„Read my lips”: gudrona Zebrenē nebūs!

Mani māc smagas aizdomas, ka pēc dažiem mēnešiem mēs varam saskarties ar ļoti dīvainiem risinājumiem „ekonomijas vārdā”, lai aizvāktu no Inčukalna piesārņojumu, ko ērtības labad sauc par „gudronu”* (tālāk tekstā jau bez pēdiņām, arī ērtības labad).

Ir jārēķinās ar iespēju, ka sārņus neturpinās operatīvi un neatgriezeniski iznīcināt speciālā kurtuvē. Gudrona sadedzināšanas izmaksas ministrijā un tai padotajā Valsts vides dienestā (VVD) šķiet „pārāk” lielas. Tāpēc sarunu procedūra (konkurss) par Inčukalna dīķu sanāciju vairs neparedz priekšroku pretendentam, kas apņemas sārņus dedzināt.

Iespējams, turpmāk gudronu pārvedīs uz īpaši aprīkotu vietu „pagaidu uzglabāšanai”, kamēr tiek rasts lēts risinājums sārņu galīgai utilizācijai – vai arī sabiedriskā doma samierinās, ka indīgās vielas tur paliks.

Šādam ļoti iespējamam manevram „ideāli piemērotas” vietas atrodas Dobeles novadā: Latvijā vienīgais bīstamo atkritumu poligons Zebrene (ko apsaimnieko valsts SIA „Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs”, LVĢMC) un Gardenes bīstamo atkritumu novietne. To no iepriekšminētā valsts uzņēmuma iznomā vides sakopšanā specializējusies AS BAO.

Šī firma ir pieteikusies sanēt Inčukalna dīķus (kopā ar līdzīgu uzņēmumu Eko Osta), un tai jau ir pieredze gudrona utilizācijā. Abām vietām ir A kategorijas atļauja bīstamu atkritumu uzglabāšanai, taču Gardene to saņēma pavisam nesen.

To, ka gudrons novietnē netiks glabāts, BAO pārstāvji Gardenes ciemata iedzīvotājiem svēti solīja pērnajā novembrī, kad sabiedriskajā apspriešanā tika spriests par tās darbībai piešķiramo A kategoriju. Tā ir pagaidu glabātuve, kurā nogādātais piesārņojums tiek gatavots utilizācijai citur, speciālās pārstrādes vietās. Turklāt sārņu apjomiem, ko jāizsmeļ gudrona dīķos, visticamāk, Gardenes objektā nemaz nebūtu vietas.

Tāpat iespējamai gudrona apglabāšanai nebūtu lietderīgi kaut kur citur Latvijā veidot pilnīgi jaunu bīstamo atkritumu poligonu. Tas neuzbēgami nozīmētu gan ilgas birokrātiskās procedūras, gan attiecīgās teritorijas iedzīvotāju skaļus protestus. Savukārt zebrenieši jau šķiet apraduši un samierinājušies ar dzīvošanu blakām bīstamo atkritumu uzkrātuvei.

Atbildot uz maniem jautājumiem, LVĢMC paskaidroja, ka nav informēts par iespējamiem plāniem uzglabāt Inčukalna gudronu bīstamo atkritumu poligonā Zebrene. Turklāt šādam nolūkam tas nav paredzēts (šeit ir poligonā uzglabāt atļauto atkritumu saraksts, skatiet dokumenta 73.-81.lpp.)

Tāpat arī Vides pārraudzības valsts biroja direktors man rakstiski paskaidroja: iestādes rīcībā nav informācijas, ka Inčukalna sanācijas projekta risinājumi paredzētu gudrona apglabāšanu bīstamo atkritumu poligonā Zebrene, un šāds projekta risinājums vērtēšanai (kā izmaiņas iepriekš vērtētajā paredzētajā darbībā) birojā nav bijis pieteikts.

