Iesaki rakstu: 
Pēdējā laika plašsaziņas līdzekļos redzamākā ziņa bija par nenotikušo P.Avena latviešu porcelāna izstādi Ogrē. No vienas puses jautājums ir, vai vispār vajadzēja rosināt rīkot šādu izstādi, kas, kā redzams, raisīja vai varēja eskalēt šķietamu spriedzi sabiedrībā. No otras puses jautājums arī turpmākai sarunai ir par spēju kritiski paraudzīties uz publiskās saziņas laukā dominējošo viedokļu vienveidību, vienotu naratīvu, ja ne oponējot vai piedāvājot alternatīvu skatījumu, tad vismaz cenšoties paplašināt pašas tēmas apvāršņus un dziļumu. Runa tātad ir par to, lai ne visi “pūš vienā stabulē”!
Tas, kas notika publiskās saziņas telpā sakarā ar šo… kā to lai īsti nosauc, iecerēto pārpratumu, vai?... ir kolektīvā publiskā nosodījuma izpildes liturģija. P.Avens diemžēl strukturāli aizvieto oligarhu iztrūkumu Latvijas sabiedriskajā telpā – ne A.Šķēle, ne A.Lembergs tikpat kā nav pieminēti, un pat vieglā smaguma oligarhs A.Šlesers “atsēž” deputāta mandātu bez reālām ietekmes svirām.
Sabiedrība pieprasa “upuri”, pieprasa “antivaroni”, kurš uzņemtos šo upurjēra lomu. P.Avens, kurš joprojām ir Latvijas pilsonis, kuram šeit ir īpašums (Madonas rajonā, nevis Jūrmalā, Mežaparkā vai Rīgas klusajā centrā), ir pilnībā piemērots, lai izpildītu šo lomu. Sabiedrība pieprasa, un tie, kuri “pārdod” sevi sabiedrībai (lēmēji, paši plašsaziņas līdzekļi, NVO), saka tieši to, ko sabiedrība alkst dzirdēt.
Ļoti iespējams, ka realitātē P.Avena gadījums ir mazliet citādāks. Šī iemesla dēļ jāplašina faktu loks un analīze, kas skar P.Avena gadījumu. Pirmkārt, neviena no Latvijas t.s. “kompetentajām iestādēm” nav oficiāli vai pat neoficiāli devusi rekomendējošos ieteikumus (ko var noprast pēc sarunām ar atbilstošām valsts amatpersonām) nerīkot šo izstādi vai, plašāk ņemot, pastiprināt pret P.Avenu sankcijas ārpus ES noteiktajām. Loģiski, ka “kompetentajām iestādēm” nav pamata un vajadzības publiski runāt vai aizstāvēt P.Avenu, kas būtu principā pretrunā ar viņu darbības specifiku.
Otrkārt. Galvenais arguments, kas vērsts pret P.Avenu, ir par viņu kā “Putina galma” cilvēku, kurš ir aicināts un piedalījies pieņemšanās, tikšanās reizēs pie cara, respektīvi, Krievijas prezidenta. Labu laiku pirms karadarbības sākuma Ukrainā uzņēmēji, kuriem tolaik bija aktīvs tranzīta bizness ar vai caur Krieviju, droši zināja teikt, ka P.Avens ir pabīdīts malā un nav vairs Kremlim pietuvināto personu lokā.
Tas, ka P.Avens bija aicināts un piedalījās pieņemšanās un tikšanās reizēs Kremlī, tikpat labi var būt skaidrojams tikai ar formālajiem, pagaidām P.Avenam piederošajiem aktīviem (līdzdalība daudzos būtiskos uzņēmumos un sistēmiskās kredītiestādēs) KF. Versijas par šo atstumšanu ir dažādas, taču ticamākā: būtisks atbalsts Krievijas opozicionāriem
Pagaidām visi, izņemot vienu, ir laimīgi un apmierināti: Latvijas lēmēji ir spējuši demonstrēt izlēmīgu un drosmīgu rīcību pret Kremlim pietuvinātu personu (kas tāda tomēr visticamāk nav), un sabiedrība ir saņēmusi kārtējo nelielo devu asiņu.
Arī tad, ja P.Avens publiski uzstātos ar uzrunu skaidrā latviešu valodā un ziedotu lielu daļu mantas vai, vēl labāk, visu mantu Latvijas sabiedrībai, būtu būtiska problēma: sabiedrība tam nespētu noticēt, jo baidītos pazaudēt savu “antivaroni”.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.