Puspatiesības un arī meli kļūst par aizvien ierastāku instrumentu politiķu sarunās ar sabiedrību. Tad nu es arī...
Kaspars Melnis, klimata un enerģētikas ministrs15.10.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Puspatiesības un arī meli diemžēl kļūst par aizvien ierastāku instrumentu politiķu sarunās ar sabiedrību. Tomēr, kad šāda melošanas no kabatas partijas merkantila niķa pārvēršas par lielu, savulaik racionālu politiku veidojošu partiju ikdienas rutīnu, jāsāk uztraukties par valsts nākotni. Protams, ar vienkāršiem noliegumiem veidot sarunu ar sabiedrību ir šķietami vieglāk, nekā balstīt dialogu uz racionālu, valsts ilgtermiņa attīstību veicinošu ekonomisko programmu, jo tās ir daudz grūtāk izstrādāt un izskaidrot sabiedrībai, nekā dažus populistiskus nolieguma saukļus. Tomēr tieši tās, nevis populistiski meli, ir pamats valsts attīstībai.
Pēdējā laikā liela daļa populistisku politiķu saukļu balstīti klimata jomā, nekautrējoties melot arī par pašu koalīciju lēmumiem. Piemēram, aizmirstot, ka paši bija koalīcijā un paši deva "svētību" Eiropas dalībvalstu balsojumā par Emisiju tirdzniecība sistēmas (ETS) direktīvu.
Šā brīža "karstais kartupelis" ir likuma "Par piesārņojumu" grozījumi. Saistībā ar tajā ietverto ar ETS saistīto normu nepieņemšanu, pret Latviju jau ir ierosinātas 3 pārkāpumu procedūras. Nepārņemot regulējumu par Eiropas Savienības ETS direktīvas ieviešanu, Latvija var sagaidīt tiesas piemērotu sodu pat 300 miljonu eiro apmērā.
Soda piemērošanas gadījumā nauda būs jāsamaksā. Apstākļos, kad nauda trūkst visās jomās, bet 300 miljoni nepietiek medicīnai, atļauties riskēt ar līdzīgu summu soda naudās ir vairāk nekā bezatbildīgi. Īpaši tāpēc, ka līdzās pamatsodam valstij jāmaksā arī sods par katru kavēto dienu. Līdz direktīva ir pieņemta.
Šobrīd provizoriskā soda naudas summa ir 319 eiro no katra strādājošā Latvijas iedzīvotāja.
Populisms un politiķu godaprāts
Ikvienam loģiski domājošam cilvēkam apzinoties sekas par direktīvas neieviešanu, grūti saprotami Apvienotā saraksta un Nacionālās apvienības metodiskie mēģinājumi iegrūst valsti daudzmiljonu soda sankcijās. Politiķi, kuri strādājuši koalīcijās, bijuši ministri, arī premjerministri, nekautrējas blefot gan par to, ka Latvija klimata jomā ES uzņēmusies lielākas saistības, nekā vairums valstu, gan par iespējām ietekmēt lēmumu direktīvas pārņemšanas laikā, gan to, ka Eiropa šobrīd samazina prasības klimata jomā un Latvija nav jāievieš visas direktīvas, jo tās noteikti tiks mīkstinātas, gan par to, ka valstij ir lētāk samaksāt sodu, nekā ieviest direktīvu.
Arī par 13 miljardu investīcijām. Meli melu galā. Politiķi zina, ka tie ir mīti, puspatiesības un meli, jo par to runājām, tiekoties ar visām Saeimas frakcijām. Stāstīju, skaidroju, tātad tie nav populāri nezinīšu mīti, bet politiķu apzināti meli. Par mītiem. Latvijas uzņemtās saistības ir ceturtās zemākās starp visām dalībvalstīm. Atkārtošu, ceturtās zemākās. Tās ir zemākas arī par mūsu kaimiņvalstu saistībām. Mazākas prasības ir tādām valstīm kā, piemēram, Rumānija. Savukārt vienīgais, ko mēs nedaudz varam ietekmēt valstij kavējot direktīvas ieviešanu, ir no savas puses skaidrot aizkavēšanos Eiropai, lai maksimāli attālinātu soda piemērošanu.
Šobrīd arī nav neviena plānošanas dokumenta, kurā Eiropā būtu vērojama klimata prasību mazināšana. Jaunākais piemērs ir 2040 mērķi, kas tiek izvirzīti augstāki, nekā sākotnēji plānots. Kāpēc tā? Ļoti racionāla pieeja – Eiropa apzinās, ko tās tautsaimniecībai nozīmē atkarība no citu valstu energoresursiem. 2022. gada mācība bija spēcīgs stimuls turpināt uzsākto savu energoresursu ražošanas attīstīšanu, lai mazinātu atkarību no importa energoresursiem. Tā vienlaikus ir gan energodrošība, gan savas ekonomikas stiprināšana, mazinot naudas aizplūšanu no savu valstu tautsaimniecībām.