VPVB vadītājs gan piebilda, ka likums „Par ietekmes uz vidi novērtējumu” pieļauj iepriekš akceptētās darbībās apsvērt izmaiņas. Tomēr „katrā šādā gadījumā Valsts vides dienestam (VVD) ir jāvērtē, vai nav atkārtoti jālemj par ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras nepieciešamību, ņemot vērā to, vai izmaiņas nevar būt saistītas ar būtisku nelabvēlīgu ietekmi uz vidi.”

VVD ģenerāldirektore Inga Koļegova, kura ir galvenā atbildīgā par Inčukalna piesārņojuma likvidēšanu, publiski apgalvoja, ka Zebrenē gudrons noglabāts netiks. To viņa pērnā gada 6.decembra Saeimas Vides un klimata politikas apakškomisijas sēdē solīja ZZS deputātam un vides aizsardzības speciālistam Askoldam Kļaviņam.

Deputāta interese bija saistīta ar LTV raidījumā De Facto minēto iespēju, ka Inčukalna piesārņojums var tikt uzglabāts Latvijā. Savukārt Dienas Biznesa žurnālistiem, kuri aprakstīja gudrona dīķu gaidāmo nākotni plašā 1. februāra publikācijā, viņa šādu solījumu vairs nedeva. Iespējams, tas netika prasīts.

Kad vērsos VVD, vaicājot par gudronu Zebrenē, man tika atgādināts Koļegovas dotais solījums. Taču tika piezīmēts, ka „gadījumā, ja pretendenta piedāvātais sanācijas darbu tehnoloģiskais risinājums ietvers kaut vai daļēju ekskavētā sērskābā gudrona materiāla apglabāšanu bīstamo atkritumu poligonos, pretendentam būs jāparedz šī materiāla pārstrāde, lai nodrošinātu apglabājamā materiāla atbilstību bīstamo atkritumu poligona darbības regulējošo normatīvu aktu prasībām”.

Lasot autoritatīvās atbildes, es ik pa brīdim pat sajūtos kā Neticīgais Toms, kurš grābstās gar augšāmcēlušos Pestītāju un viņa brūcēm. Taču politizētā skribenta intuīcija turpina kurbulēt aizdomas: te ir gaidāms Read my lips** recidīvs.

Latvijas sabiedrība dzīvo pārliecība, ka Inčukalna piesārņojums tiks aizvākts un pilnībā iznīcināts videi (pietiekami) drošos apstākļos. Tieši tā dīķos iepriekš veica sanācijas darbus – izsmeltais gudrons tika sagatavots transportēšanai un neatgriezeniskai utilizēšanai, lai tiktu sadedzināts speciālā kurtuvē.

Ja/kad sabiedrība uzzinās, ka problēmas galīgs atrisinājums tiek aizstāts ar „taupīgāku” variantu, paredzot gudrona gadiem vai gadu desmitiem ilgu uzglabāšanu kaut kur Latvijā, tas izraisīs pilnīgi pamatotu neapmierinātību un pat sašutumu. Jo īpaši cilvēkos ar izteiktu vai sakāpinātu patriotisko stāju.

Tāpēc Nacionālajai apvienībai, domājot par drīzo Saeimas vēlēšanu kampaņu, vajadzētu jau laikus izvērtēt riskus, ko var radīt Gerharda „ekonomiskā” kaprīze.

Ir pagājis jau pusotrs gads, kopš gudrona smelšana un utilizācija tika pilnībā pārtraukta. Manuprāt, tā bija birokrātiska ministra politiskās gribas/kaprīzes izpausme, īstenota steidzīgi, brutāli un klaji voluntāri.

Protams, tādu lēmumu noteica partejisku intrigu loģika. Līguma laušana ar SIA Skonto būve bija gluži vai neizbēgama. Visiem uzņēmējiem un potenciāliem partiju sponsoriem tika uzrādīts, kā tiek „sodīta” firma, kas bija atbalstījusi „nepareizo” un no politikas skatuves nostumto veidojumu Par labu Latviju.

