpinātājs); https://providus.lv/par-mums; zīmīgi, ka arī “Providus” par savu uzdevumu uzskata veicināt sabiedrības saliedētību un novērst saspīlējumus, taču uzskata, ka tas iespējams, vienīgi veidojot “atvērto sabiedrību”, tajā skaitā un jo īpaši atvērtu imigrācijai no citām zemēm un kultūrām. Skat., piemēram: https://providus.lv/raksti/migrantu-integracijas-indekss-2025-gada-dati un https://providus.lv/wp-content/uploads/2024/09/Providus-strategija_2024-4.pdf

[13] Skat., piemēram, PSRS Zinātņu Akadēmija, Filozofijas institūts, Marksistiskās filozofijas pamati, Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1958, 502.–511., 512.–519. lpp.

[14] Rišards Legutko, “Komunisms un liberālā demokrātija”, https://telos.lv/komunisms-liberala-demokratija/, izvilkums no Legutko darba: Ryszard Legutko, Triumf człowieka pospolitego, 2012; Patriks Denīns, Kāpēc liberālisms cieta neveiksmi, Rīga: KODOKA, 2022 (Patrick J. Deneen, Why Liberalism Failed, Yale University Press, 2019).

[15] Latvijas Republikas Satversme: https://likumi.lv/ta/id/57980-latvijas-republikas-satversme

[16] John B. Rawls, A Theory of Justice, US: Belknap Press, 1971. 

[17] Detalizēti klasiskā modeļa pieeja aizstāvēta šeit: Agnese Irbe, “Klasiskās politiskās filozofijas atziņas par pilsoņu vienprātību un tās avotiem”, https://telos.lv/klasiska-pilsoniska-vienpratiba/

[18] https://www.arete.lu.lv/parnese-izglitiba/tikumiskas-audzinasanas-programma

Pārpublicēts no telos.lv

Novērtē šo rakstu: