Iesaki rakstu: 
Šā gada 21. jūnijā Ministru kabinets, “reņģēdāju” aprindās dēvēts par “lidojošo sili”, pieņēmis grozījumus noteikumos par piespiedu izolēšanu infekcijas slimību gadījumos, kas paredz: “Ja ir konstatēta inficēšanās vai ir radušās pamatotas aizdomas par personas inficēšanos ar (..) bīstamu infekcijas slimību un epidemioloģisku indikāciju dēļ ir nepieciešams nekavējoties veikt personas piespiedu medicīnisko un laboratorisko pārbaudi, izolēšanu un ārstēšanu, ārstniecības persona nekavējoties nodrošina attiecīgo pasākumu izpildi, ja nepieciešams, pieaicinot policijas teritoriālās struktūrvienības pārstāvi.”
Sabiedrībā kopumā attieksme pret neapzinīgu sērgas iznēsātāju izolēšanu ir klusējoši atbalstoša. Diez vai kāds grib aplipt ar nāvējošu kaiti, braucot transportā, iepērkoties vai apmeklējot sabiedrisku pasākumu, kā arī pakļaut šādam riskam tuviniekus. Spēlējot uz šīm bailēm, pasaules varenie uzpūstās pandēmijas aizsegā virknē pasaules valstu ir atjaunojuši koncentrācijas nometnes. Arī t.s. civilizētajā pasaulē. Austrālieši neļaus samelot, un briti, kas sēdēja iežogoti pie lidostām, arīdzan. Šie lēģeri, protams, saucas citādāk, taču būtība no tā nemainās. Turklāt ieslodzījums vaņģiniekiem jāapmaksā no savas kabatas, kamēr tiesību mazāk nekā cietumniekiem.
Padomju laikā Rīgā, Maskavas ielā atradās stacionārs ar ieslodzījuma vietām līdzīgu režīmu, tautā saukts par “triperbāru”. Tajā piespiedu kārtā dakterēja sirdzējus ar veneriskām slimībām. Darbojās pat operatīvā grupa slimnieku ķerstīšanai. Šo iestādi izmantoja arī kriminālo elementu pagaidu aizturēšanai, it kā pārbaudei uz nelāgo kaiti, kamēr izmeklētāji šiem “šuva lietas”. Tādējādi varēja uz nenoteiktu laiku izolēt aizdomās turamos dažādos likumpārkāpumos.
Šodienas visatļautība – sākumā apcietināt un pēc tam izdomāt, par ko, vismaz vēlīnajā Padomijā netika veicināta. Šobrīd pašmāju režīms tā ir aizrāvies ar citādi domājošo vajāšanu un bāšanu tuptūzī, ka pat Krievija var norādīt uz Latviju kā totalitāru valsti. Tieslietu ministrs, kas vienā publiskā pasākumā tiek izsvilpts, bet otrā ar spēku izrauj no oponenta rokām mikrofonu, vien ir ko vērts. Briseles kungi un kundzes pikti rauc uzacis, jo Eiropas panīkušas nomales vietējie vagari nu jau par daudz atļaujas.
Tāpēc pašreizējā LPSR 2.0 vadība provē iedarbināt represīvo medicīnu, izmantojot pret opozicionāriem ne tikai psihiatriju, bet arī epidemioloģiskos “pantus”, kas mūsdienās nākuši modē. Ne velti veselības ministru Pavļutu kariķē bendes veidolā. Kas traucēs uz aizdomu pamata par inficēšanos ar bīstamu slimību (lasi – mutes palaišanu) aizturēt un izolēt režīma kritiķus?! Visticamāk, ka ieslodzījuma vietā “nelaimes putns” ar kaut ko tiešām aplips vai tiks aplipināts.
Ja kliķes partijām Saeimas vēlēšanās viss noies kā pa sviestu, sabiedrībā tiks radīta masu histērija par kārtējo pandēmijas vilni, lai KAIMIŅŠ ziņotu par kaimiņu, bet šķaudītājus publiskās vietās uzreiz savāktu policija. Ja pa starpai kāds bramanīgāks antivakseris “nejauši” aizies aizsaulē, i gailis pakaļ nedziedās. Saņemot mandātu uz četru gadu termiņu, Švāba kantora dienderi iesākumā izveidos stingrā režīma stacionāru – “kovidbāru”, bet vēlāk arī lēģerus nepotētajiem un neapmierinātajiem. Tiesiskā bāze jau ir.
Saite uz grozījumiem:
Seko mums 
Kā top Latvijas Televīzijas (LTV) sižeti? Kāds ir viņu uzmanības fokuss? Divi piemēri.
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