Gerhardam bija vienalga, ka pirms tam sabiedrība tika uzstājīgi biedēta: no dīķiem indīgās vielas sūcas pazemē, apdraudot gruntsūdeņus un Gauju. It kā viņa griba uzliktu šīm sūcēm un citam postam nepārvaramu veto.

Ir pagājis jau gads, kopš tika izsludināta VVD organizētā sarunu procedūra ar iespējamajiem sanācijas turpinātājiem. Izraudzītais pretendents būšot zināms ap Jāņiem, varbūt jau maijā. Taču, kā paziņoja Gerhards, darbus tur plānots sākt vien nākamgad.

Diemžēl Latvija savus simtos valstssvētkus joprojām sagaidīs ar šo riebīgo augoni uz savas miesas – visu projektu ir paredzēts pabeigt tikai 2023. gada nogalē.

(Iespējams, piesārņojuma attīrīšanu Inčukalnā var pasteidzināt Rail Baltic trases iezīmēšana. Kā man skaidroja Edmunds Kance, Vides aizsardzības kluba valdes loceklis un šī novada iedzīvotājs, sanētā teritorija ļautu dzelzceļa līniju koriģēt tā, lai mazinātos konflikti ar zemes īpašniekiem.)

Iepriekšējā Nacionālās apvienības ministra Romāna Naudiņa pilnvaru laikā Inčukalna dīķu attīrīšana noritēja „garlaicīgi” – samērā raiti un bez īpaša sabiedrības satraukuma. Drīzāk nostiprinot pārliecību par drīzu un pilnīgu atbrīvošanos no šī padomjlaiku „pieminekļa”. Līdz ministru nomaiņai nekādu pretenziju pret toreizējiem sanācijas darbu veicējiem – Skonto Būvi un vācu uzņēmums MUEG – nebija arī VVD, visa pasākuma organizētājam.

Romāns Naudiņš pat apgalvoja, ka visi nepieciešamie darbi būs padarīti jau 2015. gadā. Protams, kā drīz izrādījās (praksē atklājoties, ka piesārņojuma apjoms būtiski pārsniedz VVD pieteikto), tā bija pārsteidzīga prognoze. Taču, visticamāk, ja VVD 2015. gada augustā nebūtu pēkšņi lauzis līgumu ar sanētājiem, Inčukalna indes dīķi jau būtu pagātne.

Gudrona neatgriezeniskā likvidēšanā galvenais klupšanas akmens ir tehniskās un finansiālās problēmas. Patlaban vienīgais praktiskais un drošais utilizācijas veids Inčukalnā smeltajam bīstamo vielu „kokteilim” ir sadedzināšana augstā temperatūrā.

Latvijā (un visā Baltijā) ir tikai viena iekārta, kas spēj neatgriezeniski un videi pietiekami nekaitīgi iznīcināt gudronu. Tā ir cementa klinkera apdedzināšanas krāsns Brocēnos. Citas dedzinātavas spēj, piemēram, utilizēt medicīniskos atkritumus, bet ne tik bīstamus sārņus.

Taču apjomi, ko tur var nokurināt, lai nekaitētu Cemex pamatnodarbei, ir niecīgi – salīdzinājumā ar Inčukalna dīķu krājumiem. Turklāt tiek izteikti ļoti atšķirīgi viedokļi par to, cik lietderīgs kurināmais ir gudrons – no ļoti optimistiskiem (ļauj ietaupīt dabasgāzi) līdz ļoti pesimistiskiem (ja sārņi sagandēs krāsni, Brocēnos izraisīsies sociālā katastrofa).