Savukārt 13 miljardu investīcijas, kurām neesot valsts vai ES naudas, de facto aptver visas investīcijas energoefektīvajos un ilgtspējīgajos risinājumos valstī. Arī privātās investīcijas, kas pamatā ir efektivitāti un konkurētspēju paaugstinošas un jau tiek veiktas daudzos uzņēmumos. Pagājušajā gadā vien privātais sektors saules enerģijā ir investējis 500 miljonus eiro. Kopumā tās ir arī daudzu simtu miljonu investīcijas saules un miljardos mērāmas investīcijas vēja enerģijas projektos, energoefektivitātes pasākumi valsts un privātajā sektorā, ilgtspējīgi siltumapgādes risinājumi, investīcijas bezemisiju transportā un daudzas citas investīcijas.
Manuprāt ir vēl viens iemesls, kāpēc Nacionālā apvienība un Apvienotais saraksts ir iekāpuši eiroskeptisko klimatneitralitātes noliedzēju kurpēs, apzināti vai neapzināti veicinot savas valsts atkarību no energoresursu importa – acīmredzams mēģinājums novērst uzmanību no savas lomas Emisiju tirdzniecība sistēmas direktīvas pieņemšanas laikā, jo abas tajā laikā bija koalīcijas partijas. Atšķirībā no manis, jo es biju ierindas deputāts opozīcijas partijā un nebiju atbildīgs par ETS saturu. Minu šo banālo iemeslu, jo nevēlos ticēt, ka abas partijas ir ieinteresētas saglabāt Latvijas atkarību no enerģijas importa un likt Latviju vienā lotē ar Ungāriju, Slovēniju. Kaut ko tādu politiķiem būtu vērts darīt tikai par naudu. Lielu naudu, lobējot naftas produktu, dabasgāzes importu, no kā ir atkarīga arī elektroenerģijas ražošana. Tas, ko šobrīd Latvija var ietekmē ir nevis pieņemtas direktīvas ieviešana, bet Latvijas pozīciju attiecībā uz apspriešanā esošajiem 2040 mērķiem – aizstāvot mūsu intereses enerģētikas sektorā - malku un šķeldu.
Tas nozīmē arī atgādināt, ka visās Eiropas valstīs labklājības līmenis vēl nav vienots, kā arī to, ka mēs esam pilnībā atteikušies no Krievijas gāzes.
Ko patiesībā paredz likumprojekts?
Ko likumprojekts paredz – tieši tāpat kā citām dalībvalstīm, no kurām teju visas to jau ir izdarījušas nacionālā regulējumā, pārņemt Eiropas vienotās prasības attiecībā uz Emisiju tirdzniecība sistēmu. Atšķirībā no ambiciozākām valstīm, Latvijā sagatavotajā likumprojektā esam paredzējuši izmantot maksimālo atkāpi – prasības neattiecinās uz lauksaimniecības, mežsaimniecību un zivsaimniecību. Tāpat piedāvātajā Piesārņojuma likumprojektā esam skaidri noteikuši, ka Latvijā šī emisiju kvotu sistēma netiek ieviesta, ja vien to neievieš visās Eiropas valstīs. Tāpēc aicinu Apvienoto Sarakstu un Nacionālo apvienību godīgi pateikt sabiedrībai, kurai nozarei jāplāno finansējuma samazinājums.
Medicīnai, izglītībai, sociālajai aprūpei, drošībai, jo, gadījumā, ja mums tiks piemērots sods par direktīvas neieviešanu, tas būs jāsamaksā. Vai arī godīgi pateikt, ka mēs vēlamies būt trešo valstu līmenī, būt atkarīgiem no energoresursu importa un veidot tirdzniecības attiecības tikai ar trešajām valstīm, kas nozīmē izstāšanos no Eiropas Savienības.
Es nepārstāvēju Latviju sarunās par Emisiju kvotām, tomēr zinu, ka šobrīd, esot nozares ministram, man ir jācīnās par Apvienotā Saraksta un Nacionālās apvienības atbalstīto direktīvu, jo nepieņemšanas gadījumā mūs gaida simtos miljonos mērāmas soda naudas un investīciju aizplūšana no valsts tautsaimniecības. Tas būtu smags trieciens mums visiem.
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