Cemex nevar operatīvi nokurināt visu no dīķiem izsmelto gudronu, tāpēc to – apstrādātu, samaisītu ar sadzīves atkritumiem – sanētājiem nācās vest uz specializētu dedzinātavu Vācijā. Kā aprakstīts manis jau piesauktajā Db 1. februāra numurā, uz turieni tiek vests gudrons arī no citām ES dalībvalstīm, kurām nav savu specializēto krāšņu.

Tas sadārdzināja (kopā ar negaidīti lielajiem piesārņojuma apjomiem) sanācijas darbus, un tāpēc VVD un Skonto Būve konfliktē par to, kā ir tulkojams abu noslēgtais līgums par gudrona vākšanu un iznīcināšanu: vai valsts maksā par noteikta daudzuma pārstrādi – vai par visa dīķos atrodamā piesārņojuma likvidēšanu.

Lai mazinātu sanācijas darbu izmaksas, iekļautos tiem atvēlētajos līdzekļos (24-26 miljoni eiro) un gūtu peļņu, darbu veicējam ir jāatsakās no gudrona ātras iznīcināšanas. Tāpēc Inčukalnā izsmeltos sārņus var turpat sagatavot transportēšanai un sadedzināšanai, lai pēc tam ilgstoši uzglabātu poligonā, iespējams, labākajā gadījumā lēnām nokurinot tos Cemex krāsnī.

Kā man skaidroja Edmunds Kance un VAK viceprezidente Elita Kalniņa (esmu viņiem pateicību parādā par manis koncentrēto izglītošanu gudrona problēmā!), starp vides aizsardzības speciālistiem un entuziastiem netrūkst atkritumu dedzināšanas idejisku pretinieku. Kaut vai tāpēc, ka ar jaunu tehnoloģiju palīdzību indīgos atkritumus, iespējams, kaut kad var pārstrādāt noderīgās izejvielās.

Tāpēc, ja/kad būs tāda vajadzība, gudrona apglabāšanu var aizstāvēt sabiedrībā pietiekami autoritatīvi un akadēmiskiem tituliem apveltīti cilvēki. Tiesa, viņu argumentācija plašai publikai izklausītos diezgan ekstrēmi.

VVD uzsver, ka iespēja savākto gudronu kaut kur uzglabāt bija iekļauta jau 2009.gadā rīkotā konkursa nolikumā. Taču toreiz priekšroka tika dota pretendentam, kas piedāvāja veikt atkritumu „enerģētisko utilizāciju”. Tagad vienādās pozīcijās ir nostādīts gan tas, kas sola gudronu dedzināt, gan tas, kas izvēlas sārņus apglabāt (skatiet pielikumā ievietotās sarunu procedūras nolikuma 33.punktu).

Te man ir pilnībā jāpiekrīt advokātam Viktoram Tihonovam (viņš pārstāv Skonto būvi tiesā ar valsti par lauzto līgumu), kurš vairākkārt ir norādījis uz zīmīgajām izmaiņām prasībās: pats VVD veicina iesniegt „ekonomisku” sanācijas piedāvājumu.

Šķiet, te ir arī atbilde uz jautājumu, kāpēc tagadējos sarunu procedūras pretendentus vairs nesatrauc „kaķis maisā”, kas kļuva par klupšanas akmeni Skonto būvei – joprojām īsti nezināmais piesārņojuma apjoms Inčukalna dīķos. Tas vairs nešķiet tik būtiski, ja atkritumus varēs noglabāt.

To, cik ļoti VVD ir apsēsts ar pārprastu ekonomiju (šķiet, ne pēc savas gribas, bet pakļaujoties ministram), spilgti apliecina tagadējais skandāls: gudrona dīķu apsardze tiek uzticēta firmai ar nodokļu parādiem.

Arī 2015. gada augustā/septembrī, kad VVD centās padzīt Skonto būvi no objekta, par valsts naudu tika nolīgts tieši šis šaubīgais „kantoris” (toties, cik dzirdēju, ar pareizu partejisko aizmuguri), kas pat neiedrošinājās nopietni saķerties ar būvfirmas apsargiem.

Vēl vairāk – kad Koļegova toreiz rīkoja dīķu teritorijā preses konferenci, viņas algotie „varoņi”, uzvedoties kā 90. gadu tipāži treniņbiksēs, veidoja žurnālistu skatam vairāk nekā kolorītu fonu, uz kura VVD ģenerāldirektore pauda deklaratīvu apņēmību ātri ieviest kārtību un turpināt sanāciju.

Toreiz (3.09.2015) šādi aprakstīju savus iespaidus laikrakstā Liesma: „Valsts iestādes nolīgtā apsardzes firma RD Consult, kurai vajadzēja pilnībā kontrolēt teritoriju, acīmredzami nebija pat pūlējusies to [būvfirmas palikšanu objektā] nepieļaut.

Vēl vairāk, pāris tā dēvētie apsargi – privātdrēbēs tērpušies garlaikoti brašuļi – turpat klaji smīnot noraudzījās visā notiekošajā un klienta bezpalīdzībā. Pat neaizdomājoties, ka uzrāda masu medijiem to, cik nelietderīgi ir tērēta nodokļu maksātāju nauda, VVD šādus dīkdieņus algojot.”

Šīs spilgtās atmiņas mani brīdina: saistībā ar gudronu mēs tiešām varam piedzīvot zilus brīnumus.

Gerhards un Koļegova jau ir dziļi iestiguši Inčukalna gudronā. Abi vairs ne redz, ne vēlas atpakaļceļu. Tāpēc man gribas cerēt, ka viņus no šīs apsēstības izglābs Zebrenes pagasta un visa Dobeles novada iedzīvotāji, arī municipālvara – vienkārši nepieļaujot šādu „ekonomisku” risinājumu. Mana e-sarakste ar domes izpilddirektoru Agri Vilku liecina, ka pašvaldība modri seko līdzi tam, kas notiek abās bīstamo atkritumu glabātuvēs.

Protams, tādēļ sanācijas darbi atkal nobremzēsies, to finālam attālinoties vēl par pāris gadiem.

Atļaušos retranslēt ieteikumu VARAM un VVD, kurā ar mani padalījās Vides aizsardzības kluba aktīvisti: neskopojieties, ieguldiet gudrona dīķu sanācijā tik daudz naudas, cik ir nepieciešams tiešām kvalitatīvai sakopšanai – beigās atklāties, ka tieši tas būs vislētāk!

--------------------

* Inčukalna piesārņojuma pamatu veido sērskābais gudrons – jēlnaftas pārstrādes blakusprodukts, kas rodas parfimērijas un medicīnisko eļļu ražošanā un uz dīķiem tika vests no Rīgas Naftas pārstrādes un smēreļļu rūpnīcas. Taču sanācijas darbos radušās problēmas nostiprināja ekspertu pārliecību, ka piesārņojumu veido dažādu nezināmu bīstamo un kodīgu vielu kokteilis – tādēļ apzīmējums „gudrons” ir tikai eifēmisks vienkāršojums.

NB! Šajā tekstā Inčukalna dīķu problēma ir pilnīgi apzināti shematizēta un vienkāršota. Nebūtu lietderīgi jau tā pārāk garajā rakstā izklāstīto intrigu „norakt” daudzās tehniskajās un finansiālajās detaļās, kas „uzpūstu” tekstu bakalaura darba apjomā.

** Read my lips: no new taxes ("lasiet no manām lūpām: nekādu jaunu nodokļu") – bēdīgi slavens Džorža Buša-tēva priekšvēlēšanu solījums, viņam 1988. gadā kandidējot uz ASV prezidenta amatu. Kampaņā tas izsauca aplausus, bet vēlāk kļuva par Buša lāstu, jo valsts budžeta deficīts un Kongress piespieda viņu apņemšanos pārkāpt.

Novērtē šo rakstu: